Raksts

Sabiedrības vadības kompetences un augstākā izglītība Latvijā


Datums:
30. novembris, 2004


Autori

Marija Golubeva
Sanda Putniņa


Foto: A. Jansons © AFI

Valsts pārvaldes kapacitāte ir tieši atkarīga no kvalificētiem cilvēkresursiem. Kopš 2003. gada Valsts kanceleja (VK) ar Apvienoto nāciju attīstības programmas (ANAP) atbalstu uztur dialogu ar augstskolām. Tā pamatjautājums: Kas ir darāms, lai augstskolas sagatavotu kompetentus speciālistus sabiedrības vadībā?

2004. gada novembrī PROVIDUS ar VK un ANAP atbalstu rīkoja semināru augstskolu un Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārstāvjiem par tēmu “Sabiedrības vadības kompetences un augstākā izglītība Latvijā.” Semināra mērķi bija iepazīstināt Latvijas dalībniekus ar sabiedrības vadības mācību programmu attīstības un akreditācijas principiem ASV un Eiropā, kā arī ieskicēt problēmas, ar kādām sastopas šādu programmu veidotāji Latvijā, un diskutēt par to risināšanas iespējām.

Skatīt arī:

Julia Melkers un Raymond Rosenfeld prezentācija “Advanced Education in Public Administration” (angliski, PDF. 107 KB)

Daces Jansones prezentācija “Jaunu studiju programmas uzsākšanas un īstenošanas problēmas” (latviski, PDF, 80 KB)

Marija Golubeva un Sanda Putniņa “Diskusijas secinājumu analīze un ieteikumi tālākai rīcībai”

Marija Golubeva, PROVIDUS: Pirms diskusijas Raimonds Rozenfelds un Jūlija Melkere stāstīja, kā sabiedrības vadības programmas veido un akreditē ASV un Eiropā. Dace Jansone nosauca grūtības, ar kādām saskārās Vidzemes augstskola, veidojot savu programmu. ASV un Eiropā liela loma ir profesionālām asociācijām, kas akreditē programmas. Bet ko darīt Latvijā, ja šajā jomā nav spēcīgas profesionālas asociācijas? Piedāvāšu dažus jautājumus, lai uzsāktu sarunu.

Ja uzskatām, ka Latvijā trūkst konkurētspējīgu sabiedrības vadības mācību programmu, kādi tam iemesli? Kas traucē veidot dinamiskākas starpnozaru programmas? Un kādi sasniegumi/ pozitīvas izmaiņas ir vērojamas pēdējo gadu laikā?

Sākumā būtu jāpievēršas valsts regulējumam. Kādas izmaiņas esošajā mācību programmu valsts regulējumā ir nepieciešamas, lai augstskolām būtu vieglāk piedāvāt izglītību, kas atbilst mūsdienīgas sabiedrības vadības vajadzībām? Kas ir tie izglītības lauka spēlētāji Latvijā, kuri nosaka kvalitātes vērtēšanas politiku – IZM, Augstākās izglītības kvalitātes novērtēšanas centrs, Akreditācijas padome, Augstākās izglītības padome? Kādas ir šo spēlētāju intereses? Kā tie redz augstskolu un darba devēju intereses? Varbūt augstākās izglītības kvalitātes vērtēšanas lauku pārāk stingri regulē, un tas traucē veidot elastīgas, konkurētspējīgas programmas?

Velta Vikmane, IZM Augstākās izglītības un zinātnes departaments: Es runāšu par divām lietām. Pirmkārt, man vienmēr ir patikusi Valsts administrācijas skola. Valsts pārvalde izvirza tai savas prasības, kuras administrācijas skola var pietiekami efektīvi realizēt. Šis diskusijas postulāts – sabiedrības vadības mācīšana Latvijas augstskolās, ir diezgan ierobežots, jo 14 gadus Izglītības un zinātnes ministrija strādā pie mūsu izglītības un diplomu kvalitātes atbilstības. Tad jārunā arī par galveno augstākās izglītības postulātu – mācību spēku kvalifikācija. Latvijā, kur sabiedrības vadība ir jauna nozare un mums nav vēl mācībspēki ar augstskolai atbilstošu kvalifikāciju, pastāv lieli ierobežojumi. Ir skaidrs, ka augstskolā var ieiet tikai maģistrs, bet vislabāk kvalificētais pasniedzējs ir doktors – Eiropā un Amerikā tas ir pats par sevi saprotams, bet Latvijā tas sagādā ārkārtīgi lielas grūtības.

Mūsu augstskolu rāmis ir formālā augstākā izglītība, un, ticiet man, mēs šos rāmjus neesam uzlikuši pašu stingrākos. Augstskolas var teikt, ka tai ir jauna programma un vēl jāaug, bet kas notiks ar studentu, kurš ienāks tajā brīdī un gribēs studēt? Viņam neinteresēs, ka augstskolai ir jāaug. Ja viņš ir ienācis formālajā izglītībā, tad viņam vajag zināmas kvalitātes diplomu. Es šobrīd redzu zināmas pretrunas starp mērķa uzstādījumu un formālās augstākās izglītības prasībām.

Otrkārt. Golubevas kundze teica, ka Valsts pārvaldē nav aktīvu profesionālu asociāciju. Zināmu vakuumu ir izveidojis tas, ka Valsts pārvalde nav strikti noteikusi, kādi darbinieki būs vajadzīgi, un, kā zināt, vakuumā nāk iekšā visi, kam nav slinkums. Domāju, ka Valsts pārvaldei ir pēdējais laiks šīs lietas noteikt. Tāpēc mēs, izglītības darbinieki, pašlaik tik ļoti turamies pie profesijas standartiem, jo darba devēji vēl guļ un neuzstāda savas prasības – bet tās ir vienīgais kritērijs profesionālu programmu atvēršanai. Ja augstskola grib tās realizēt profesionālo studiju programmās, tad tai uz šīm prasībām ir jāreaģē – jāveido kontakti ar darba devēju un jādod tam impulsi, jāmotivē un jālūdz.

Sanda Putniņa, Pasaules Bankas konsultante: Valsts pārvaldei vajadzētu definēt, cik plašs Latvijā ir sabiedrības vadības darbinieku tirgus un kur viņi strādātu, kā arī – kādā veidā veidot šīs programmas? Sabiedrības vadība noteikti būtu starpnozaru programma tādā ziņā, ka māca gan ekonomiku, gan jurisprudenci, gan vadības zinības. Vai tā varētu būt arī starpuniversitāšu programma? Vai maģistra programma uz citas bāzes, nekā viena katedra, vispār ir iespējama?

Katri Vintiša, Valsts kancelejas konsultante: Valsts pārvaldē mēs esam ļoti tuvu profesijas standartu definēšanai. Savā darbā secinājām, ka nav tādas profesijas – ierēdnis vai valsts pārvaldes darbinieks. Saprašana radās no Pasaules Bankas sponsorēta projekta, kura ietvaros izstrādājām valsts pārvaldes amatu katalogu. Tas sastāv no 50 amatu saimēm, kas nozīmē, ka valsts pārvaldē identificējām 50 profesionālās grupas. Nākamais solis ir kompetenču definēšana, un tam vajadzīgs pavisam nedaudz laika. Tad būs daudz vieglāk saprast, kā jāveido mācību programmas, lai šīs kompetences iegūtu. Valsts pārvaldē saskaramies ar to, ka ienākošie jaunie cilvēki ir visnotaļ nesagatavoti valsts pārvaldes specifikai.

Dainis Zelmenis, Rīgas Stradiņa universitātes maģistra programmas “Bizness un tiesības Eiropas Savienībā” vadītājs: Mācību iestādei un akreditācijas komisijai var atšķirties priekšstati par programmu atbilstību. Mums ir ļoti laba programma, kas ir balstīta uz MBA (Maģistra programma Biznesa vadībā). Priekšmeti šajā programmā ir sadalīti proporcijās 2/3 ekonomiskie biznesa priekšmeti un 1/3 juridiskie priekšmeti. Bet Akreditācijas komisijā bija viens jurists, kuram šķita, ka juridiskie priekšmeti ir par maz. Bija ļoti jāpūlas pārliecināt, ka tā ir programma uzņēmumu vadītājiem, kuriem ir jāpieņem juridiski kvalificēti lēmumi, bet tajā pašā laikā tiem ir savs uzņēmuma jurists, kurš viņam pateiks priekšā sarežģītākus jautājumus.

Mani ļoti pārsteidz, ka mēs Latvijā esam ļoti aizkavējušies ar sabiedrības pārvaldību izzināšanu. Man prātā frāze, ko teica kāds akreditācijas komisijas eksperts no Francijas – mēs nevaram aizmirst, ka esam ES dalībvalsts, un tas attiecas arī uz augstākās izglītības jomu ar visām no tā izrietošajām sekām, ieskaitot konkurenci. Rūpējoties par to, lai būtu kvalitāte un students neciestu, no izglītības politikas iestādēm būtu sagaidāma tāda attieksme, kāda ir mātei pret saviem bērniem. Ir jāsaprot, kas kur rodas, ko mēs varam un ko ne.

Valters Ščerbinskis, Rīgas Stradiņa universitātes bakalaura programmas “Politikas zinātne” vadītājs: Runājot par augstskolām un to interesi veidot jaunas programmas, ir jāatceras, ka ir divu veidu augstskolas: valsts un privātās, kuru izdzīvošana ir to ienākumi no studentiem. Veidot jaunu programmu, kas ir pavisam nepazīstama, ir diezgan riskanti. Runājot par cilvēku resursiem, politikas zinātnē, kaut arī tā ir salīdzinoši daudz tālāk gājusi nekā citas zinātnes, šie resursi nav plaši. Acīmredzot jābūt grūdienam no valsts puses, jo universitātēm, kas ir balstītas uz maksas studijām, būtu grūti izšķirties par šādu soli.

Marija Golubeva: Apkopojot vairāku diskusijas dalībnieku teikto, man liekas, ka nevaram atļauties pilnībā ignorēt faktu, ka sabiedrības vadības speciālisti ir vajadzīgi tieši tagad un, protams, ka nevaram atļauties arī būtiski pazemināt augstākās izglītības standartus. Mums tiešām ir ļoti maz doktoru, kuri varētu pasniegt sabiedrības pārvaldības programmā vai, piemēram, pasniegt politikas analīzi. Tāpēc, manuprāt, vajadzētu apsvērt vismaz divus priekšlikumus, no kuriem viens ir Daces Jansones minētie pārejas noteikumi. Es negribu teikt, ka var akreditēt programmu, kur nav neviena doktora, bet gan vajadzētu apsvērt kaut kādu fleksiblāku variantu. Otrkārt, Sandas minētais – vai ir iespējama programma, ko veidotu vairākas augstskolas? Piemēram, Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultāte kopā ar RSU Politikas zinātnes katedru utt. Varbūt kaut kas valsts regulējumā pašlaik traucē tādam variantam?

V. Vikmane: Vienīgais traucēklis, bet tas pastāv visā Eiropas Savienībā, ir universitāšu grūtības, piešķirot kopējus grādus. Kura valsts atteiksies no sava nacionālā diploma? Neviena. Arī ES visu laiku runā par joint un multiple degree, bet neviena valsts no saviem nacionāliem vākiem neatsakās. Tā nenotiek. Es domāju, ka tur būs lielas problēmas vismaz vēl septiņus līdz desmit gadus. Varbūt, ka ES būs kopējie diplomi, bet stipri šaubos. Savukārt double degree iet pagaidām ļoti labi – divas augstskolas noslēdz savstarpēju līgumu, kur viena augstskola atzīst otrās daļu. Šādi gadījumi jau Latvijā ir – RTU un LU ekonomikā maģistra līmenī. Tas šim brīdim būtu pilnīgi pietiekoši, jo divām augstskolām ir daudz ko darīt, lai saskaņotu vienu studiju programmu.

Par elastīgām programmām. Kredītpunktu interpretācija nevar būt elastīga, jo kredītpunktu vērtība balstās uz astronomiskajām stundām, un astronomiskā stunda ir astronomiskā stunda, un to nevar ne saspiest, ne izplest.

Dace Jansone, Vidzemes augstskolas Politikas zinātnes katedras vadītāja: Es gribēju turpināt par publiskās pārvaldes mācīšanu augstskolās. Veidojot savu programmu, mēs gājām uz Valsts administrācijas skolu, jo Latvijā trūkst cilvēkresursi, kuri varētu šajā programmas strādāt. Administrācijas skola varēja ļoti maz ko piedāvāt un labprāt pieņemtu piedāvājumu no mums, piemēram, kādus kursus, ko mēs piedāvājam savā programmā, pasniegt arī Valsts administrācijas skolā.

Uzskatu, ka ir jāmēģina šo problēmu atrisināt kompleksā veidā. Kāpēc ir nepieciešamas grādu programmas – lai Valsts pārvaldes cilvēkam dotu komplekso skatījumu un tādējādi viņam būtu iespējams redzēt lietu savstarpējo saistību. Latvijas pārvaldē mēs tomēr orientējamies uz universālajiem darbiniekiem, kuri spēj analizēt, plānot, veidot politiku, redzot lietu savstarpējo saistību. To var iegūt, pamatīgi studējot attiecīga līmeņa programmā.

Runājot par mācībspēku kvalifikācijas jautājumu, protams, mēs nepieņemam nevienu, kam nav vismaz maģistra grāda. Jautājums ir par doktoru un profesoru fizisko pieejamību. Latvijā viņu šajā jomā nav. Te vajadzētu būt valstiskam risinājumam. Nepieciešams apzināties jaunās nozares, kas veidojas, nevis censties mākslīgi piekombinēt klāt kādus profesorus, lai viņi vienkārši būtu. Labāk būtu investēt jaunos cilvēkos, kuriem ir maģistra izglītība, un motivēt tos vai nu Latvijā vai arī ārzemēs atbilstošās doktorprogrammās iegūt attiecīgo grādu. Pašreiz tā ir drīzāk indivīdu pašiniciatīva – viņi kaut kur brauc, meklē stipendijas, cīnās.

D. Zelmenis: Vai tomēr dažus priekšmetus profesionālās programmās nevar pasniegt cilvēks, kurš nav maģistrs, bet kuram ir liela praktiskā darba pieredze? Otrs jautājums: cik lielā mērā valsts ir atbildīga par to, ka mums šodien trūkst speciālistu ar maģistra grādu sabiedrības pārvaldībā? Viena maza paralēle: 90.gados mums bija tautsaimniecības speciālistu kvalifikācijas celšanas institūts un kaut kāda ierēdņu skola, kas paaugstināja ierēdņu kvalifikāciju. Tautsaimniecības speciālistu kvalifikācijas celšanas skola ir aizgājusi dabīgā nāvē. Tās vietā augstskolas ir paņēmušas Biznesa administrācijas maģistra programmu. Kāpēc valsts nav sekojusi šim pašam virzienam sabiedrības pārvaldības speciālistu veidošanā? Kāpēc tā ir palikusi par ierēdņu skolas prioritāti?

S. Putniņa: Marija formulēja jautājumu par to, vai valsts regulējums Latvijā nav pārāk stingrs programmu akreditācijas un izstrādes posmā. Ja regulējums nebūtu tik strikts, tas varbūt atrisinātu jautājumus, kas neļauj veidot programmas: par apmācības valodu; par pasniedzēju piesaisti? Varbūt ļaut vairāk pašām universitātēm lemt par tādām lietām kā proporcija starp vadību uz tiesību zinībām?

Džūlija Melkere, Ilinoisas universitāte Čikāgā: Raimonds un es prezentējām jums informāciju par akreditācijas principiem ne tikai tāpēc, lai pastāstītu par to, kas notiek Ziemeļamerikas un Eiropas sistēmā, bet arī, lai uzsvērtu faktu, ka tur izglītības iestādēs strādā ļoti daudz cilvēku, kuri apmāca, rada, izplata un modificē sabiedrības pārvaldības prasmes. Mēs gribējām runāt par akreditācijas jautājumiem, lai parādītu jums, ka pastāv standarts, kas ir pieņemts ne tikai Amerikā, bet arī visā Eiropā. Manuprāt, jūs diez vai gribat no jauna izgudrot divriteni. Drīzāk jūs gribat apgūt citu pieredzi, un šī pieredze var nākt gan no lielām, gan no mazām ļoti radošām programmām, kas bieži aptver divas universitātes. Manuprāt, Eiropas sabiedrības pārvaldības asociācijas standarti ir jūsu nākotne, ja vien gribat būt konkurētspējīgi sabiedrības pārvaldības izglītībā. Attiecībā uz joint programmām, es jūs rosinātu domāt radoši. Programmas veido viena institūta ietvaros tad, ja institūcijas, budžets un personāls ir pietiekami liels. Nīderlande rāda, ka viņi kā maza valsts domā radoši un mēģina piesaistīt resursus no daudzējādām institūcijām, lai izstrādātu mūsdienu programmas.

Es lūgtu vispirms domāt par to, ko jūs gribat attīstīt un panākt, un tikai tad par nepieciešamajiem resursiem un kā tos iegūt. Jums ir ļoti jauni, enerģiski un smagi strādājoši mācībspēki, kuri drīz būs pabeiguši savas disertācijas un ieguvuši grādu. Es gribētu šeit redzēt sistēmu, kas palīdzētu izveidot mācībspēkus ne tikai sabiedrības pārvaldībā, bet arī citās jomās, kurās Latvija ir atpalikusi. Tajā pašā laikā vajag arī atbalstīt šos smagi strādājošos pasniedzējus, kas virza programmas uz priekšu.

S. Putniņa: Mēģinot noslēgt diskusijas sadaļu par valsts regulējumu, mēģināsim saprast, kā kolēģi no Augstākā izglītības padomes un Izglītības un zinātnes ministrijas skatās uz izmaiņu iespējām?

Ārija Konstantinova, Augstākās izglītības padome: Mēs visu laiku pieturamies pie tā – ja dodam valsts atzīto ģerboņa diplomu, tad arī ievērojam šīs prasības. Augstākās izglītības padome šogad ir saņēmusi Ziemeļvalstu Ministru padomes finansētu mūža izglītības projektu. Mūža izglītības jautājumi ir viens virziens, kas valstiskā regulējuma ziņā ir atstāts novārtā. Šīs lietas labā vajadzētu ko darīt, jo kāpēc gan cilvēki ar labu akadēmisko izglītību nevarētu mācīties kādā kvalifikācijas celšanas programmā pusgadu vai gadu? Tādējādi varētu sagatavot ļoti labus valsts pārvaldes darbiniekus.

V. Vikmane: Mums jāatceras vēl viena lieta. Valstī ir aptuveni 116-120 tūkstoši studiju vietu. No tām apmēram 30 tūkstoši ir valsts finansētas, un tām ir diezgan stingri noteiktas prioritātes – tās ir dabas zinātnes, inženierzinātnes, tehnoloģiju ietilpīgās zinātnes. Protams, valsts tālākā attīstība ir saistīta ar labu valsts pārvaldi. Bet, ja mūsu valstij ir tādas prasības, ka tagad arī Valsts pārvaldē ir jābūt labiem darbiniekiem, tam vajadzīgas finanses. Šīs programmas ir ļoti vajadzīgas, jo arī mēs paši departamentā esam pārslogoti līdz kaklam, mums nav kapacitātes, jo tādā amatā nenāk strādāt jauni cilvēki. Tad jāsaka: valsts pārvalde vairs nevar ar šādu atalgojumu strādāt.

K. Vintiša: Manuprāt, tas, ka popularizē inženierzinātnes ir ļoti labi, tāpēc ka tās ministrijas, kurām ir vajadzīgi šādu kvalifikāciju speciālisti, ir izmisumā – darba tirgū inženieri ir vislabāk apmaksātie, un līdz ar to ministrijām nav nekādas cerības dabūt kādu cilvēku. Tas varbūt ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mēs veidojām amatu katalogu. Ja arī līdzšinējās valdības nav bijušas gana drosmīgas akceptēt valsts pārvaldes darba samaksu reformu, tad nākamajai valdībai mēs celsim priekšā ļoti labi izstrādātu sistēmu, kas balstīsies uz konkurētspējīgu atalgojumu. Runājot vēl par studējošo subsidēšanu, jāapzinās, ka tos studējošos, kuri strādā valsts pārvaldē, iestāde iespēju robežās arī atbalsta un pusi atmaksā.

Raimonds Rozenfelds, Austrummičiganas universitāte un LU Eirofakultāte: Ir divi atšķirīgi jautājumi, no kuriem viens ir par valsts subsīdijām studentiem. Bet plašāks jautājums, ko mēģinām uzrunāt, ir – vai Latvijā pastāv sistemātiska pieeja sabiedrības pārvaldības cilvēku apmācīšanā? Ir vairākas atšķirīgas sistēmas, bet starp tām nav saskatāma koordinācija. Es neredzu, ka kāds domātu par plašāku standartu ieviešanu profesionālās akreditācijas sistēmā, kas šķērsotu arī valsts robežas.

ASV ir pilnīgi atšķirīga sistēma, jo mums pastāv tā saucamā brīva tirgus sistēma sabiedrības pārvaldnieku apmācīšanā. Katra universitāte pieņem savus lēmumus, piemēram, ar kādām programmām tie strādās, un tad tās sacenšas ar citām institūcijām. ASV lielais izmērs dod šādu iespēju, atšķirībā no Latvijas mazā mēroga. Man liekas, ka ir nepieciešams turpināt dialogu un radīt skaidrāku bildi par to, kādu pieeju Latvija grib izmantot sabiedrības pārvaldības cilvēku apmācīšanā. Pēc tam nepieciešams savest galvenos spēlētājus un universitātes kopā ar Valsts administrācijas skolu vai arī reģionālās universitātes un galvaspilsētas universitātes ar Rīgas galvenajiem darba devējiem.

Atbildot uz Marijas jautājumu par regulēšanu, man liekas, ka vēl aizvien pastāv ļoti liels valsts regulējums. Neatkarīgai Latvijai piemērotāka ideja būtu ļaut universitātēm un citām programmām ienākt brīvajā tirgū, un lai tirgus izvēlas. Man liekas, ka Latvijā pastāv vairākas likumdošanas problēmas, piemēram, runājot par to, vai valstij ir jāregulē visi izglītības programmas licencēšanas aspekti līdz pat akreditācijai. Netiek ņemtas vērā divas alternatīvas: substanciālā deregulācija un daļa valsts regulācijas nodošana profesionālo asociāciju rokās. Citās valstīs šo atbildību ir uzņēmušās NVO, nevis valsts organizācijas.

Inese Vilāne, Ekonsults: Man ir ļoti liela pieredze programmu licencēšanā un akreditēšanā, jo iepriekš strādāju IZM. Neļaus strādāt programmai, ja tā neatbildīs nosacījumiem. Kritēriji ir jānosaka, jo nebūs tā, ka katrai mācību iestādei tie būs savi. Cita lieta ir mācību kvalitāte. Jautājums ir – vai tas, ko man māca, ir tas, ko no manis sagaida potenciālais darba devējs? Akreditācijas uzdevums ir to noskaidrot. Jautājums ir – vai akreditācija to pārbauda un vai iegūtā kvalifikācija atbilst tam, ko no mums darba devēji gaida.

K. Vintiša: Ja mēs apskatām LU mācību programmu sabiedrības vadībā, virsrakstus mēs atrodam, bet diemžēl saturs absolūti neatbilst tam, kam tur vajadzētu būt. Mums jāsaprot kompetences, un tas nozīmē atrast arī indikatorus, pēc kā vadoties, varētu definēt, vai šī kompetence ir cilvēkam ir iedota vai nē.

D. Jansone: Trūkst šo te stratēģisko risinājumu – ko darām mēs, augstskolas, IZM un citas ieinteresētās puses, lai palīdzētu tām jaunajām nozarēm, kas tikai veidojas, pēc iespējas ātrāk nonākt līdz situācijai, kad standarti būs izpildāmi.

Biju iepriekšējā rektoru padomes sēdē, kur Vētras kungs ļoti skaisti pateica. Viņš ir bijis vairākās Eiropas līmeņa konferencēs, kur bija izskanējusi doma, ka sociālās zinātnes un sabiedrības pārvalde ilgu laiku bijusi atstātas novārtā, un tagad ir ļoti skaidri nodefinēts, ka kļūda sabiedrības pārvaldē izmaksā daudz dārgāk nekā inženierzinātnēs un citās jomās. Tāpēc iespējams, ka šīs prioritātes drīz arī citā līmenī mainīsies.

M. Golubeva: Par ko tiešām būtu vērts padomāt, ir, ka daudzu formālu standartu esamība diemžēl nenodrošina gala produkta kvalitāti un atbilstību. Jautājums vēl joprojām ir gan par objektivitāti -caurskatāmību akreditācijas licencēšanas procesos, gan arī par to, vai mēs varam kaut ko izdarīt, ja mācībspēku kapacitātes, kas ir medaļas otrā puse. Ko pašas augstskolas var darīt, lai būtu interese veidot šādas mācību programmas un tām atbilstošu saturu?

D. Jansone: Vidzemes augstskolā pārstāvu politoloģijas nodaļu un esmu līdzdarbojusies gan politoloģijas programmas visos veidošanas procesos, gan sabiedrības pārvaldības programmās. Redzams, ka Latvijā sociālajās zinātnēs jaunu cilvēku ar mūsdienīgu, aktuālu izglītību plus pieredzi ir ierobežots skaits. Tas, ko mēs vēlamies un uz ko orientējamies, ir, lai programmās pasniegtu cilvēki, kam ir šī kombinācija – laba izglītība, kas, vēlams, iegūta ārzemēs, un praktiskā pieredze. Mūsu pozitīvā pieredze ir, ka tie cilvēki no Valsts pārvaldes, ko esam uzrunājuši, ir piekrita sadarboties. Bet tad atkal nāk līdzi visi jautājumi par mācībspēku augstāku atalgojumu un viņu motivāciju tālāk pievērsties arī akadēmiskām lietām.

Dž. Melkere: Apvienojot resursus un radot programmu, Dace ir uzņēmusies tik svarīgo līdera lomu. Tieši reāls līderis ir visvairāk nepieciešams, kā arī sapratne par to, ko īsti nozīmē sabiedrības pārvaldes joma un kādas ir nepieciešamās īpašības, standarti un kompetences. Cilvēkiem, kas uzņemas vadītāja lomu, ir nepieciešama radoša pieeja un progresīva domāšana. Jautājums ir ne tikai par to, kāpēc nav vairāk rīcības, bet arī par to, kāpēc nav progresīva virzība pretī starptautiskajiem standartiem un sabiedrības pārvaldei un izglītībai. Tas ir jautājums par līderi.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!