Foto: B. Koļesņikovs
Salīdzinot ar iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, kad pilsonības referendums mobilizēja vēlētājus un polarizēja sabiedrību, šajā vēlēšanu kampaņā sabiedrības integrācijas un etnopolitikas jautājumi nav skaļi izskanējuši. Ja neskaita apvienību Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā (PCTVL) un Tēvzemei un Brīvībai/LNNK (TB/LNNK), kas allaž veltījušas lielu uzmanību šiem jautājumiem, un Ziedoņa Čevera Brīvības partijas neveiksmīgos centienus atrast politisku nišu ar rasistisku reklāmu palīdzību, gandrīz visas partijas cenšas sevi pozicionēt kā pragmātiskus spēkus, kas atbalsta latviešu valodu. Šis klusums “integrācijas frontē” ir nedaudz mānīgs, jo nākamo četru gadu laikā deputātiem būs jārisina vairāki sarežģīti etnopolitikas jautājumi.
Visstrīdīgākais jautājums būs izglītības reforma, specifiski – vai un kā notiks mazākumtautību vidusskolu pāreja uz mācībām, galvenokārt, latviešu valodā 2004. gadā? Vairāki eksperti gan apšauba daudzu skolu un skolotāju gatavību veiksmīgi īstenot šo pāreju. Saskaņā ar nesen veiktajām aptaujām, mazākumtautību vecāki ir sašķelti – aptuveni puse atbalsta reformu, un puse ir “pret”. Krievu mediji un sabiedriskās organizācijas, kas parasti karo savā starpā, šajā jautājumā veido vienotu fronti “pret” un piesauc minoritāšu tiesības, asimilācijas draudus u.tml.
Starptautiskajai sabiedrībai un cilvēktiesību ekspertiem būs grūti piedalīties šajā ļoti politizētajā diskusijā, jo nav skaidri starptautiski standarti, kas nosaka valsts pienākumu finansēt izglītību mazākumtautību valodās, un Eiropas valstu prakse šajā jautājumā ir ļoti dažāda. Pat EDSO Augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos Rolfs Ekeus savā pēdējā vizītē Latvijā apgalvoja, ka 2004. gadā plānotā pāreja nav pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām, bet uzsvēra, ka būtiski svarīgi ir nodrošināt, lai reformu rezultātā neciestu mazākumtautību valodu pozīcijas. Ko par šo jautājumu saka politiskās partijas un to līderi?
Vienīgās partijas, kas par šo jautājumu savās īsajās programmās izsakās skaidri, ir PCTVL (“nodrošinās valsts finansētu vidējo izglītību mazākumtautību valodās arī pēc 2004. gada”) un TB/LNNK (“konsekventi veikt likumā noteikto pāreju uz latviešu valodu vidusskolās līdz 2004. gadam”). Savā mājas lapā “etnopolitikas programmas sadaļā” Jaunais Laiks (JL) sola “pastiprināt priekšdarbus mazākumtautību vidusskolu pārejai uz latviešu valodu kā mācību pamatvalodu, sākot ar 2004. gadu”. Tautas partijas (TP) pārstāvji vadījuši Izglītības un zinātnes ministriju 7. Saeimā un regulāri pauduši atbalstu reformai. Arī Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas (LSDSP) un Sociāldemokrātu Savienības (SDS) līderi krievu presei nesen pauduši atbalstu pārejai. Savukārt Latvijas ceļš (LC) šajā jautājumā nav ieņēmis skaidru pozīciju, kamēr Latvijas Pirmās partijas (LPP) dibinātājs un naudas maks Ainārs Šlesers nesen apgalvojis, ka pāreja “tehniski nav iespējama”. Ņemot vērā šīs nostājas, prognozējams, ka būs asi strīdi un krievvalodīgo mobilizācija un ka pāreja droši vien notiks 2004. gadā, vismaz uz papīra. Atklāts paliek jautājums, vai valdība veltīs pietiekamu uzmanību un līdzekļus tām skolām, kas nebūs gatavas pārejai.
Otrs svarīgs 8. Saeimas uzdevums sabiedrības integrācijas jomā būs skaidri paust savu nostāju par Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību ratifikāciju. Latvija šo konvenciju parakstīja 1995. gadā, un ir vienīgā Eiropas Savienības kandidātvalsts Austrumeiropā, kas to vēl nav ratificējusi. Lai gan konvencijas uzraudzības mehānisms ir ļoti vājš, konvencija varētu kalpot par svarīgu rāmi dialogam starp valdību un mazākumtautībām, kā arī starp Latviju un Eiropas Padomi. Ar EDSO Misijas slēgšanu un Latvijas tuvošanos dalībai Eiropas Savienībā, starptautiskais spiediens ratificēt konvenciju pieaugs, jo Rietumvalstis konvencijas ratifikāciju uztvers kā signālu, ka Latvijā turpinās progress sabiedrības integrācijas jomā un mazākumtautību stāvokļa “normalizēšanā”.
Pēdējā Saeimas balsojumā par ratifikāciju 2001. gada martā atturējās 46 deputāti. Galvenie šķēršļi ratifikācijai ir nespēja vienoties par minoritātes definīciju un vairāku valodas politikas aspektu neatbilstība konvencijas burtam un garam. Šeit jāmin stingrie valodas ierobežojumi Radio un televīzijas likumā, aizliegums atveidot topogrāfiskās zīmes mazākumtautību valodās, kā arī ierobežotās iespējas un garantijas sazināties ar pašvaldībām mazākumtautību valodās vietās, kur mazākumtautības dzīvo tradicionāli lielā skaitā. Lai ratificētu konvenciju, būs nepieciešams grozīt atsevišķus likumus vai arī veikt atrunas ratifikācijas brīdī. Vai 8. Saeima ķersies klāt pie likumu grozīšanas, minoritāšu definīcijas precizēšanas, atrunu formulēšanas un konvencijas ratifikācijas?
Domājams, ka jā. Lai arī tikai PCTVL savā īsajā programmā pauž skaidru atbalstu konvencijas ratifikācijai, pirmo reizi arī vairāku citu partiju runasvīri pauduši gatavību risināt šo jautājumu. Pārstāvji no JL, LC, TP, LSDSP un LPP žurnālistiem nesen apliecinājuši savu partiju gatavību ratificēt konvenciju. JL un LPP pārstāvji pauduši nepieciešamību veikt atrunas, toties LC par minoritātēm uzskata tikai Latvijas pilsoņus. Līdz šim TB/LNNK bijusi kategoriski pret ratifikāciju un, domājams, nemainīs savu nostāju, ja iekļūs 8. Saeimā. Līdz ar to, pilnīgi iespējams, ka 8. Saeima ratificēs konvenciju, veicot virkni atrunu.
Apšaubāms, ka 8. Saeima vēlēsies grozīt likumus, kas ir pretrunā ar konvenciju. Toties Eiropas Padome paziņojusi, ka ļoti negatīvi vērtē atrunu veikšanu. Tas nozīmē, ka Eiropas Padome un mazākumtautību pārstāvji asi kritizēs Latvijas valdības rīcību, ja tā konvenciju ratificēs ar atrunām, bet klusumā būs gandarīti par jaunu diskusiju rāmi un starptautisko uzraudzību pār šo sfēru.
Vēl viens strīdīgs etnopolitikas jautājums, kas droši vien nonāks nākamās Saeimas dienas kārtībā, būs Valsts valodas centra (VVC) pilnvaras. VVC un tā politiskie atbalstītāji nesamierinājās ar VVC pilnvaru ierobežošanu, kas noteikta 1999. gada pieņemtajā Valsts valodas likumā un 2000. gada augustā pieņemtajos Ministru kabineta noteikumos. Šie dokumenti nosaka, ka privātajā sektorā VVC drīkst valodu regulēt tikai gadījumos, kad tiek skartas “sabiedrības likumīgās intereses”, kas, saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu praksi, jātraktē šauri. Pēc garām diskusijām ar EDSO un Eiropas Padomes ekspertiem Latvija noteica ļoti īsu profesiju sarakstu privātajā sfērā, ko drīkst regulēt VVC.
Prognozējams, ka būs spēki, kas šo sarakstu gribēs paplašināt un pakļaut visus pārdevējus, frizierus u.tml. valodas kontrolei. Tā, piemēram, JL “Etnopolitikas programmas sadaļā” par latviešu valodu rakstīts: “Jaunais laiks nepieļaus tās ignorēšanu ne valsts un pašvaldību, ne sabiedriskajā un apkalpojošajā sfērā”. Īsajā TB/LNNK programmā solīts: “Regulārās valsts valodas prasmes pārbaudes visiem, kas apkalpo iedzīvotājus”. Savukārt TP un LC akcentu liek uz latviešu valodas apguvi/mācību. Ja JL un TB/LNNK būs lieli panākumi vēlēšanās, domājams, ka VVC pilnvaru jautājums tiks iekļauts Saeimas vai Ministru kabineta dienas kārtībā, kas Latvijai varētu radīt problēmas ar starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām.
Būs arī citi svarīgi sabiedrības integrācijas jautājumi, kas nodarbinās 8. Saeimu, bet tie nesola būt tik strīdīgi, kā jau minētie. Cik līdzekļu būtu jāpiešķir Sabiedrības integrācijas fondam un kādām jābūt tā darbības prioritātēm? Cik ilgi valstij jāturpina atbalstīt Latviešu Valodas apguves valsts programma? Bez latviešu valodas apguves veicināšanas un informācijas kampaņām, kas vēl būtu jādara, lai veicinātu nepilsoņu naturalizāciju? Kāds būs nepilsoņu statuss Eiropas Savienībā?
Šajās vēlēšanās pirmo reizi kandidē vairāki redzami etnopolitikas speciālisti, t.sk., Naturalizācijas pārvaldes priekšniece Eiženija Aldermane (LC), politologs Artis Pabriks (TP), Latvijas Krievu mācībvalodas skolu atbalstu asociācijas prezidents Igors Pimenovs (PCTVL) un valodniece Ina Druviete (JL). Tiem, kuriem interesē sabiedrības integrācijas jautājumi, ieteicams īpaši vērot šo cilvēku sekmes vēlēšanās, jo viņiem varētu būt svarīga loma savu partiju nostāju veidošanā 8. Saeimā.