Raksts

Sabiedrības integrācija – nepieciešamība, izaicinājums, mīts…?


Datums:
14. janvāris, 2003


Autori

Eiženija Aldermane


Foto: N.Mežiņš © AFI

Jāīsteno sabiedrības integrācijas programmā noteiktais par tās aktualizēšanu katru gadu. Notikumi ir apsteiguši programmā pausto, nepieciešama tās pārstrāde. Manuprāt, pilsoniskajai līdzdalībai un politiskajai integrācijai ir jābūt par programmas pamatasi.

Sabiedrības integrācijas ideja pasaulē nav sveša. Šis jēdziens ir svarīga demokrātijas pazīme, tas apzīmē sabiedrības un valsts izaugsmes pakāpi, tātad varam secināt, ka sabiedrības integrācija ir raksturīga demokrātiskām valstīm. Kā tas ir Latvijā?

Nevar noliegt 2001.gadā valdībā apstiprinātās Valsts programmas “Sabiedrības integrācija Latvijā” pozitīvo nozīmi. Tā apliecināja Latvijas valsts labo gribu – veicināt sabiedrības integrācijas procesu, piedāvājot risināt divas galvenās problēmas: mazināt atsvešinātību starp valsti un sabiedrību; iespējami novērst atšķirības starp dažādām etniskajām un sociālajām grupām, veidojot demokrātisku, saliedētu pilsonisku sabiedrību. Tika izveidots arī institucionāls mehānisms – darbu uzsāka Tieslietu ministrijas Sabiedrības integrācijas departaments, kā arī tika izveidots Sabiedrības integrācijas fonds. Viss it kā notiek. Un tomēr…

Latvijas Universitātes asociētais profesors Juris Rozenvalds pamatoti norāda, ka “Latvija atrodas integrācijas procesa lūzuma posmā, kad vēl saglabājas starpetnisko attiecību attīstības iespēja divos virzienos – gan uz integrācijas procesa padziļināšanu un līdzšinējo sasniegumu nostiprināšanu, gan uz etnisko attiecību saasināšanos”.[1] Viņš arī atzīst, ka nereti problēmas rada Latvijas politiskās elites priekšstati par integrācijas ceļiem un metodēm, Latvijas politiķu nespēja redzēt patieso situāciju un vēlme uzspiest savu izpratni. Bieži nākas piekrist profesora teiktajam. Cilvēkus ir nogurdinājusi sabiedrības sašķeltība, spriedze sabiedriskajās attiecībās, atsvešinātība no valsts, daudzu izmisīgā cīņa par cilvēka cienīgu dzīvi. Apnikušas šīs daudzās, būtībā nevienam īsti nevajadzīgās “frontes līnijas”. Par daudzām jau vairāk kā desmit neatkarības gados ir asi diskutēts. Tās Latvijas sabiedrību sadala pilsoņos – nepilsoņos, latviešos – nelatviešos, lojālos – nelojālos, bagātajos – nabagajos, pareizajos – nepareizajos. Vai nav pienācis laiks saprātīgi un ar pašcieņu tās jaukt nost? Bet ik pa brīdim ierunājas kādi no tās vai citas “frontes” runasvīriem un kaismīgi aicina to nedarīt.

Cerība ir – darbu tagad uzsākusi jaunā Saeima un valdība, kura kā vienu no savām prioritātēm ir nosaukusi sabiedrības integrāciju, tiek veidota Sabiedrības integrācijas ministrija, tātad beidzot skaidri ir pausta politiskā griba. Kāds var būt nākotnes redzējums?

Pirmkārt, ir jāvairo dažādu sabiedrības grupu, pašvaldību, nevalstisko organizāciju un masu mediju izpratne par sabiedrības integrācijas jautājumiem. Svarīgi apzināties, ka ļoti liels labestības, cilvēciskuma un savstarpējās sapratnes potenciāls ir sabiedrības integrācijas pamatā, tā ir balstīta uz morālām vērtībām.

Otrkārt, Sabiedrības integrācijas ministrijai, citām ministrijām un valsts institūcijām ir mērķtiecīgi jāīsteno Valsts programma “Sabiedrības integrācija Latvijā”, jāprot strādāt koordinēti.

Treškārt, jāīsteno programmā noteiktais: “Programmas aktualizācija tiek veikta katru gadu. Aktualizēto programmu apstiprina Ministru kabinets”. Mēs dzīvojam dinamiskā laikā, divos gados vairāki notikumi ir apsteiguši programmā pausto, nepieciešama tās pārstrāde, sākot ar ievada daļu un beidzot ar programmas vadību. Manuprāt, pilsoniskajai līdzdalībai un politiskajai integrācijai ir jābūt par programmas pamatasi. Jā, protams, ļoti svarīgas ir arī sadaļas “Izglītība. Valoda. Kultūra” un “Informācija”, kas ir savstarpēji saistītas. Ja domājam par pilsoniskās sabiedrības veidošanu – tā ir pirmā programmas sadaļas pamattēma, tad milzīgu nozīmi iegūst, piemēram, sadaļa “Informācija”. Neapšaubāmi, ka ātra, precīza un aktuāla informācijas izplatība var veicināt sabiedrības izglītošanu, tās pilnveidošanos.

Reitingi pierāda, ka sabiedrības uzticību ir iemantojuši masu mediji, viņu sarunai ar auditoriju ir milzīga nozīme. Šī dialoga rezultāts var būt pozitīvs, bet tas var būt arī cilvēku prātus mulsinošs un satraucošs. Piemēri nav tālu jāmeklē. Lai atceramies kaut pagājušā gada nogalē presē uzsākto diskusiju par sabiedrības integrācijas un pilsonības jautājumiem. Lūk, tikai daži virsraksti – “Latvieši savām rokām rada divkopienu valsti” (starp citu, šajā rakstā bija daudz rūgtas patiesības), “Kā likumīgi likvidēt šo valsti”, “Pa Dudajeva ielu – uz teātri Dubrovkā”, “Integrācija ar aizbāztu muti”, “Pilsonību nemeklē krāmu bodītē” u.t.t. Cik lielā mērā šādas diskusijas veicina sabiedrības integrāciju? Te nemaz par to netiek runāts, bet gan par to, cik citādi domājošie ir slikti, nepieņemami, tie ir svešie, ar kuriem vispār dialogs nav iespējams. Cits jautājums, cik mērķtiecīgi un apzināti tas tiek darīts, bet rezultāts nekādā gadījumā nav sabiedrību vienojošs.

Domājot par programmas aktualizēšanu, nopietns problēmjautājums ir sadaļa “Sabiedrības sociālā un reģionālā integrācija”. Savulaik tā tika iekļauta programmā tāpēc, ka tāds bija sabiedrības vairākuma viedoklis, apspriežot projektu. Protams, tie ir sabiedrības integrācijas jautājumi, kuru nozīmība ir jāakceptē programmā, jo diemžēl Latvijā ir daudz atstumto cilvēku – pensionāri, invalīdi, ielu bērni, kā arī tādi, kuriem iepriekšējo gadu pieredze liedz iespēju pielāgoties dzīvei konkurences apstākļos. Bet vai tieši šī valsts programma spēj atrisināt visas samilzušās problēmas? Visticamāk, nē. Tas ir praktiski visu ministriju uzdevums, sākot no Finansu un Ekonomikas ministrijas un beidzot ar Sabiedrības integrācijas ministriju.

Neatbildēto jautājumu ir daudz. Kā izmainīsies programma? Kādas prioritātes jānosaka tuvākajam laikam? Ko darīt ar Sabiedrības integrācijas fonda likumu? Manuprāt, arī tajā nepieciešamas izmaiņas, jo šobrīd joprojām eksistē Sabiedrības integrācijas padome, kuras sastāvā ir četri ministri. Un tie paši ministri ir arī Sabiedrības integrācijas fonda padomē – sanāk kā Paula Putniņa lugā “Paši pūta, paši dega”. Iespējams, ir vajadzīgs pilnīgi cits likums – “Sabiedrības integrācijas likums”, kurā ir noteikta valsts atbildība, pašvaldību kompetence, tiek runāts arī par nevalstisko organizāciju lomu un viena no sadaļām ir “Sabiedrības integrācijas fonds”.

Ceru, ka uz lielāko daļu no šiem jautājumiem atbildi varēs rast sadarbībā ar īpašu uzdevumu ministru sabiedrības integrācijas jautājumos. Visbeidzot, vēlētos aicināt pārvarēt neticību, aizdomas un bailes, diskutējot par sabiedrības integrāciju, būt brīviem un atvērtiem savos spriedumos un izvēlēties sapratnes un morālās atbildības ceļu.
____________________

[1] Juris Rozenvalds, “Monologu kultūras krīze”, www.politika.lv, 03.01.2002.


Pirmsiestāšanās procesa ES monitorings: mazākumtautību aizsardzība

Marijas Golubevas recenzija "Integrācija: marginalizētas institūcijas, bet kāds ir NVO spēks?"

Seminārs "Valsts programmas “Sabiedrības integrācija Latvijā” īstenošana un mazākumtautību integrācija"


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!