Foto: North River food
Ja KNAB ir notikuši likuma pārkāpumi, valsts amatpersonām ir pienākums tos izmeklēt un nepieļaut to atkārtošanos nākotnē.
Taču šis mērķis nevar būt iegansts, lai izrēķinātos ar sev nevēlamiem cilvēkiem – galvenais nosacījums jebkāda veida izmeklēšanā ir pašu izmeklētāju objektivitāte. Pretējā gadījumā izmeklēšanas rezultātiem nebūs ticamības.
Diemžēl A.Loskutova lietā amatpersonu līdzšinējie izteikumi, sasteigtā izmeklēšana un notiekošā paviršais juridiskais izpildījums liek domāt, ka mērķis nav patiesības noskaidrošana. Ilustrācijai šajā rakstā tiks uzskaitīti apsvērumi, kas drīzāk liecina par politiķu vēlmi pēc iespējas ātri izrēķināties ar sev nevēlamu amatpersonu, nevis labticīgi izvērtēt notikušā apstākļus.
1. Atstādināšanas retorika. Neraugoties uz premjera publiskajiem izteikumiem, Aleksejs Loskutovs no KNAB priekšnieka amata nav atstādināts. Elementāra iemesla dēļ: lai atstādinātu amatpersonu, kādai citai amatpersonai ir jāpieņem attiecīgs lēmums. Četras dienas pēc premjerministra sākotnējā paziņojuma šāda lēmuma nebija. Spēkā ir tikai A.Kalvīša 2007.gada 24.septembra rezolūcija Valsts kancelejas direktorei G.Veismanei, ar kuru viņai ir uzdoti trīs pienākumi: izveidot izmeklēšanas komisiju, sagatavot Ministru kabineta rīkojumu par komisijas sastāvu, kā arī atstādināt A.Loskutovu no amata pienākumu pildīšanas. Nekas neliecina, ka G.Veismane šo uzdevumu – atstādināt KNAB priekšnieku – būtu izpildījusi. Un G.Veismani var saprast, jo A.Kalvīša rezolūcija pēc būtības viņu nostāda neapskaužamā situācijā – neviens likums Valsts kancelejas direktoram tādas pilnvaras nepiešķir. Pēc būtības Ministru prezidents no viņas prasa veikt nelikumīgu darbību. Tikpat labi A.Kalvītis šādu rezolūciju varēja būt adresējis prezidentam, tiesībsargam, savas partijas ierindas biedram vai jebkurai citai personai – viņiem nebūtu lielākas pilnvaras atstādināt A.Loskutovu kā Valsts kancelejas direktorei. Saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem rīkojums, ar kuru tiek uzdots veikt nelikumīgu darbību, nav spēkā. Ja Loskutovs, pamatojoties uz šādu rezolūciju, neierastos darbā, Kalvītim būtu visas iespējas uzsākt jaunu disciplinārlietu, šoreiz par neattaisnotiem darba kavējumiem!
2. Nav kriminālprocesa – nav atstādināšanas Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likums paredz divus gadījumus, kad KNAB priekšnieks var tikt atstādināts no amata pienākumu izpildes – proti, ja pret KNAB priekšnieku piemērots apcietinājums vai uzsākta kriminālvajāšana. A.Loskutova gadījumā nav ne apcietinājuma, ne kriminālvajāšanas. Iemesls, kādēļ likumā paredzēti tikai divi atstādināšanas gadījumi, ir pašsaprotams – lai politiķiem nebūtu iespējas bez ļoti nopietniem iemesliem traucēt KNAB vadītāja darbu, pēc sev vien zināmiem kritērijiem lemjot viņu atstādināt. Arī Valsts pārvaldes iekārtas likums, uz kuru diskusiju raidījumā Kas notiek Latvijā? atsaucās premjera biroja vadītājs, nepaplašina KNAB priekšnieka atstādināšanas iespējas. Turklāt KNAB likumā ir īpaši atrunāts, ka KNAB priekšnieku atstādina ģenerālprokurors – likuma projekta izstrādes laikā tā bija apzināti izdarīta atruna, lai sargātu KNAB no partejiski motivētas iejaukšanās iestādes darbā. Diemžēl A.Loskutova gadījumā premjerministra publiskā retorika rāda, ka viņš ir gatavs uzurpēt ģenerālprokurora ekskluzīvās tiesības.
3. Darba likums un KNAB priekšnieks Lai argumentētu tiesisko pamatu KNAB priekšnieka atstādināšanai, premjera rezolūcijā ir piesaukts Darba likums. Attiecīgais likuma pants nosaka, ka darba devējam ir tiesības atstādināt darbinieku no darba gadījumos, kad darbinieka neatstādināšana no darba var kaitēt darba devēja vai trešo personu pamatotām interesēm. Būtu interesanti uzzināt, kā gan A.Kalvītis ir nonācis līdz atziņai, ka viņš pats vai Valsts kancelejas direktors būtu uzskatāms par A.Loskutova darba devēju, ņemot vērā, piemēram, to, ka KNAB priekšnieku amatā ieceļ un var atcelt tikai Saeima.
Pat vēl interesantāk būtu dzirdēt versijas, kā gan Loskutova neatstādināšana no amata varētu kaitēt Kalvīša kā darba devēja vai “trešo personu” interesēm. Vēl kāds svarīgs jautājums – kāds vispār KNAB priekšniekam ir sakars ar Darba likumu, ņemot vērā, ka viņu iecēlusi Saeima? Arī šeit premjeram ir visai savdabīgs juridisks risinājums. Proti, viņš KNAB likumā ir atradis pantu, kas paredz, ka “biroja amatpersonu darba tiesiskajās attiecībās piemērojamas darba tiesiskās attiecības regulējošo normatīvo aktu normas, ciktāl šis likums nenosaka citādi”. Šī norma ir racionāla un piemērojama attiecībā uz visiem KNAB darbiniekiem, bet KNAB priekšniekam ar darba tiesiskajām attiecībām ir visai mazs sakars. Jo A.Loskutovam atšķirībā no visiem citiem KNAB darbiniekiem nav darba līguma, un tas arī loģiski, ņemot vērā, ka viņu ieceļ un atceļ Saeima. Līdzīga situācija jau reiz ir skatīta Augstākajā tiesā. Lietā par Ceļu policijas biroja priekšnieku (nr. SKA-0216-07) tiesa jau reiz ir teikusi, ka Darba tiesību normas nav piemērojamas gadījumā, ja ar attiecīgo valsts darbinieku nav noslēgts darba līgums.
4. “Izmeklēšanas” komisija? Juridiski strīdīga ir arī premjerministra iniciatīva A.Loskutova darba vērtēšanai izveidot komisiju, tajā iekļaujot ģenerālprokuroru un piecus politiķus. KNAB likums šādas komisijas izveidi pieļauj, taču arī skaidri pasaka, ka tās izveide ir iespējama tikai Ministru kabineta noteiktajā kārtībā (t.i., ar īpašiem MK noteikumiem). Tā ir ļoti svarīga atruna, jo iepriekš publiski izziņots komisijas sastāvs, kompetence, lēmumu pieņemšanas procedūras, tiesības un pienākumi attiecībā uz, piemēram, KNAB darbinieku nopratināšanu vai dokumentu izprasīšanu ir būtisks KNAB neatkarības garants. Iepriekš izziņota MK kārtība biroju pasargātu no patvaļīgiem politiķu lēmumiem, taču diemžēl šīs kārtības nav bijis.
Tas ne tikai traucē ticēt tam, ka A.Loskutova darbību vērtēs tam kvalificētākie cilvēki, balstoties uz objektīviem kritērijiem un ievērojot situācijai adekvātas procedūras, bet arī tam, vai politiķi šo situāciju neizmantos ļaunprātīgi, komisijas ietvaros izprasot no KNAB informāciju par sev interesējošām operatīvajām lietām. Proti, risks ir tāds, ka politiķi būs ieguvuši pat plašāku pieeju izmeklēšanas materiāliem, nekā to paredzēja bēdīgi slavenie drošības likumu grozījumi. Un, protams, iepriekš definētu kritēriju trūkums, nosakot komisijas sastāvu, nozīmē arī to, ka par KNAB priekšnieka likteni lems politiķi, kuri varētu būt ieinteresēti viņa atstādināšanā. Par to liecina, piemēram, šīs komisijas locekļa Dz.Jaundžeikera (LPP/LC) publiskie izteikumi, vēl komisijas darbības laikā publiski Latvijas radio paziņojot, ka šobrīd viņš balsotu par A.Loskutova atcelšanu.
5. “Izmeklēšanas” komisija nr.2? Paralēli ģenerālprokurora vadītajai komisijai A.Kalvīša rezolūcijā G.Veismanei ir uzdots izveidot vēl kādu komisiju, kurai gan ir šaurāks mandāts – proti, noteikt, vai A.Loskutovs ir pieļāvis disciplinārpārkāpumu. Arī šajā komisijā darbosies ministriju pārstāvji, taču šoreiz nez kāpēc Valsts civildienesta pārvaldes pārstāvja vadībā. Divu paralēli darbojošos komisiju izveidošanu ir grūti racionāli izskaidrot, piemēram, kas notiks, ja izmeklēšanas komisija nr.1 tuvākajās dienās nāks klajā ar atziņu, ka A.Loskutovs neatbilst savam amatam? Vai izmeklēšanas komisija nr.2 pārtrauks savu darbu? Ja nē, kas notiks, ja vēl pēc nedēļas tā atzīs, ka A.Loskutova rīcība nav disciplinārpārkāpums?
Turklāt nav skaidras arī izmeklēšanas komisijas nr.2 darbības procedūras, pilnvaras un iespējas KNAB priekšnieku disciplināri sodīt. Vismaz likumos šis jautājums nav noregulēts. KNAB likums šajā gadījumā nav piemērojams, jo tas attiecas uz iestādes “iekšējo” sodīšanu, nevis gadījumiem, kad augstāka amatpersona soda pašu KNAB priekšnieku. A.Loskutovs nav civildienestā, tādēļ arī Valsts civildienesta disciplināratbildības likumā noteiktās procedūras un amatpersonu tiesību garantijas nedarbojas. Pat ja premjers ir nopietni domājis, ka uz A.Loskutovu attiecas Darba likums, tad arī tur paredzētie disciplinārsodi vairs nav uzliekami – jo tiem ir skaidri noteikts mēneša termiņš pēc nodarījuma atklāšanas dienas (A.Loskutova gadījumā iespējamais pārkāpums tika atklāts pirms 4 mēnešiem).
Valsts pārvaldes iekārtas likums pieļauj iespēju amatpersonu disciplināri sodīt, bet nenosaka ne procedūras, ne soda veidus. Citiem vārdiem sakot – arī izmeklēšanas komisijas nr.2 darbība ir atkarīga no ad hoc, tātad – patvaļīgiem kritērijiem.
6. Taisnīgs administratīvs process Ja darbinieks tiek atstādināts, pamatojoties uz Darba likumu, viņam uz atstādināšanas laiku netiek izmaksāts atalgojums. Tieši tāda bija premjera iecere attiecībā uz A.Loskutovu. Diemžēl A.Kalvītis bija piemirsis vai nezināja, ka valsts pārvaldē ir jāievēro īpaši nosacījumi, pieņemot lēmumus, kas būtiski aizskar personas tiesības. Proti, pirms to pieņemšanas ir jāuzklausa adresāta argumenti un pats dokuments jānoformē kā administratīvs akts. Konkrētajā gadījumā attiecīgajā lēmumā vajadzēja norādīt, piemēram, A.Loskutova viedokli, izdarīt lietderības apsvērumus par to, vai KNAB priekšnieks patiešām ir tik liels drauds izmeklēšanai, kā arī lēmumā norādīt, kur un kādā kārtībā to var pārsūdzēt.
Tāpēc, pat uz brīdi pieļaujot iespēju, ka Kalvīša rezolūcija Veismanei Loskutovam ir saistoša vai ka uz Loskutovu attiecas pieminētais Darba likuma pants, jāatzīst, ka attiecīgajai rezolūcijai ir nozīmīgi juridiski trūkumi. Lai gan jautājuma juridiskajā kontekstā tam nav lielas nozīmes, jo attiecīgais rīkojums jebkurā gadījumā nav spēkā – atšķirot Administratīvā procesa likumu, katrs var pārliecināties, ka juridiska spēka nav administratīviem aktiem, kurus izdod tam nepilnvarotas personas, kā arī adresātam ir jābūt iespējām uzzināt, kas viņam īsti ierobežo tiesības.
Konkrētajā gadījumā – vai A.Loskutovu atstādina Valsts kancelejas direktore vai Ministru prezidents. Visas šīs bažas par premjerministra rīcības likumību liek apšaubīt, vai A.Kalvītim jebkad ir bijis mērķis noskaidrot, kas īsti noticis ar KNAB operatīvo līdzekļu izmeklēšanu un cik liela atbildības deva būtu attiecināma uz iestādes vadītāju. Kalvīša līdzšinējā rīcība ir būtiski traucējusi efektīvu KNAB darbu – gan iestādē, gan sabiedrībā ir apjukums par to, kurš pašreiz pilda KNAB priešnieka funkcijas. Pat vēl vairāk – nav skaidrs, vai KNAB operatīvie materiāli ir pasargāti no to politiķu acīm, kuriem ir savtīgas intereses uzzināt šo materiālu saturu un KNAB operatīvā darba metodes. KNAB pakļaušana Ministru kabinetam acīmredzot jau sākotnēji bija kļūda.
Taču pie godprātīga politiķu darba šādam institucionālajam mehānismam būtu savas priekšrocības. Proti, pārraudzība pār KNAB nozīmē, ka Ministru kabinets un premjerministrs ir politiski atbildīgi par Latvijas korupcijas novēršanas politiku. Reāli tam vajadzēja izpausties kā politiskam atbalstam KNAB likumdošanas iniciatīvām un kā citiem taustāmiem pasākumiem KNAB spēcināšanai. Diemžēl līdzšinējā A.Kalvīša darbība pierāda, ka ar šo pienākumu viņš netiek galā.
Pat vēl vairāk – rullēšana pāri likuma normām, lai panāktu KNAB priekšnieka atstādināšanu, rada iespaidu, ka premjerministrs dara visu, lai pretkorupcijas aktivitātes sabotētu.
Publicēts laikrakstā Diena 2007.gada 29.septembrī