Ne vienmēr var nokaut pakrūtē visus salidojušos taureņus, aizbaidīt atlidojušos stārķus, un nesamaksāt gāzes rēķinu par pagājušo mēnesi. Bet runājot par veikliem valša soļiem, aizgājušā nedēļa mums sanāca pamatīgi [i]rūgta[/i]: Keita Mosa izgāja pie vīra; Monako princis apņēma līgavu, sarīkojot savā Vidusjūras pundurvalstī sen neredzētas dzīres trīs dienu garumā; nākamais Latvijas Valsts prezidents, pēc desmit gadu civillaulības (un bez mediju ziņas), jau otro reiz "iestūrēja laulības ostā." Un kā modē mēdz teikt—kur ir vismaz trīs, tur jau ir [i]trends[/i].
Jau pēc 2.jūnija Saeimas balsojuma Andris Bērziņš sacīja: “Kur prasīsies tīri pēc protokola, tur arī būs šī otra puse, ne gramu vairāk.” Un kamēr jaunievēlētā prezidenta retorika todien kļuva aizvien aizkaitinātāka un arvien mazāk cilvēka ausij saprotama, tikmēr medijos bija jau sākušās “raganu medības,” t.i., sacensība par Andra Bērziņa dzīvesbiedres Daces Seisumas pirmo interviju.
Preses mēģinājumi—iegūt to no pirmavota—izvērtās gaužām neveiksmīgi, tā arī netiekot tālāk par reģistratūras uzgaidāmo telpu Stradiņu slimnīcas poliklīnikā vai vecu skolasbiedru atmiņām, kuras sastāvēja no mūžsenām klišejām: “Viņa […] visu laiku staigāja ar bioloģijas grāmatu.” Pie laimīgās lozes tika vien Anda Burve-Rozīte. Lai arī no intervijas žurnālā Ir, izsecināt kaut ko drusku vairāk—par jau acīm redzamo, ka nākamā Valsts prezidenta kundze ir 38 gadus jauna sieviete, ka viņa nav “Šreks,” “neēd pusdienās mazus bērnus” un “nezog ielās svešus riteņus,” mēs vēl nevaram. Bet ar šo sākumam—pilnīgi pietiek. Neordinārākā atziņa “pirmajā un pēdējā” medijiem sniegtajā intervijā bija—ka “grāmata par Pifu ir nemainīga vērtība visām paaudzēm.”
(Kaut neesmu apveltīts ar Nostradamus spējām, man ir pārliecība, ka prezidenta kundze drīz vien apradīs ar savu jauno publisko tēlu un daudz vairāk “atvērsies” sabiedrībai un presei. Tas arī nāktu par labu prezidenta institūcijai un tās zemajiem uzticēšanās reitingiem (izteikts kā hipotēze!), kas kā piekabe velkas līdzi Bērziņa kunga trauksmainajai ievēlēšanai; to vienkārši būtu negudri neizmantot. Jau tagad šķiet, ka Dace Seisuma bauda daudz lielāku cieņu sabiedrībā, kā viņas jaunievēlētais vīrs. Un sešgadīgs bērns var tikai no jauna ieviest prieku un dzīvību—iztramdīt vecos pils spokus—iekš Rīgas pils mūriem, ja vien vecāki ļaus viņam pēc mācībām tur uzturēties.)
Pārejot lēni no politikas pie modes (un pēc tam—pie kāzām), nevar garāmejot nepieminēt francūžus. Kad 2008.gada sākumā Amors bija sašāvis, ar nedziedināmām mīlas bultām, augumā mazo Francijas prezidentu Nikolā Sarkozī un bijušo modeli Karlu Bruni, presei nācās nevienā vien slejā pārvērtēt šo interesanto savienību. Jeb citiem vārdiem sakot: ne katru nedēļu šādas ziņas liek The Washington Post modes redaktorei slejā iesaukties: “Ak, briesmīgais skaistuma slogs!”
Šogad, 1.jūilijā Keita Mosa teica: “Jā!” ģērbusies Džona Galiāno radītajā kleitā—drauga, kuram Parīzē, tikko tiesas priekšā, nācās atbildēt par savām—dzērumā sarunātajām rupeklībām. (Šajā sakarā, 8.septembrī būs zināms “Temīdas” verdikts.) (Bet aizvakardienā Parīzē izrādītā Dior augstās modes skate, kas pirmoreiz bija bez Galiāno ideju virsvadības, izvērtās par “īstu katastrofu.” Tā šeit kādam lika prātot: kāpēc vai ikviena “uz mēles” izlaistā kleita, kas defilēja Parīzes Rodēna muzeja dārzā, siluetos izskatās pēc raibiem klaunu kostīmiem, ar kubiem, lodēm un apgāzta mazu bērnu spainīšu hūtēm—kā cepurēm—matos?)
Pāri Lamanša šaurumam notika kāzas romantiskā angļu garā: Sešstāvīga torte; laulenis—”The Kills” mūziķis Džeimijs Hinss iekš gaiši zila Yves Saint Laurent namā svaigi pagatavota uzvalka; Anna Vintūra viesu sarakstā; seši vai septiņi Stellas Makartnijas virsvadībā darināti apģērbu komplekti priekš dažāda ranga līgavas izpalīdzēm un pašas līgavas vajadzībām (pirms un pēc ceremonijas); paparaci paslepus iemūžinātie un ātri vien medijos nopludinātie attēli no svinību vietas.
Vai ar to mūsu acīm pietika? Nē. Un dienu vēlāk, 2.jūlijā savā karalistē, reliģiskā ceremonijā un televīzijas tiešraidē Monako princis Albērs II salaulājās ar Dienvidāfrikas peldētāju Šarlēnu Vitstoku. Viņai mugurā, kā ziņo presei izsūtītā relīze, bija 2,500 stundu darbs no Armani Privé. Baltā zīda kleita bija “appuišota” ar 40,000 Swarovski kristāliem un 20,000 perlamutra asarām, tās aste bija veidota no 20 metriem izšūta zīda tilla, bet tik un tā, The New York Times modes kritiķei Ketijai Horinai bija neliela iebilde par kāzu kleitas priekšpuses risinājumu. “[Kleitas] kakla izgriezums bija diezgan uzkrītošs, gandrīz smagnējs, ar asimetrisku detaļu pārlikumu, kas bija paredzēts kā modernizēts efekts. Šī detaļa mani atstāja mazliet aukstu.”
Vakardienas Armani Privé modes skate atstāja, ja ne daudzus “aukstus,” tad vismaz to vērotājiem raisīja līdzīgas pārdomas. Proti, Džordzio Armani to bija veltījis kā cieņas apliecinājumu Japānai, un siluetos iespaidojoties no tradicionālā kimono kostīma. Cik nu ļoti moderni, funkcionāli un laicīgi? Bet labi… Tas, kas iekrita acīs The Wall Street Journal reportierei—ka neviena modele, kas demonstrēja šos tērpus, nebija japāņu izcelsmes. Pēc atkārtotas noskatīšanās, liekas, ka Armani Privé skatē nebija manāmas ne tikai japāņu izcelsmes modeles, bet nevienai modelei nebija pat aziātiskas izcelsmes sejas vaibsti. Bet kur ir satraukums?
Izrādās, ka sabiedrība vēl joprojām (man dīvainā kārtā) precas. Un gredzeni pirkstos tiek vīti. Dzirkstošie vīni—dzerti; pie sliekšņiem šķīvji—gabalos šķelti. Vai tās ir paparaci no krūmiem iemūžināts, vai CNN tiešraidē pārraidītas, vai vienkārši—fakta priekšā nostādītas—kāzas. Tās ir vēl vienas kāzas!