Raksts

Romi vai čigāni?


Datums:
28. janvāris, 2003


Foto: K. Goba

Lai arī latvieši un romi ir dzīvojuši viens otram blakus jau gadsimtiem, par viņiem zināms ir ļoti maz, jo latvieši nespēj pieņemt atšķirīgo romu dzīves uztveri un spēju būt brīviem, kas latviešu skatījumā ir “kaut kas briesmīgi nepareizs”.

Latvijas tuvošanās Eiropas Savienībai, arvien vairāk pieejamā informācija par cilvēktiesībām vai kāds cits iemesls liek Latvijas sabiedrībai ik pa brīdim atcerēties, ka viena no tās senākajām un unikālākajām minoritātēm ir romi, un diskutēt par tās sekmīgu vai nesekmīgu integrāciju Latvijas sabiedrībā. Neliela, bet svarīga atkāpe – Latvijā šo tautu dēvē par čigāniem, taču Eiropā un arī viņu pašu skatījumā vārdam “čigāns” piemīt negatīva nokrāsa. Labprātāk viņi gribētu saukties par romiem, kā dēvē sevi pašu valodā un kā tas tiek darīts citās Eiropas valstīs.

Kādēļ Latvijā līdz šim brīdim nav veikts neviens plašs un visaptverošs pētījums par romiem? Vai iemesls tam būtu izdaudzinātā romu kopienas noslēgtība vai varbūt pārējās sabiedrības daļas nevēlēšanās uzzināt, kādi romi ir un kas ir svarīgs viņiem.

Portāls politika.lv ir uzsācis diskusiju par romiem Latvijā, publicējot daļu no Sarmītes Dukātes bakalaura darba, kas veltīts romu situācijas Latvijā atspoguļojumam. Atzīstama ir autores uzdrīkstēšanās un vēlēšanās aplūkot šīs noslēgtās kopienas problēmas, taču arī šī darba, kas pagaidām ir viens no plašākajiem šajā jomā, klupšanas akmens ir sabiedrībā valdošie uzskati un pašu romu ne visai lielā interese sadarboties. Darba autore aptaujā piecus romus (Latvijā esot ap 20 000 šīs tautības pārstāvju), tikai vīriešus, ar augstu ienākumu līmeni (lai gan viena no aktuālākajām romu problēmām ir nabadzība), trīs no tiem aktīvi piedalās sabiedriskajā dzīvē. Šaurais un ļoti vienpusīgais aptaujāto loks liek uzmanīgi vērtēt sniegto informāciju.

Lasot pētījumu, šķiet, ka par problēmām, kas saistītas ar romu integrāciju Latvijas sabiedrībā, runā latvieši, krievi vai kādas citas tautības pārstāvji, bet ne paši romi. Piemēram, autore raksta, ka mainoties sociāli ekonomiskajai sistēmai Latvijā, valstī par primārām tika atzītas citas vērtības, to skaitā laba izglītība, kuras trūkums liedz romiem konkurēt darba tirgū. Šeit vēlētos iegūt plašāku redzējumu par pašu romu vērtību sistēmu un uzskatiem par izglītību un tās nepieciešamību un vēlēšanos konkurēt darba tirgū. Pretrunīgs šķiet arī romu ieteikums atvērt atsevišķu skolu tikai romu skolēniem – īpašas skolas vai klases romiem citās Eiropas valstīs tiek uzskatītas par veidu, kā romus cenšas izolēt no pārējās sabiedrības. Vasarā vairāku Zemgales čigānu organizācijas biedru izteiktā neuzticēšanās Latvijas Čigānu nacionālās biedrības (LČNB) vadītājam Normundam Rudevičam, kā arī citas nesaskaņas starp dažādām romu organizācijām liek pārdomāt arī Latvijas sabiedrībā valdošo stereotipu, ka romu sabiedrībā valda izteikta hierarhijas sistēma un sadarbība ir iespējama tikai ar vienu līderi. Ņemot vērā, ka aptaujātie romi ir tikai vīrieši, pētījumā netiek pieminētas problēmas, ar kādām varētu sastapties romu sievietes – veselība, bērna iznēsāšana un dzemdības. Arī autores secinājums, ka pašiem romiem ir jāatzīst izglītības loma un jāveic perspektīvu plānošana, liecina, ka ir vēlēšanās apskatīt romu integrācijas jautājumus, ņemot vērā tikai Latvijas sabiedrībai pieņemamus uzskatus un vērtību sistēmas.

Psihologs Viesturs Rudzītis saka[1], ka, lai arī latvieši un romi ir dzīvojuši viens otram blakus jau gadsimtiem, par viņiem zināms ir ļoti maz. V. Rudzītis šo nezināšanas plaisu izskaidro ar latviešu nespēju pieņemt atšķirīgo romu dzīves uztveri un romu spēju būt brīviem, kas latviešu skatījumā ir “kaut kas briesmīgi nepareizs”. Šķiet, ka arī šajā pētījumā paši romi ir mēģinājuši pielāgoties “pareizajiem uzskatiem”, un savus uzskatus atklājuši tikai tādā griezumā un jautājumos, kurus autore un sabiedrība vēlas dzirdēt.

2002. gadā Sabiedrības integrācijas fonds pirmo reizi izsludināja projektu konkursu, kura mērķis ir sabiedrības etniskā integrācija un kura finansējumu nodrošināja Eiropas Savienības Phare programma, daļu finansējuma piesaistot arī no Latvijas valsts. No iesniegtajiem 25 projektiem tika atbalstīti 5, starp kuriem ir arī Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra (LCESC) projekts par romu situācijas izpēti Latvijā.

“Atkal čigāniem?” bija viens no jautājumiem, kas izskanēja Sabiedrības integrācijas fonda preses konferencē par Phare un valsts atbalstītajiem integrācijas projektiem. Patiešām, valsts finansējums LČNB vairākkārtīgi pārsniedz citu minoritāšu biedrību finansējumu. Arī N. Rudeviča nevēlēšanās atskaitīties par izlietotajiem līdzekļiem neveicina pozitīvas attieksmes veidošanos pret finansu piešķiršanu romu situācijas uzlabošanai. Savukārt, ja par integrācijas svarīgākajiem rādītājiem uzskata valodas prasmi un pilsoņu skaitu, tad šajā ziņā ar romiem viss ir kārtībā.

Līdz šī gada augustam LCESC sadarbībā ar romu nevalstisko organizāciju “Ame Roma” realizēs projektu, kura galvenais mērķis ir pirmo reizi Latvijā iegūt un analizēt informāciju par romu situāciju tādās jomās kā nodarbinātība, izglītība, veselība, dzīves apstākļi, un vai romiem nākas saskarties ar diskrimināciju kādā no šīm vai citām jomām. Pētījuma svarīgākais uzdevums ir uzzināt pašu romu attieksmi pret sabiedrību un savu vietu tajā, kas tiks darīts gan veicot fokusa grupu aptaujas, gan intervējot romus Ventspilī, Tukumā, Talsos, Jelgavā un citur.
_________________________

[1] “Bendes meitiņa un viņas tēvs”, Preses nams, 2002.g.


Čigāni vēlas sevi pierādīt

Latvijas Sabiedrības integrācijas fonda atbalstītie projekti 2002. gadā

Mājaslapa "Sabiedrības integrācija Latvijā"

Pētījums "Čigāni Latvijā"

Valsts programma "Sabiedrības integrācija Latvijā"

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!