Raksts

Romi asimilācijai nepakļaujas. Bet integrācijai?


Datums:
19. novembris, 2003


Autori

Savīna Kolomenska


Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Nepastāvot savai nacionālajai valstij, rakstībai un literārajai valodai, čigāni pratuši saglabāt savu valodu, kultūru, tradīcijas, tautas mutvārdu daiļradi, kas veido tik vitālu mentalitāti, kas asimilācijai nepakļaujas.

Latvija ir dzimtene arī čigāniem, kuru tautības nosaukums veidojies no senas indiešu cilts pie Indas upes grīvas, bet indoeiropiešu saimei piederošā valoda saglabājusi vārdu pamatformu un gramatiku līdz pat mūsdienām, lai gan čigāni ilgu laiku dzīvoja taboros un saglabāja tradicionālo dzīves veidu. Aptuveni pirms 5000 gadiem čigāni apmetās uz dzīvi Indijā, un viņiem raksturīgās nodarbošanās – mūzika, zirgkopība, kalēja amats ir saglabājušās kopš tiem laikiem, kad pēc sabiedrības dalīšanas kastās iedzīvotāji bija pieskaitīti noteiktiem amatiem. Eiropā čigāni nonāca ap 15.gadsimtu, bet tā nogalē no Polijas un Vācijas puses ienāca arī tagadējās Latvijas teritorijā.

Smagu vēstures posmu čigānu tauta piedzīvoja Otrā pasaules kara laikā, jo bija starp tām, kam nacisti bija lēmuši bojā eju, tomēr jāuzsver, ka čigānu tauta netiek pieskaitīta genocīdā cietušajiem. Pēc oficiāliem datiem kara laikā Latvijā tika nogalināti 2000 čigānu – puse no tiem, kas tolaik te dzīvoja, bet neoficiālie dati stipri pārsniedz šo skaitli. Joprojām kā mēms pārmetums tiem, kuri vainojami čigānu traģēdijā, atklājas šausminošie skati Kurzemē – tikai šā gada augustā, pēc 61 gada atklājās, ka kara laikā pie Valguma ezera nogalināti 500 čigāni. Pasaules un Latvijas vēsturē čigānu traģēdija ir maz pētīta un vēl mazāk atspoguļota, jo sabiedrībā joprojām ir manāma šīs tautas diskriminācija. Latvijā šo jautājumu pētījis Marģeris Vestermanis.

Šobrīd Latvijā dzīvo 8500 čigānu, no kuriem 98% ir Latvijas pilsoņi. Tas skaidrojams ar to, ka Latvijā čigānu adaptācijas process noritēja veiksmīgāk nekā citās Eiropas valstīs. Latvijas čigāni ir vietsēži, nedzīvo taboros, tomēr patiesais čigānu skaits varētu būt lielāks, jo daudzi – sevišķi jauktās ģimenēs – pasē nenorāda savu tautību, zinot sabiedrības aizspriedumus.

Latvijā čigāni ir viszemāk sociāli un ekonomiski nodrošinātā etniskā grupa, vairāk kā 3000 no šeit dzīvojošiem čigāniem ir analfabēti. Zemais izglītības līmenis un arī diskriminācija traucē čigāniem iegūt darbu, līdz ar to iztiku. Šī etniskā grupa ir arī vismazāk integrētā Latvijas sabiedrībā. Integrācijas problēmas izskaidrojamas arī ar čigānu tautas mentalitāti un nacionālajām īpatnībām. Nepastāvot savai nacionālajai valstij, rakstībai un literārajai valodai (čigānu ābece izdota 1996.gadā), čigāni pratuši saglabāt savu valodu, kultūru, tradīcijas, tautas mutvārdu daiļradi, kas veido tik vitālu mentalitāti, kas asimilācijai nepakļaujas.

Patiesas un objektīvas informācijas trūkums par romiem ir viens no galvenajiem faktoriem, kas sekmē čigānu izolāciju no pārējās sabiedrības. Plaisu vēl vairāk pastiprina stereotipi, kas vairumā gadījumu ir negatīvi. Neizprotot čigānu dzīves veidu un uztveri, nav iespējams panākt romu integrāciju sabiedrībā – šādi mēģinājumi jau ir bijuši padomju laikā, taču beigušies neveiksmīgi.

Kā vienu šādu mēģinājumu jāmin padomju valdības rūpīgo sekošanu, lai visi godīgi strādātu sabiedrības labā. Sankcijas par nestrādāšanu visreālāk apdraudēja tieši čigānus, kas šo prasību ignorēja, neskatoties ne uz ko. Čigāniem šajā laikā bija cits ienākumu avots – spekulācija, kurā viņi guva labu peļņu, un padomju laikā čigānu dzīves līmenis bija nesalīdzināmi augstāks nekā tagad. Šajā laikā bija vērojams arī čigānu sabiedrības augstākais analfabētisma līmenis, jo nebija motivācijas mācīties – bizness, kurā čigāni darbojas, neprasīja zināšanas, bet preču deficīta dēļ naudu varēja nopelnīt lielu.

Otrs čigānu integrācijas veids bija kara klausības likums, ko čigāni gan ignorēja. Jaunieši visādi centās izvairīties no obligātā dienesta gan bēguļojot, gan viltojot dokumentus, gan ļaujot sevi atzīt par garīgi nepieskaitāmiem. Gadījās arī ekstrēmi notikumi, kad jaunieši sevi apzināti savainoja, iegūstot kroplību uz mūžu – visbiežāk savainoja labās rokas pirkstus, lai nevarētu darboties ar ieročiem. Šie padomju likumi varēja kļūt par čigānu integrācijas sākumu, bet čigāni tos uzskatīja par pārāk kategoriskiem, pavēlnieciskiem un tie neguva atbalstu no romu puses.

Čigānu integrācijas procesam tagad traucē gan sabiedrības noraidošā attieksme, gan ekonomiskā un sociālā izolācija, gan romu zināšanu trūkums par likumiem. Romu sabiedrībā eksistē vairāki faktori, kas pastiprina viņu izolāciju – atšķirīga valoda, spēcīgas iekšējās tradīcijas, savi pārvaldes elementi, noraidoša attieksme pret jauktajām laulībām, norobežošanās no apkārtējās vides.

Tomēr teiktais nenozīmē, ka čigāni nepārzina latviešu tautas kultūru un tradīcijas. Tā nav, tikai latvisko kultūru čigāni vērtē un skata caur savai tautai raksturīgās kultūras prizmu, kas dod iespēju saglabāt tautas savdabību. Čigāniem ir jādod iespēja uz pašizteikšanos un pašiniciatīvu – kamēr romi netiks cienīti un pieņemti kā pārējās tautības, integrācija nebūs iespējama. Tikai čigānu sabiedrības līderu darbs, izglītojot savus tautiešus, var panākt čigānu tautas ekonomisko un politisko integrāciju, protams, ja šiem centieniem būs Latvijas valdības atbalsts.

Varbūt, ka valdošos stereotipus par čigāniem izdosies lauzt un pašus romus uz sadarbību ar pārējo sabiedrību aicināt ar projektu “Romi Latvijā – 2003”, ko izstrādājusi šogad izveidotā sabiedriskā organizācija “Nēvo drom” (‘Jaunais ceļš”). Projekta mērķis ir panākt čigānu integrāciju sabiedrībā, vispirms radot iespēju būt noderīgiem šai sabiedrībai. Projekts veidots tā, lai sniegtu objektīvu informāciju par čigānu kultūru, sadzīves tradīcijām un rosinātu čigānu kultūras aktivitātes. Tā kā sabiedrības zināšanas par čigāniem ir niecīgas un vienpusīgas, projekts palīdzēs izprast romu dzīvi, un pašu čigānu līdzdalība projektā cels viņu pašapziņu. Projekta ietvaros plānots pētīt čigānu folkloru un tradīcijas, kā arī sociālos apstākļus, apsekojot katrā Latvijas rajonā dzīvojošos romus. Kā projekta rezultāts iecerēts raidījumu cikls par romu kultūru Latvijas televīzijā 2004.gadā, fotoizstādes visos Latvijas muzejos un grāmata, kurā būtu apkopoti dokumentāli un publicistiski materiāli par romu tautības cilvēkiem.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!