Foto: Yunchung Lee

Daudzi cilvēki no sirds tic, ka avīze vajadzīga savas politiskās veiksmes stiprināšanai. Un vēl vairāk cilvēku domā, ka bez politiķu naudas injekcijām biznesa veiksme mediju jomā nav gaidāma.

Kam pieder krievu prese Latvijā? Vieglākā atbilde — dažiem ofšoriem. Īstos īpašniekus varbūt nezina pat laikrakstu darbinieki.

Pirms mēneša telekompānija LNT publiskoja satraucošu ziņu par iespējamu lielu koncentrāciju krievu preses sektorā Latvijā. Telekompānijai bija drošas ziņas, ka lielākās krievu avīzes „Čas”, „Telegraf” un „Vesti Segodnja” kopā ar saviem portāliem varētu nonākt vienās un tajās pašās rokās — Krievijas miljardiera Andreja Molčanova pārziņā. Visi lielākie ziņu portāli pārpublicēja šo informāciju[1], bet ziņas autori solīja precizēt pieņēmumus jau pēc nedēļas. Pagājis mēnesis, tomēr svaigas informācijas nav. Pēdējā gada laikā krieviski rakstošie laikraksti piedzīvojuši jau vairākas īpašnieku un vadības maiņas, tāpēc nolēmu pārbaudīt, vai ir kādi jaunumi un cik ticamas ziņas 9. jūlijā izplatīja LNT.

Patvērums ārzonā

Laikraksts „Telegraf” varētu būt īpašnieku maiņas čempions. Gan pieminētajā LNT sižetā, gan citās publikācijās minēta informācija, ka šā gada janvārī par laikraksta īpašnieku kļuvis Uzbekistānas pilsonis Jašars Kasumovs, jo viņš iegādājies SIA „Telegraf”, kura īpašnieks ir akciju sabiedrība „News Media Group”. Pirms tam informāciju par savu ietekmi šajā laikrakstā portālā nozare.lv apliecināja kopš „Latvijas Krājbankas” bankrota bēdīgi slavenais Krievijas uzņēmējs Vladimirs Antonovs.

„Lursoft” datu bāzē šonedēļ pieejamā informācija liecina, ka „News Media Group” joprojām pieder Kiprā reģistrētai firmai „Kinonon Holdings Ltd”, bet uzņēmuma padomē darbojas Anastasija Petere un Oļegs Rižakovs, kurš ir valdes priekšsēdētājs. Toties ir citas izmaiņas. Proti, SIA „Izdevniecība Telegrāfs” tagad pilnībā pieder Lielbritānijā reģistrētam uzņēmumam „Promair Management Ltd.”, tās valdes jaunā priekšsēdētāja ir Anastasija Petere un vēl valdē strādā Igors Konstantinovs un Andrejs Sorokins, liecina „Lursoft” informācija. Šīs firmas adrese apliecina LNT žurnālistu ziņoto, ka „Telegraf” redakcija pārcēlusies uz laikraksta „Čas” izdevēja „Petit” telpām Vecrīgā, Peldu ielā 15. „Izdevniecības Telegrāfs” oficiālā adrese reģistrēta šajā pašā ēkā.

Izdevniecības „Petit” dibinātājs un īpašnieks, ietekmīgā laikraksta „Čas” izdevējs Aleksandrs Šeiņins lielāko daļu no savām akcijām pagājušā gada vidū pārdeva Ukrainas bankai „Legbank”[2]. Bet decembrī par mediju uzņēmuma īpašnieku kļuva Kiprā reģistrēta ārzonas kompānija „Lanchrome Ltd.”, kuras valdes priekšsēdētājs ir Krievijas pilsonis Aleksandrs Caregorodcevs. Kopš šā gada aprīļa „Petit” valdei, kurā jau iepriekš strādāja Sergejs Baranovskis un Tatjana Belousenko, pievienojies Andrejs Fiļimonovs. Viņš bijis arī SIA „Telegraf” valdē, bet pērn db.lv nav apstiprinājis, ka pārstāv baņķiera V.Antonova intereses Latvijā. Šīs izmaiņas varētu nozīmēt, ka vieni un tie paši cilvēki vada abus lielākos Latvijas krievu preses uzņēmumus. To patiesie īpašnieki meklējami ārzonas firmās, turklāt jāšaubās, ka viņi slēpjas tāpat vien — bez jebkāda iemesla.

Kam pieder Vesti Segodnja?

Nav iemesla apšaubīt LNT ziņās minēto, ka notiek sarunas arī par laikraksta „Vesti Segodnja” (VS) nonākšanu „Petit” paspārnē. Atgādināšu, ka šī laikraksta lielākā daļa (75%) kā izdevniecības „Fenster” īpašniekam piederēja Rīgas domes „Saskaņas centra” frakcijas deputātam Andrejam Kozlovam.

Lai gan VS izdevēja statusā notikušas dažas pārmaiņas, pašlaik vēl nekas neliecina, ka tas būtu pievienojies abiem pārējiem laikrakstiem. Kaut arī internetā uzrunā izdevniecības nama „Fenster” reklāmas piedāvājumi[3], šādu uzņēmumu „Lursoft” datu bāzē nevar atrast. Toties agrākais „Fenster” reģistrācijas numurs, adrese, īpašnieku un vadītāju saraksts precīzi attiecas uz SIA „Izdevniecība Logos”. Turpat arī redzams tā īpašnieks A. Kozlovs ar savu uzņemējdarbības partneri Nataļju Rimšu. Neatradu dokumentālus pierādījumus LNT ziņās minētajam faktam, ka VS īstais īpašnieks ir SIA „Eurostore”. Šis uzņēmums pieder trīs privātpersonām un tā reģistrētais bizness ir saistīts ar nekustamā īpašuma pārvaldīšanu. Tātad laikraksta VS un vēl citu agrākā „Fenster”, bet tagad „Izdevniecības Logos” izdevumu īpašnieki pagaidām vēl nav mainījušies.

Kāpēc pirkt krievu avīzi?

Latvijas mediju vides lielākais jautājums nav viss slēptie īpašnieki, bet gan problēma uzzināt patiesos īpašniekus. LNT ziņā minēja, ka ārzonas firmas, kas uzrādītas kā „Petit” un „Telegraf” īpašnieces, patiesībā pieder izdevuma „Forbes” veidotā bagātāko cilvēku saraksta 34. vietas ieņēmējam Andrejam Molčanovam. Bet apstiprinājuma šim minējumam nav.

Vēl sarežģītāks ir jautājums par šo mediju jauno īpašnieku mērķiem. Visi minētie izdevēji pēdējo gadu laikā piedzīvojuši maksātnespējas pieprasījumus, turklāt to īpašnieku pārstāvji atzinuši, ka „ar avīzi biznesu uztaisīt nevar”. Jāpiekrīt šim pašvērtējumam, tāpēc jautājums paliek — kādēļ pirkt Latvijā krievu avīzes? Vismaz „Telegraf” galvenais redaktors Andrejs Švedovs pēc vienas no vairākām īpašnieku maiņām portālam nozare.lv bija apliecinājis, ka avīzes saturu pārmaiņas neietekmēšot, jo esot būtiski saglabāt neitralitāti un objektivitāti. Savukārt biznesa loģika ir visai labvēlīga izdevēju konsolidācijai, tāpēc nav nekāds brīnums, ka grūtībās nonākušie avīžu īpašnieki meklē investorus, lai kādi būtu to mērķi.

Politiskā ietekme mediju organizācijās Latvijā nav nekāds jaunums. Daudzi cilvēki no sirds tic, ka avīze vajadzīga savas politiskās veiksmes stiprināšanai, un vēl vairāk cilvēku domā, ka bez politiķu (vai politbiznesmeņu) naudas injekcijām biznesa veiksme mediju jomā nav gaidāma. Ne velti tikai pirms diviem gadiem masveidīgu glābiņa meklēšanu pie ambicioziem politiķiem piedzīvoja politiskās apvienības „Par Labu Latviju”, “Petit” un LNT sadarbības projekti. Tie bija neveiksmīgi gan politiķiem, gan arī izdevējiem. Arī citi izdevēji, kaut vai tas pats VS, nav guvuši stabilus panākumus, neatkarību un brīvu saturu iemainot pret politisku pakļāvību. Raksturīgi, ka lielākoties zaudējumi skāruši gan politiskās cerības, gan peļņas intereses.

Tās nav vienīgās pazīmes, kas liecina, ka agrākās mediju biznesa stratēģijas var nedarboties. Lai cik lielas ir minētās avīzes, tās pēdējos gados zaudējušas pamatīgu savas ietekmes gabalu gan auditorijas, gan reklāmas ienākumu izskatā. Liela daļa cilvēku, kas vēlas iegūt informāciju krievu valodā, jau sen izmanto citus avotus pārsvarā internetā un televīzijā. No otras puses — fragmentētā sabiedrībā vairākas avīzes var palīdzēt iegūt vismaz kādu no vēlamajām auditorijas grupām.

Arī izplatītās bažas par ārvalstu īpašnieku draudiem nacionālajam mediju biznesam globālajā uzņēmējdarbības vidē nav tik viennozīmīgas. Daudz svarīgāk ir tas, ko dara jaunie un esošie krievu avīžu īpašnieki. Pašlaik tie cīnās par izdzīvošanu. Bet slēpšanās ārzonās nepievieno jauno mediju saimnieku raksturojumam pozitīvas iezīmes un uzticamības devu. Varbūt nemaz nav slikta Gruzijas ideja aizliegt ārzonas firmām būt par mediju īpašniekiem.

____________________
[1] http://www.diena.lv/latvija/zinas/lielakie-latvijas-laikraksti-krievu-valoda-varetu-nonakt-krievijas-miljardiera-rokas-13956769
[2] http://www.db.lv/citas-zinas/izdevniecibu-petits-pamet-ta-ilggadejais-ipasnieks-seinins-249795
[3] http://www.fenster.lv/rus/contacts