Raksts

Robežlīguma spriedums un starptautiskās tiesības


Datums:
11. decembris, 2007


Autori

Mārtiņš Paparinskis


Foto: Janey

Atšķirībā no gandrīz visiem Latvijas neatkarības gadu prakses piemēriem, Robežlīguma spriedums apzināti novieto sevi starptautisko tiesību doktrīnas un prakses ietvaros, dzēšot plaisu starp attīstīto doktrīnu un autonomi pastāvošo praksi.

Robežlīguma lietas analīze starptautisko tiesību jautājumos ir visaugstākās intelektuālās raudzes juridiskais arguments. Tam var piekrist vai nepiekrist, bet spriedumā atspoguļotās enciklopēdiskās zināšanas daudzās starptautisko tiesību nozarēs (citā starpā attiecībā uz tiesību avotiem, līgumtiesībām, valsts atbildību, individuālo kriminālatbildību, valsts definīciju un teritorijas regulējumu) novieto Robežlīguma lietu starp pasaules augstāko un konstitucionālo tiesu labākajiem spriedumiem starptautisko tiesību jautājumos.

Subjekts un tiesības

Uzskatāmības labad Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2007-10-0102 (turpmāk tekstā — Robežlīguma lieta) var lasīt divos līmeņos, atsevišķi vērtējot argumentus par to (1) vai Latvija ir noteikts tiesību subjekts (2) kādi ir Latvijas kā šī tiesību subjekta tiesības un pienākumi.[2] Pirmais arguments liek atbildēt uz jautājumu, vai 1991. un 2007.gada Latvija ir tas pats tiesību subjekts, kā 1918., 1920., 1922. un 1940.gada Latvija. Otrais arguments liek atbildēt uz jautājumu par konkrētām Latvijas tiesībām un pienākumiem, kā arī iespējām tās iegūt vai no tām atteikties. Abas tēzes ir vienlaikus konceptuāli nošķirtas un savstarpēji saistītas. 2005.gada deklarācija pie Robežlīguma neņēma vērā šo konceptuālo nošķirtību, šķietami noliedzot iespēju atteikties no noteiktām tiesībām kontinuitātes doktrīnas ietvaros.[3] Saeimas debates un t.s. Ratifikācijas likums neņēma vērā savstarpējo saistību, šķietami atsakoties no tiesībām veidā, kas iziet ārpus kontinuitātes doktrīnas.[4] Pareizā pieeja ir jāmeklē normatīvā vidusceļā, precīzi identificējot konkrēto tiesību un pienākumu apjomu un saturu, un to iegūšanas vai atteikšanās procedūru un motīvu tiesiskās sekas. Satversmes tiesa uztvēra šo niansēto tiesisko situāciju, norādot, ka:

“No valsts tiesiskās identitātes izriet tās tiesības un pienākumi. Var piekrist jau 1924. gadā paustajam viedoklim, ka “valsts personības fakts sniedz atbildi uz jautājumu [par tās tiesībām un pienākumiem]” (Higgins P. Hall’s International Law. 8th ed. Oxford: Clarendon Press, 1924, p. 114). Visupirms ir nepieciešams identificēt valsts tiesisko saistību ar agrākiem valstiskiem veidojumiem, un tikai tad no valstiskuma izrietēs tiesības un pienākumi. … Starptautiskās tiesības neprasa restituēt valsts starptautiskās tiesības un saistības, bet gan veikt to izvērtējumu uz a priori spēkā esamības pamata, ad hoc vienojoties par nepieciešamību tās pārtraukt, papildināt vai arī secinot to spēka zudumu rebus sic standibus doktrīnas rezultātā. Citiem vārdiem sakot, izmaiņām ir jānotiek kontinuitātes doktrīnas ietvaros, nevis ārpus tās.”[5]

Satversmes 3.pants un konstitucionālās tiesības (Latvijas tiesības atteikties no teritorijas)

Lai gan Satversmes 3.panta interpretāciju neietekmēja starptautisko tiesību apsvērumi (un tādēļ autors neizteiksies par tiesas viedokļa pamatotību), šī norma strukturē turpmāko tiesas analīzi. Satversmes 3.pants paredz, ka “Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale”. Satversmes tiesa ielasīja šajā normā vārdu “vismaz” pirms novadu uzskaitījuma, attiecinot tautas nobalsošanas procesu uz tām teritorijām, no kurām tika ievēlēta Satversmes sapulce, pieļaujot citu teritoriju iegūšanu vai atdošanu ar Saeimas balsojumu. Atšķirīgais tiesiskais regulējums attiecas tikai uz teritorijas (Abrenes) atdošanu, un visādi citādi no konstitucionālo un starptautisko tiesību viedokļa Abrenes statuss neatšķiras no pārējās Latvijas teritorijas.[6]

1940.gads, kontinuitāte un starptautiskās tiesības (Latvijas subjektība)

1940.gada notikumu starptautiski tiesiskajam izvērtējumam ir grūti ko piemetināt. Tas ir izvērsts un detalizēts tiesiskās analīzes piemērs, vispusīgi izvērtējot PSRS un Latvijai saistošo starptautisko tiesību apjomu un saturu gan līgumtiesībās, gan starptautiskajās paražu tiesībās, plaši balstoties autoritatīvā Latvijas un ārvalstu doktrīnā un starptautisko tiesu judikatūrā. Tiesa skrupulozi izvērtēja visus argumentus (tajā skaitā Krievijas praksē un doktrīnā lietotos) un izskaidroja tādus sarežģītus un bieži kļūdaini saprastus jēdzienus kā agresija, okupācija un aneksija, kā arī to mijiedarbību.[7] Balstoties uz 1940.gada notikumu prettiesiskumu, Satversmes tiesa izvērtēja argumentu par Latvijas juridisko turpinātību, neskatoties uz faktisko izzušanu. Arī šai analīzei ir grūti ko piemetināt, ņemot vērā plašo valstu, starptautisko organizāciju un tiesu prakses, kā arī doktrīnas analīzi sprieduma tekstā.[8]
Neatkarības deklarācija (Latvijas subjektība un tiesības atteikties no teritorijas)

Neatkarības deklarācijas 9.punkts paredz “Latvijas Republikas attiecības ar PSRS veidot saskaņā ar joprojām spēkā esošo 1920. gada 11. augusta miera līgumu starp Latviju un Krieviju, kurā uz mūžīgiem laikiem ir atzīta Latvijas valsts neatkarība.” Šīs normas nozīmi konstitucionālajās tiesībās var lasīt trīs veidos. Pirmkārt, 9.punkts var vienkārši apstiprināt to, ka Miera līgums ir spēkā starptautiskajās tiesībās. Otrkārt, 9.punkts var apstiprināt Miera līguma spēkā esamību un konstitucionalizēt kontinuitātes doktrīnu (neliedzot noslēgt atšķirīgu jaunu līgumu, ja netiek aizskarta kontinuitātes doktrīna). Treškārt, 9.punkts var pilnā mērā konstitucionalizēt Miera līgumu (kas varētu nozīmēt aizliegumu atkāpties no tā jaunākajos līgumos, tajā skaitā attiecībā uz teritoriju). Tā kā vēlāks atšķirīgs līgums principā aizstāj agrāku līgumu,[9] tiesa norādīja nepieciešamību pēc pilnīgi skaidras normas par augstāka juridiska statusa noteikšanu kādām līgumam, un secināja, ka 9.punkts nav pietiekami skaidrs.[10] Tiesa par pārliecinošāku atzina otro pieeju, atbilstoši kurai “Neatkarības deklarācijas 9. punkta pirmais teikums uzliek Latvijas Republikai par pienākumu sarunās ar Krievijas Federāciju neatkāpties no savas nepārtrauktības doktrīnas.”[11]

Šāda 9.punkta interpretācija liek uzdot nākamo jautājumu par pienākuma saturu. Robežlīgums, kas tieši vai netieši atteiktos no kontinuitātes, būtu pretrunā 9.punktam, tomēr tālākās normas robežas nav skaidras. Vai 9.punkts prasa Robežlīgumā tieši atzīt Latvijas kontinuitāti? Vai ir pieļaujams Robežlīgums, kas neko nesaka par kontinuitāti, ja Latvija aktīvi pauž savu pozīciju par uzturēto kontinuitāti? Ja Latvija klusē par savu pozīciju? Visbeidzot, ja Latvija saistībā ar to netieši piekrīt atteikties no kontinuitātes?

Lai gan Satversmes tiesa tieši neizvērtēja Robežlīguma atbilstību 9.punktam, atbilde uz pirmo jautājumu šķiet skaidra. Robežlīgums ir neitrāls attiecībā uz kontinuitāti, tikai un vienīgi nosakot robežas tā spēkā stāšanās brīdī, nekādā mērā neietekmējot Latvijas un Krievijas pozīciju attiecībā uz teritoriju iegūšanas tiesiskumu vai Latvijas kontinuitāti. Šāda pragmatiska pieeja, “piekrītot nepiekrist” plašākos jautājumos, lai noslēgtu kādu šaurāku vienošanos, tiek bieži lietota starptautiskajās tiesībās.[12] Attiecībā uz nākamajiem jautājumiem nostāja vismaz konceptuāli šķiet skaidra: lai gan Robežlīgums ir neitrāls, ņemot vērā valsts teritorijas ciešo saistību ar valsts identitāti, 9.punkts uzliek pienākumu aktīvi paust viedokli par kontinuitāti (un pavisam noteikti aizliedz piekrist Krievijas pozīcijai attiecībā uz teritorijas iegūšanas tiesiskumu). Pilnvarojuma likums ar tiešo atsauci uz kontinuitāti izpildīja šos kritērijus.[13]

Lai gan tiesas viedoklis nav pilnīgi skaidrs, šķiet, ka Ratifikācijas likums, kas paredzēja ratifikāciju, “ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu”, ir pretrunā 9.punktam.[14] Šāds tiesas viedoklis ņem vērā Latvijas kā subjekta un tās tiesību apjoma saistību. Latvija principā var atteikties no tiesībām uz Abreni par labu Krievijai[15] kontinuitātes doktrīnas ietvaros, bet Latvija nevar to darīt veidā, kas izietu ārpus šīs doktrīnas un netieši nozīmētu atteikšanos no tās. Helsinku akta robežu nemainības princips, uz ko Saeima atsaucās Ratifikācijas likumā, var tikt lasīts vismaz divos veidos. No vienas puses, šis princips var nozīmēt robežu “sastingšanu” 1975.gadā, attiecoties tajā skaitā arī uz prettiesiski nodibinātām robežām Baltijas valstīs.[16] Ja šis viedoklis ir pareizs, tad Latvijas kontinuitātes līnija pārtrūka 1975.gadā un Latvijas kontinuitātes prasība ir nepamatota. No otras puses, robežu nemainības princips var nozīmēt tikai aizliegumu mainīt robežas ar spēka lietošanu.[17] Ja piekrīt šim viedoklim, robežu nemainības princips nav nekādā veidā attiecināms uz konkrēto situāciju. Satversmes tiesa pievienojās Rietumvalstu doktrīnā un praksē atbalstītajai otrajai pieejai.[18] Ratifikācijas likuma formulējums (“ievērojot … robežu nemainības principu”) un Ministru prezidenta un ārlietu ministra paskaidrojumi Saeimas debatēs par Eiropas robežu galīgo noteikšanu Helsinku aktā šķietami liecināja par atbalstu pirmajai pieejai[19]. Lai gan autora skatījumā robežu “sastingšanas” tēzes tiesiskā nepamatotība ir tik skaidra, ka pat atsauce Ratifikācijas likumā nevarētu būtiski ietekmēt Latvijas pozīciju, Satversmes attiecināja 9.punkta pienākumu uz šo likuma daļu, lai neradītu pat maldīgu iespaidu par pozīcijas maiņu.

Abrenes statuss

Savā agrākā publikācijā autors norādīja, ka: “Saistībā ar Robežlīguma noslēgšanu Latvijai būtu jāpaskaidro savs redzējums par to, kādā tiesiskā veidā Abrene šobrīd nokļūst Krievijas de jure teritorijā, tajā pašā laikā saglabājot tiesisko kontinuitāti. Principā, vispārīgās starptautiskās tiesības pieļauj katrai valstij atteikties vai nodot citai valstij daļu savas teritorijas (protams, ierobežojumi var pastāvēt līgumtiesībās vai nacionālajās normās). Tomēr varētu saprātīgi pieņemt, ka valstis parasti klusējot neatdod citām valstīm teritoriju, ko tās uzskata par savu. Tādēļ Latvijai būtu kaut kādā veidā jāpaskaidro, kāds tiesisks statuss Abrenei ir pirms Robežlīguma noslēgšanas. Ja tas netiek darīts, Krievijai būtu diezgan pārliecinošs arguments, ka Latvijai nekad nav bijušas tiesības uz Abreni, jo citādi šajā jautājumā būtu pausts īpašs viedoklis. Šāda argumenta sekas būtu Krievijas viedokļa akceptēšana, ka Latvija ir jauna valsts.”[20]

Autors arī norādīja, ka “[p]irmais un acīmredzamākais variants būtu pieņemt, ka līdz Robežlīguma spēkā stāšanās brīdim Latvijai ir de jure tiesības uz Abreni, bet ar Robežlīgumu Latvija šīs tiesības nodod Krievijai.”[21] Satversmes tiesas viedoklis atbilst šai pozīcijai:

“Latvijas Republika nav vienpusēji atteikusies no savām tiesībām uz Abrenes apvidu. Arī Krievijas Federācija šīs tiesības nav tiesiski ieguvusi, lai gan Abrenes apvidus de facto atrodas Krievijas kontrolē. PSRS turpinātājvalsts Krievijas tiesības uz Abrenes apvidu ir tieši tādas pašas kā PSRS tiesības uz Latviju in toto, proti, no prettiesiskas aneksijas izrietošs jebkādu tiesību trūkums. Tomēr Latvija var principā atteikties no tiesībām uz Abrenes apvidu par labu prettiesiskā anektora turpinātājvalstij. Taču tiesības uz Abrenes apvidu var nodot tikai ar Robežlīgumu. Tas nozīmē, ka, stājoties spēkā Robežlīgumam, Latvija zaudē, bet Krievija iegūst de iure tiesības uz Abrenes apvidu”.[22]

Latvijas pozīcija pirms Satversmes tiesas sprieduma bija daudz neskaidrāka, amatpersonām Saeimas debatēs paužot viedokli par Abrenes zaudēšanu ar neatkarības atjaunošanu vai ar iestāšanos ANO, EDSO, ES un NATO, vai ar Helsinku aktu.[23] Izvērstajos un labi argumentētajos paskaidrojumos Satversmes tiesai Ministru kabinets koncentrējās uz Latvijas vienpusēju atteikšanos no Abrenes.[24] Šos argumentus vieno tēze par to, ka Robežlīguma noslēgšanai nav saistības ar tiesībām uz Abreni, kuras tā vai cita iemesla dēļ jau ir zaudētas vai zudušas. Tiesa nepiekrita šim viedoklim, atzīstot, ka vēl šobrīd Latvijai ir pilnas tiesības uz Abreni, kuras tiks nodotas (cedētas) tikai Robežlīguma spēkā stāšanās, t.i. ratifikācijas rakstu apmaiņas, brīdī.[25]

Atruna Ratifikācijas likumā

Atceļot Ratifikācijas likumā ietverto atsauci uz Helsinku aktu, Satversmes tiesa atsaucās gan uz neatbilstību Neatkarības deklarācijas 9.punktam, gan uz to, ka atsauce esot nepieņemama atruna.[26] Šis ir vienīgais tiesas arguments starptautiskajās tiesībās, kas autoram nešķiet pilnībā pārliecinošs. Atruna ir valsts paziņojums, kas nepieļauj vai maina līguma noteikumu juridisko spēku vai piemērošanu.[27] Autors nav pārliecināts, vai vispār ir iespējams izdarīt atrunu no preambulā ietvertas atsauces uz nesaistošiem principiem. Jebkurā gadījumā, Ratifikācijas likums neizdara atrunu, tikai norādot uz vienu principu (diez vai, piemēram, ANO Statūtu ratifikācija ar īpašu norādi uz spēka lietošanas aizliegumu būtu uzskatāma par atrunu). Jāvērtē ir likuma objektīvais saturs, nevis, iespējams, kļūdainie viedokļi debatēs. Pat argumenta pēc piekrītot tiesai, ka šī atsauce ir atruna, divpusēju līgumu gadījumā “atruna” nozīmē piedāvājumu pretējai pusei slēgt jaunu līgumu ar attiecīgu saturu.[28]

Krievijas Dome ratificēja Robežlīgumu, apzinoties Ratifikācijas likuma saturu, un ārlietu ministra vietnieks Titovs pat īpaši pasvītroja šo apstākli kā iemeslu par labu ratifikācijai.[29] Tādēļ, ja Ratifikācijas likums piedāvāja Krievijai noslēgt jaunu līgumu, Krievija šim piedāvājumam piekrita.[30] Ņemot vērā, ka Ratifikācijas likumā atspoguļotais kļūdainais viedoklis (ja tas tur tiešām ir atspoguļots) atbilst Krievijas konsekventi uzturētajai pozīcijai gan vispārīgi, gan attiecībā uz Robežlīgumu, šķiet nedaudz samāksloti atcelt šķietami līdzīgo Latvijas pozīciju ar pamatojumu par Krievijas tiesību aizsardzību.

Nobeigums

Atskatoties uz Robežlīguma lietu, ir nepieciešams atbildēt uz trim jautājumiem.

Pirmkārt, kādēļ šis spriedums ir svarīgs?

Starptautisko tiesību izpratnē Attiecības starp Latviju un Krieviju ir “strīds”, “savstarpēja nepiekrišana attiecībā uz tiesību vai fakta jautājumu, tiesisko viedokļu vai pušu interešu konflikts.”[31] Tā kā ne Krievijai, ne vēl jo vairāk Latvijai nav īpašu tradīciju strīdus risināt starptautiskās tiesās, visdrīzāk pārskatāmā nākotnē puses turpinās uzturēt savus atšķirīgos viedokļus par Latvijas tiesisko identitāti un aizstāvēs tos dažādos veidos un kontekstos.[32] Satversmes tiesas spriedums, atšķirībā no gandrīz visiem Latvijas neatkarības gadu prakses piemēriem, iziet ārpus lielākoties neargumentētiem paziņojumiem un apzināti novieto sevi starptautisko tiesību doktrīnas un prakses ietvaros, dzēšot plaisu starp attīstīto doktrīnu[33] un autonomi pastāvošo praksi.

Otrkārt, vai sprieduma starptautisko tiesību analīze ir pareiza?

Tiesas analīze attiecībā uz 1940.gadu un kontinuitāti ir visaptveroša un fundamentāla. Arī tādos neviennozīmīgos jautājumos kā Helsinku akta robežu nemainības principa saturs un Abrenes tiesiskais statuss tiesas viedoklim ir grūti ko piemetināt. Vienīgais mulsinošais apstāklis ir saistīts ar “atrunu” Ratifikācijas likumā, ko ir pārliecinošāk izskaidrot konstitucionālo tiesību kategorijās, atsaucoties uz Neatkarības deklarācijas 9.punktu.

Treškārt, kādas ir sprieduma sekas?

No sprieduma izriet vairākas tēzes. Attiecībā uz Robežlīgumu, Satversmes 3.pants un Neatkarības deklarācijas 9.punkts dot Saeimai tiesības nodot citām valstīm (Krievijai) tās teritorijas, no kurām netika ievēlēta Satversmes sapulce (Abreni), neatkāpjoties no kontinuitātes. Robežlīgums per se, kā jau tika norādīts iepriekš, ir neitrāls attiecībā uz kontinuitāti. Saeima izmantoja tiesības nodot Abreni Krievijai, pieņemot Ratifikācijas likumu. Abrene tiks nodota Krievijai ratifikācijas rakstu apmaiņas brīdī. Līdz ratifikācijas rakstu apmaiņas brīdim Latvijas un Krievijas robežu nosaka 1920.gada Miera līgums; no ratifikācijas rakstu apmaiņas brīža Latvijas un Krievijas robežu noteiks Robežlīgums, attiecīgajā daļā aizvietojot Miera līgumu. Norāde Ratifikācijas likumā uz robežu nemainības principu varēja radīt šaubas par kontinuitātes principu, tādēļ uz to tika attiecināts 9.punkts.

Attiecībā uz plašāko Latvijas un Krievijas strīdu, tiesas ieskatā PSRS pārkāpa veselu rindu starptautisko saistību attiecībā uz Latviju, tajā skaitā prettiesiski anektējot to (domājams, nobeiguma datums tam būtu 1991.gada 24.augusts, kad tika atzīta Latvijas neatkarība), un atbildība par šiem pārkāpumiem attiecas arī uz PSRS turpinātājvalsti Krieviju.[34] Attiecībā uz Abreni, tiesas ieskatā PSRS / Krievijas prettiesiski anektē Abreni līdz Robežlīguma spēkā stāšanās dienai.[35] Neatbildēts paliek jautājums, vai Latvija ir atteikusies no prasījuma tiesībām par periodu pēc neatkarības atgūšanas, ņemot vērā Saeimas debatēs pausto viedokli par Abrenes zaudēšanu jau 1991.gadā.[36] Šis viedoklis, kas ir galīgs un obligāts visām Latvijas amatpersonām,[37] izskaidro un strukturē Latvijas praksi un Robežlīguma vietu tajā. Latvija ir paudusi savu viedokli līdzīgi skaidri kā Krievija, un Robežlīgums atrisina tikai šauro jautājumu par robežu vietu ratifikācijas rakstu apmaiņas brīdī, atstājot nemainīgas pušu plašākās pozīcijas. Līdz nākamajai reizei …[38]

_______________________

[1] Autors šajā lietā bija pieaicinātā persona dažos starptautisko tiesību jautājumos. Komentārā ir pausts tikai autora personiskais viedoklis.

[2] Satversmes tiesas spriedums 2007.gada 29.novembra spriedums lietā Nr. 2007-10-0102 (turpmāk vērēs – ‘Robežlīguma lieta’), http://www.satv.tiesa.gov.lv/upload/2007_10_0102_Robezligums.htm aplūkots 10.12.2007.

[3] Par deklarāciju sk. Paparinskis M. Maisot tiesisko ‘spageti bļodu’. Jurista Vārds, 2007.01.30, nr. 5., teksts pie 53.-62., 70.-97.vēres.

[4] Sk. tālāko analīzi par Helsinku akta robežu nemainīguma principu.

[5] Robežlīguma lietas 32.2 punkts, autora kursīvs.

[6] Turpat, 44.-51.punkts. Nepievēršoties konkrētiem argumentiem, šķiet nedaudz pārsteidzoša lielā (pat ekskluzīvā) vērība, ko Satversmes tiesa piešķīra vēsturiskajai interpretācijai, it īpaši ņemot vērā to, ka ‘jaunpievienoto teritoriju’ jēdziens Satversmes sapulces stenogrammā parādījās tikai vienu reizi, tas netika izvirzīts teritorijas atdošanas normas formulēšanai vai izskaidrošanai (bet tikai faktisko apstākļu ilustrēšanai), un Marģera Skujenieka paziņojums loģiskāk ielasa arī jaunpievienotās teritorijas Latgales apjomā, sk. 49.3 punkts.

[7] Satversmes tiesas sprieduma Robežlīguma lietā 22.-29. punkts. Būtiska ir tiesas interpretācija par ‘okupācijas’ jēdzienu, ar ko dažkārt kļūdaini raksturo visus PSRS rīcības prettiesiskuma aspektus, arī attiecībā uz spēka lietošanu un teritorijas statusa maiņu. Okupācija ir pēc būtības neitrāls humanitāro tiesību jēdziens attiecībā uz bruņotā konflikta procesu, kas savu prettiesiskumu var atvasināt no spēka lietošanas prettiesiskuma, sk. 27.punkts.

[8] Satversmes tiesas sprieduma Robežlīguma lietā 32.-34. punkts. Tiesas piesauktā doktrīna un autori neprasa komentārus: Ago R. Le délit international. Recueil des Cours de l’Académie de Droit International, vol. 68 (1939), Guggenheim P. La validité et la nullité des actes juridiques internationaux. Recueil des Cours de l’Académie de Droit International, vol. 74 (1949), Brownlie I. International Law and the Use of Force by States. Oxford: Clarendon Press, 1963, Stern B. La succession d’États. Recueil des Cours de l’Académie de Droit International, vol. 262 (1996), Ziemele I. State Continuity and Nationality: the Baltic States and Russia: Past, Present and Future as Defined by International Law. Leiden: Martinus Nijhoff Publishers, 2005, Crawford J. Creation of States in International Law. 2nd ed. Oxford: Oxford University Press, 2006.

[9] Vienna Convention on the Law of Treaties, http://untreaty.un.org/ilc/texts/instruments/english/conventions/1_1_1969.pdf aplūkots 10.12.2007, Article 59.

[10] Papildus arguments par labu tiesas secinājumam kontrastētu neskaidro 9.punktu ar skaidrajiem Satversmes 89.pantu un Neatkarības deklarācijas preambulu, no kuriem varētu izrietēt cilvēktiesību līgumu un jus cogens normu konstitucionālais statuss, sk. Ziemele I. Rasu diskriminācijas aizliegums Latvijas tiesību sistēmā un praksē. Likumdevēja, tiesu, valsts pārvaldes un prokuratūras pienākumi un atbildība (II). Likums un tiesības (2004), 330.-331.lpp., 109.-111.vēres. No interpretācijas metoži viedokļa, interesanta ir atšķirība starp lielo uzmanību, ko tiesa veltīja Marģera Skujenieka neskaidrajiem paziņojumiem Satversmes 3.panta kontekstā, un to, kā tiesa noraidīja Neatkarības deklarācijas autora profesora Egila Levita tieši pausto viedokli, ka 9.punkts pilnībā konstitucionalizē Miera līgumu, arī attiecībā uz Abreni.

[11] Satversmes tiesas sprieduma Robežlīguma lietā 55.-62. punkts.

[12] Piemēram, 1959.gada Antarktīdas līgums noteica Antarktīdas demilitarizāciju, atstājot atvērtu jautājumu par vairāku valstu izvirzītajām teritoriālām prasībām, Shaw M. International Law. 5th edn. Cambridge: CUP, 2003, pp. 456-457.

[13] Robežlīguma lietas 67-69.punkts.

[14] Turpat, 78.1 punkts. Tiesa norādīja gan uz šo normu, gan diezgan pretrunīgi uzskatīja Ratifikācijas likuma daļu par de facto atrunu.

[15] Atstājot atvērtu jautājumu par Satversmes 3.pantu, par kura interpretācijas pamatotību autors neizsaka viedokli.

[16] Movchan A. Problems of Boundaries and Security in the Helsinki Declaration. Recueil des Cours de l’Académie de Droit International, vol. 154 (1977), pp. 21-24.

[17] Russel H.S. The Helsinki Declaration: Brobdingnag or Lilliput. American Journal of International Law, vol. 70 (1976), pp. 249 et seq.

[18] Robežlīguma lietas 71.-72.punkts.

[19] Robežlīguma lietas 73.3 punkts. Vēlreiz jāpasvītro, ka šī pozīcija ir problemātiska nevis tādēļ, ka ar to tiek atdota Abrene, bet ar to, ka Abrenes atdošana tieši šādā veidā nav savietojama ar Latvijas kontinuitāti.

[20] Paparinskis M. Maisot tiesisko ‘spageti bļodu’. Jurista Vārds, 2007.01.30, nr. 5., 2.3.(a). Tā kā Robežlīgums per se ir neitrāls attiecībā uz kontinuitāti, deklarāciju pievienošana pie līguma ir iespējams, bet ne nepieciešams pozīcijas paušanas veids. Parlamenta debates vai, kā šajā gadījumā, tiesas spriedums var būt pietiekams (protams, atkarībā no tā satura).

[21] Turpat, teksts pie 130.vēres.

[22] Robežlīguma lietas 36.4 punkts.

[23] Saeimas 2007.gada 1.februāra stenogramma, http://www.saeima.lv/steno/Saeima9/070201/st070201.htm aplūkota 09.12.2007.

[24] Robežlīguma lietas 36.punkts.

[25] Turpat, 36.4 punkts.

[26] Turpat, 77.-78.punkts.

[27] Vienna Convention on the Law of Treaties, http://untreaty.un.org/ilc/texts/instruments/english/conventions/1_1_1969.pdf aplūkots 10.12.2007, Article 2 (d).

[28] Reservations to Treaties // Report of the International Law Commission on the work of its fifty-first session, 3 May-23 July 1999, Official Records of the General Assembly, fifty fourth session, supplement No.10, p.120-124 http://untreaty.un.org/ilc/documentation/english/A_54_10.pdf aplūkots 09.12.2007.

[29] Стенограмма заседания от 5 сентября 2007 г. Государственной Думы Федерального Собрания Российской Федерации, http://wbase.duma.gov.ru/steno/nph-sdb.exe?B0CW [F11&05.09.2007&F11&05.09.2007&F11&&F258&^&]X2657 aplūkots 09.12.2007.

[30] Aust A. Modern Treaty Law and Practice. 2nd edn. Cambridge: CUP, 2007, pp. 131-132.

[31] Mavrommatis Palestine Concessions, Judgment No. 2, 1924, P.C.I.J., Series A, No. 2, p. 11; Northern Cameroons, Judgment, I.C.J. Reports 1963, p. 27; Applicability of the Obligation to Arbitrate under Section 21 of the United Nations Headquarters Agreement of 26 June 1947, Advisory Opinion, I.C.J. Reports 1988, p. 27, para. 35; East Timor, Judgment, I.C.J. Reports 1995, pp. 99-100, para. 22; Certain Property (Liechtenstein v. Germany), Judgment, I.C.J. Reports 2005 [Forthcoming],
http://www.icj-cij.org/icjwww/idocket/ila/ilaframe.htm aplūkots 05.04.2007, para. 24

[32] Izņemot, ja šis jautājums nejauši parādās citā lietā un citā kontekstā, kā tas ir noticis Eiropas Cilvēktiesību tiesā, Ždanoka v. Latvia [GC], no. 58278/00, ECHR 2006-..

[33] Sk. it īpaši Ziemele I. State Continuity and Nationality: the Baltic States and Russia: Past, Present and Future as Defined by International Law. Leiden: Martinus Nijhoff Publishers, 2005, .: Mälksoo L. Illegal Annexation and State Continuity: The Case of the Incorporation of the Baltic States by the USSR. Leiden / Boston: Martinus Nijhoff Publishers, 2003.

[34] Robežlīguma lietas 22.2 punkts.

[35] Turpat, 36.4 punkts.

[36] Valstis var atteikties no prasījuma par starptautisko tiesību pārkāpumu, sk. Crawford J. The International Law Commission’s Articles on State Responsibility. Introduction, Text and Commentaries. Cambridge: CUP, pp. 266-269.

[37] Satversmes tiesas likums, 32.panta otrā daļa.

[38] Kurā, cerams, Latvija rūpīgāk pārdomās un realizēs stratēģiskos un taktiskos mērķus un to sasniegšanai nepieciešamos un piemērotos tiesību instrumentus.


Catch-22

Robežlīguma spriedums: 10 par/3 pret

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!