Raksts

Robainais bērnu drošības tīkls


Datums:
13. maijs, 2008


Autori

Dita Arāja


Foto: Daniel Zimmel

Vietējā bāriņtiesa bija uztraukusies nevis par bērnu ar uzvedības problēmām, kas liecina par iespējamu vardarbību, bet gan par vecākiem, kam esot grūti ar šādu „briesmīgu” atvasi.

Izsviests pa logu. Nosists ar tējkannu. Nosaldēts. Piekauts un smagi sakropļots. Sists līdz nāvei. Vairākas nedēļas cietis sāpes, jo pēc miesas bojājumu izdarīšanas nav veikta medicīniskā aprūpe. Nomiris bada nāvē. Miris, jo tūlīt pēc piedzimšanas izmests atkritumu tvertnē.

Tāds ir publiski zināmais tikai dažu Latvijas bērnu liktenis. Tik nežēlīgi pret viņiem ir izturējušies paši tuvākie cilvēki — vecāki un vecvecāki par spīti tam, ka Bērnu tiesību aizsardzības likums katram bērnam garantē neatņemamas tiesības uz dzīvības un attīstības aizsardzību un nosaka, ka pret bērnu nedrīkst izturēties cietsirdīgi un nedrīkst viņu fiziski mocīt, sodīt un aizskart viņa godu un cieņu.

Šis pats likums paredz arī to, ka valsts aizsargā bērnus, īpaši — ja vecāki kāda iemesla dēļ nespēj pildīt savu primāro pienākumu, proti, rūpēties par pašu radītajiem mazajiem cilvēkiem. Taču nākas secināt, ka robains un neuzticams patlaban ir starpinstitūciju veidotais drošības tīkls, kam bērns būtu jāpasargā no vardarbības ģimenē. Tam ir vairāki iemesli — daļas atbildīgo darbinieku nepietiekamā izglītība, institūciju savstarpējās koordinācijas un skaidras shēmas trūkums, kā profilaktiski „uztaustīt” un novērst iespējamo cietsirdību un vardarbību, kā arī, un tas nav mazsvarīgi, kopienas vispārējā atbildība par to, kas notiek radinieku, draugu vai kaimiņu ģimenē.

„Katrai ģimenei es klāt izstāvēt nevaru,” tikmēr rokas noplāta bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainars Baštiks (LPP/LC), kurš situācijas uzlabošanos redz policistu, pedagogu un sociālo darbinieku izglītošanā. Viņš arī esot izdevis rīkojumu kopā ar Tieslietu ministriju izveidot darba grupu, lai izvērtētu, vai likumdošanā vēl nevajag pastiprināt vecāku vai citu institūciju atbildību.

Ne profilakse, bet reaģēšana

„Viņi ir kārtīgi cilvēki! Pilnīgi neticami, ka kaut kas tāds varēja atgadīties,” — tādi lielākoties ir kaimiņu un pat par bērna tiesību aizsardzību atbildīgo amatpersonu vērtējumi pēc tam, kad televīzijas ekrānā kārtējo reizi redzam gultiņu ar mazuli, kas apkrauts ar dzīvību uzturošām caurulītēm un par kuru žurnālists dramatiskā balsī ziņo — ārsti cīnās par mazā cilvēciņa dzīvību. Bieži tomēr apstiprinās, ka sitēji — par spīti apkārtējo izbrīnam — ir bijuši vecāki.

Ir vēl varbūt saprotams, ja kaimiņi brīnās, jo Latvijā ir parasts ģimenē notiekošo, arī klajus likumpārkāpumus, uzskatīt tikai par konkrētās ģimenes problēmu, kurā nebūtu vēlams iejaukties, taču, ja publiski brīnās pedagogi, sociālie darbinieki un bāriņtiesu pārstāvji, kuriem tomēr ir primārā saskare ar ģimeni?

Ir divi veidi, kā sociālie darbinieki apzina iespējamos vardarbības gadījumus: ja par to informē trešā persona — kaimiņi, bērnudārza vai skolas vadība vai ģimenes ārsts, vai arī ja pastāsta kāds no ģimenes, piemēram, vecvecāki. Tad sociālā dienesta pārstāvji dodas pie ģimenes, iepazīstas ar to, nodibina kontaktus un, ja ir tikai aizdomas par iespējamo vardarbību, tad uzmana, kas ģimenē notiek tālāk, vai arī iesaka psihologa palīdzību.

„Sociālie darbinieki tikai reaģē,” vērtē nevalstiskās organizācijas Dardedze krīzes centra vadītāja Laila Balode, akcentējot, ka pie sociālā darbinieka pēc palīdzības nāk tikai ģimenes, kas ir motivētas savu dzīvi mainīt, taču lielākoties ģimenēm, kurās ir vardarbība, trūkst tieši motivācijas. Viņa arī uzskata, ka sociālajiem darbiniekiem pašiem jāparādās ģimenēs ne sauktiem, ne aicinātiem, taču šādu darbinieku ir par maz un viņi ir arī pārāk apkrauti ar birokrātiju, tāpēc īsti nepietiek laika pat ģimeņu apsekošanai, kur nu vēl profilaktiskam darbam. Savukārt Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) priekšniece Laila Rieksta—Riekstiņa iezīmē vēl vienu problēmu — daļas sociālo darbinieku vājā izglītības bagāža. Vēl joprojām liela daļa no viņiem par savu galveno misiju uzskata materiālās palīdzības sniegšanu, taču pabalsts neatrisina vardarbības problēmas un arī ne visās ģimenēs, kurās bērni cieš no vecāku nežēlības, ir finansiālās problēmas. Dzīve pierādījusi, ka vardarbība pret bērniem ir arī ģimenēs, ko neuzskata par nelabvēlīgām.

Izņemt vai atstāt ģimenē?

Tikai krīzes gadījumos sociālais dienests par notikušo tūlīt ziņo bāriņtiesai, kam ir tiesības lemt par bērna izņemšanu no ģimenes. Un te nu iezīmējas pirmā viedokļu atšķirība: „Bāriņtiesas skatās no bērna tiesību aizsardzības viedokļa, bet sociālais dienests — no ģimenes viedokļa,” stāsta Rīgas Kurzemes rajona sociālā dienesta Ģimenes atbalsta centra vadītāja un Sociālo darbinieku biedrības vadītāja Ieva Lāss. Praksē, pēc viņas skaidrotā, tas izpaužas tā, ka bāriņtiesas, fokusējoties uz bērna tiesībām, vēlas izņemt bērnu no ģimenes, savukārt sociālie darbinieki uzskata, ka bērnam tomēr vislabākā vieta, kur augt, ir ģimene un, pat ja vecākiem ir, piemēram, alkohola problēmas, bet viņi ir motivēti tās risināt, tad sociālie darbinieki ir pret bērna izņemšanu, jo „tā tomēr bērnam ir liela trauma.” Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieks Aivars Krasnogolovs gan teic, ka vardarbības faktu un pat Bāriņtiesu likumā minētās „pamatotās aizdomas par vardarbību pret bērnu” ir ļoti grūti pierādīt, tāpēc arī bērna izņemšana no ģimenes vai aprūpes tiesību atņemšana vecākiem ir krietni sarežģīta.

„Cilvēkiem vienmēr būs atšķirīgi viedokļi,” uzskata L.Rieksta—Riekstiņa. Viņa min gadījumus, kad pat bāriņtiesām ir bijuši atšķirīgi viedokļi — ja vienai likās, ka ģimenē apstākļi normāli, tad otra līdzīgā gadījumā satraucās — kā bērns tur var dzīvot! Tāpēc Latvijas Universitātes pasniedzēja Daina Vanaga izstrādājusi vienotu riska metodiku, ko bāriņtiesām jāizmanto jau no pērnā gada augusta, lai izvērtētu apstākļus ģimenē. L.Rieksta—Riekstiņa uzskata, ka šādu vienotu metodiku vajadzētu arī sociālajiem darbiniekiem, tomēr patiesība arī tā, ka „neviena metodika neaizstās darbinieka profesionalitāti.” Viņa novērojusi, ka mazajās pašvaldībās sociālais vai bāriņtiesas darbinieks cīnās ar laika trūkumu, paralēli strādājot vēl citus darbus. Otra problēma vietvarās, kur visi viens otru pazīst — ja nu ģimene tiešām ir ļoti nelabvēlīga, tad vēl tiek pieņemts, ka tādā bērnu fiziska ietekmēšana var pastāvēt, bet šādas problēmas eksistencei tā dēvētajās „normālajās” ģimenēs apkārtējie un pat speciālisti nenotic. Esot bijis gadījums, kad pat kāda vietējā bāriņtiesa nav īsti vēlējusies pētīt situāciju ģimenē, kuras bērnam skolā konstatētas uzvedības problēmas, kas ir viens no pirmajiem brīdinājuma signāliem, ka ģimenē kaut kas tomēr nav kārtībā. Bāriņtiesa konkrētajā gadījumā uztraukusies nevis par bērnu, bet par to, ka vecākiem ir grūti ar šādu „briesmīgu” bērnu.

A.Krasnogolovs praksē pārliecinājies, ka „ir ļoti grūti saprast, kā izglītot vecākus audzināšanas jomā.” Ja bāriņtiesa redzot problēmu, tad vecākiem iesakot vērsties pie psihologa vai sociālā darbinieka. „Tikko sabiedrība izdzird tās morālei nepieņemamus gadījumus, tā uzreiz grib ātrus un steidzamus rezultātus, bet šīs ātrās darbības tieši vēl vairāk ģimeni izsit no sliedēm. Mēs ar ģimenēm strādājam ilgtermiņā,” saka I.Lāss. Ne viņa, ne arī bāriņtiesas pārstāvis no savas prakses neatceras nevienu gadījumu, kad ir radušās aizdomas par vardarbību ģimenē, tomēr bērns nav izņemts un vēlāk smagi cietis no tuvinieku nežēlības.

Vāja strapinstitucionālā sadarbība

Nav gan arī skaidrs, kā apzināt potenciālās riska ģimenes. „Nedomāju, ka tas būtu labs modelis, ja sociālie darbinieki ietu uz visām ģimenēm,” — tā I.Lāss. Bet L.Balode domā, ka Latvijā ļoti pietrūkst patronāžas māsu, kas pēc mazuļa piedzimšanas ierastos pie ģimenes un ar profesionāļa aci novērtētu arī apstākļus un potenciālos vardarbības riskus ģimenē. Savukārt A.Baštiks uzskata, ka pirmais ģimenes novērtējums ir ģimenes ārsta kompetencē. Taču ko darīt, ja uz dzīvi konkrētajā rajonā pārceļas ģimene jau ar bērniem? Kā, piemēram, nesen medijos publiskotajā gadījumā, kad patēvs smagi piekāva meitenīti, kuras ģimene tikai nesen bija pārcēlusies uz Rīgu un vēl neviens nebija paspējis to iepazīt? „Nevar krist galējībā un apstaigāt visas ģimenes,” uzskata L.Rieksta—Riekstiņa, uzsverot, ka Latvijā ļoti būtu vajadzīgi ielu sociālie darbinieki, kas pazīst savu rajonu, sastopas un kontaktē ar riska grupām, tā iegūstot informāciju arī par ģimenēs notiekošo.

Tikpat skaudri iezīmējas arī speciālistu sadarbības trūkums, ko atzīst pats ministrs, kaut gan tieši starpinstitucionālā sadarbība ir vardarbības novēršanas stūrakmens, jo ātri reaģēt un bērnu pasargāt var tad, ja katrs atbildīgais dienests — sociālie darbinieki, policija, mediķi, bāriņtiesas, pedagogi, psihologi — gan atpazīst iespējamos signālus par vardarbību pret bērnu, gan arī zina savu vietu palīdzības ķēdītē un var ātri reaģēt.

„Feodālā sadrumstalotība” — par sistēmu ironizē L.Balode, bet A.Baštiks pauž gandrīz vai bezpalīdzību — sociālie darbinieki un līdz ar to primārais profilaktiskais darbs neesot Bērnu un ģimenes lietu ministrijas, bet pašvaldību kompetencē, un vietvaras šo jautājumu risinot, kā nu kura saprotot un cik nu atzīstot par svarīgu esam. Tiesa, viņš gan šajā valstī ir galvenais politiski atbildīgais par bērnu aizsardzību, tāpēc arī no viņa tiek prasīta atbildība, un ministrs stāsta, ka “reizi vai divas gadā” viņš tiekoties ar pašvaldību pārstāvjiem un tāpat savu iespēju robežās ministrija izglītojot sociālos darbiniekus: „Katru gadu noturam vairāk par piecpadsmit semināriem un esam arī izstrādājuši sociālajiem dienestiem metodiskos materiālus,” pēc kuriem viņi varētu objektīvi izvērtēt vardarbības riskus.

„Jābūt zinošiem speciālistiem un vienotam algoritmam, kā reaģēt un vardarbību novērst,” ir pārliecināta Dardedzes krīzes centra vadītāja. Viņa iesaka vienā pašvaldībā izstrādāt pilotprojektu starpinstitucionālajai sadarbībai un izglītot procesā iesaistītos speciālistus. Pēc tam šo sistēmu varētu lietot arī citos reģionos.

VBTAI tieši patlaban izstrādājot viegli pārskatāmas shēmas, kā veidojas starpinstitucionālā sadarbība un kādi ir procesā iesaistīto speciālistu rīcības soļi dažādos gadījumos. Piemēram, ko darīt skolotājam, kas pamana bērna uzvedības traucējumus, vai kur pedagogam tālāk ziņot par iespējamo vardarbību pret bērnu, ja viņš uz skolu atnāk ar skaidri redzamām sitienu pēdām? Šīs shēmas paredzēts nosūtīt uz skolām, bāriņtiesām, sociālajiem dienestiem, policiju un citām vardarbības novēršanas tīklā iesaistītajām institūcijām, kā arī rīkot tām izglītojošus seminārus.

Galvenais, lai jau pašā sākumā ir kāds, vienalga — kāds no vecākiem, brālis, māsa, vecvecāki, kaimiņi vai izglītoti speciālisti, kas pamana kāda maza cilvēka bēdu. Lai kādam ir motivācija painteresēties, kas notiek ar nomākto un sevī ierāvušos vai tieši pretēji — bravūrīgo un agresīvo bērnu, un lai ir drosme ziņot tālāk. Lai bērniem ir drošs palīdzības tīkls, kas viņus pasargā no rājieniem, lamām, sāpēm, zilumiem, no slimnīcas gultas un piekaušanas līdz nāvei.


Bāriņtiesu likums

Bērnu tiesību aizsardzības likums

Bērnu un ģimenes lietu ministrija

Dardedze - centrs pret vardarbību

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!