Raksts

Rītdiena, kura pienāks


Datums:
25. jūlijs, 2011


Autori

Māris Brants


Foto: bre pettis

Man pagrūti šobrīd solidarizēties ar cilvēkiem, kas priecājas par iespēju, kuru Valdis Zatlers viņiem devis. Tas nav uzvarētāju prieks. Tas ir atriebīgs mazu cilvēciņu prieks.

Zinātnieki daudzveidīgu, grūti aptveramu informāciju noved līdz saprotamākai formai ar kodēšanas palīdzību. Daudzveidīgie dati, daudzveidīgie viedokļi un izpratnes tiek novesti līdz salīdzinoši nelielam skaitam apkopojošu kodu. Jo vairāk kodu, jo grūtāk aptvert lietas būtību, bet arī vairāk sākotnējās informācijas tiek saglabāts. Jo mazāk kodu, jo vienkāršāk saprast, bet daudz informācijas pazaudējam kodēšanas procesā. Kodēšana ir dzīves vienkāršošana.

Jebkurš referendums, nobalsošana, vēlēšanas būtībā ir tāds kodēšanas process, ko tie, kas šajā pasākumā piedalās, veic paši. Pašsakodējas. Referendumos, kā likums, ir tikai divi varianti — par vai pret. Un viss izvēles process, visas motivācijas paliek aizkadrā — redzam tikai sadalījumu starp „par” un „pret”. Var izrādīties, ka vienas un tās pašas pārdomas, vienas un tās pašas motivācijas noved pie atšķirīgām izvēlēm. Un, protams, cilvēki ar ļoti dažādu izpratni un dažādām motivācijām tomēr nonāk pie vienas izvēles.

Šīs visnotaļ filozofiskās pārdomas bija pirmais, kas nāca prātā, vērojot monolīto balsu sadalījumu, kad deviņpadsmit divdesmitās no visiem referendumā par 10. Saeimas atlaišanu balsojušajiem izvēlējās atbildi „par”, pašakodējās ap to, sajuzdami līdz ar to tautas vienotību, virzīšanos uz kādu vienkāršu, šķietami taisnīgu un tūlīt sasniedzamu mērķi. Lai gan patiesībā gan viņi, gan viņu mērķi ļoti atšķiras.

Laikam jau daļa no viņiem cer, ka šādi ir izdarīts kaut kas vērtīgs — viņi ir parādījuši TIEM, ka kopā ir spēks, ka ir darba devēji, kas ar saviem padotajiem izrīkojas pēc nopelniem. Taču dzīve nebeidzas tajos brīžos, kad kāds vēlas apstādināt mirkļus, sakot, ka tie ir skaisti. Tā spītīgi rit tālāk. Uz ne tik skaistiem mirkļiem. Uz rītdienu.

„Darba devēju” ekspektācijas

Lepni jau skan, ka vēlētāji ir Saeimas darba devēji. Vismaz pašapziņu ceļ. Bet ko lai saka par darba devēju, kas nepilnu gadu pēc darbinieku pieņemšanas sarīko pilnīgu lokautu, jo visus pieņemtos atzīst par darba pienākumus pildīt nespējīgiem? Vai šādam darba devējam ir kaut aptuvena nojausma, ko viņš no saviem darbiniekiem sagaida? Un vai šī nojausma nav tādu mītu līmenī, kurus realizēt nespētu neviens pieņemtais darbinieks?

Mēs redzam, ka deviņpadsmit divdesmitās referenduma dalībnieku ir netieši atzinušas savu nekompetenci kā darba devēji. Protams, aiz šī it kā monolītā veseluma atrodas ļoti daudzas un dažādas domas — vieni gaida „jaunas sejas”, jo šīs, tikko ievēlētās, nav izrādījušās īstās, lai arī vairāk par pusi no tām ir bez parlamenta pieredzes. Otri vēlas izteikt brīdinājumu, parādīt, ka arī parlamentārieši nav nesodāmi. Trešie vienkārši izgāž savu žulti, jo nesaredz, kāds viņiem no tādiem kaklakungiem labums. Un tā tālāk. Un tomēr — viņus visus vieno tas, ka viņi netiešā veidā atzīst savu nekompetenci. Viņi šajā referendumā izvēlas „lielāko labumu”, visu savēlēto atlaišanu, lai pēc tam vēlēšanās atkal balsotu par „mazāko ļaunumu” vai „Jauno spēku” un vēlāk šausminātos, kas tos visus savēlējis.

Savēlēja jau paši. Pavisam nesen. Problēma bija piedāvātajos kodos. Ja referenduma dienā tika piedāvāts vienojošais kods, zem kura daudziem pašsakodēties, tad vēlēšanu dienā īsto kodu diez kāpēc nepiedāvā. Nez, kā tas varētu skanēt? Varbūt „Partija, kas nodrošinās, lai visiem viss būtu un viņiem par to nekas nebūtu?” Vai varbūt biļetenā pievienot aili, ka Saeimu vispār nevajag pārvēlēt — ir sajūta, ka daļa šo „darba devēju” nemaz nevēlas tādi būt.

Problēmas sakne jau ir dziļāk — to daļa sabiedrības neredz, daļa nevēlas redzēt, daļa nesaprot, daļa nevēlas saprast. Tā ir politiskās kultūras un konstitucionālo aktu nesaderība. Tas ir pienākumu sadalījums starp vēlētājiem un ievēlētajiem. Sabiedrības sagaidītais sadalījums, ievēlēto piedāvātais sadalījums un Satversmē ierakstītais sadalījums. Tās ir trīs dažādas izpratnes.

Kādas gan reformas?

Ja nu ar Zatlera Reformu partiju es varētu saistīt kādas cerības, tad tādas, ka tā mēģinās iedzīvināt daudz ko no tā, ko Valdis Zatlers cēla priekšā kā savu programmu prezidentūras otrajam termiņam. Un varētu pat pievērt acis uz faktu, ka patiesībā viss šis „valsts glābšanas plāns” vairāk izskatās pēc dažu cilvēku privāto ambīciju realizācijas. Tiesa, šķiet, ka šie cilvēki tic tam, ko dara, viņiem ir misijas apziņa.

Taču skeptisku mani dara tas, ka nav redzama plašāka komanda, kas to varētu īstenot. Ja ir runa par jaunu karjeristu un pašlabuma meklētāju kombināciju ar ideālistiem, kam degošas sirdis un acis, kā arī pārbēdzējiem no citām partijām, tad kādas gan tur reformas? Pirmie gaidīs iespēju, kad viņus kāds beidzot sāks korumpēt vai piedāvās kādu amatu, otro pieeja drīzāk būs revolucionāra, bet trešajiem vienkārši ir iepatikušās siltas vietiņas parlamentā. Vai arī tā būs Platona ideālā valsts ar filozofiem kā reālajiem pārvaldītājiem un pārējie tikai paklausīgi balsos, kā viņiem liek? Tikai tādā gadījumā Robertam Ķīlim būtu jānāk laukā no aizkulisēm.

Tomēr lielākā problēma ir tajā, ka ne jau Valda Zatlera vai Roberta Ķīļa postulētās reformas sabiedrība no viņiem sagaida. Nu, vismaz tā elektorāta daļa, uz kuru partija orientējas, ja reiz nosaukumā ieliek līdera vārdu. Inteliģenci tāda attieksme drīzāk var atbaidīt. Un virkne postulēto ideju arī.

Piedāvātās reformas varbūt varētu nodrošināt iespēju, respektīvi, iedot slaveno makšķeri. Taču sagaidīta jau tiek zivs. Un šādā situācijā makšķeri veiksmīgāk atkal izmantos tie paši aktīvie, darbīgie, bezprincipiālie. Vecie oligarhi un viņu rokaspuiši vai jaunie, kas nāks viņu vietā. Gan viņi atradīs veidu, kā atraduši tāpat kā līdz šim — ja sabiedrības politiskajai kultūrai kā pārvaldes forma precīzāk atbilst oligarhija, tad demokrātiju iedzīvināt pagrūti. Bet tie, kam tā makšķere bija domāta, apskatīs to no visām pusēm, pamēģinās uz zoba, bet, kad atklās, ka nav ēdama, izmantos malkai. Un pēc tam sūdzēsies, ka visai ziemai ar vienu makšķeri nepietiek, ka atkal „valdība” nerūpējas par „tautu”.

Varianti un folklora rītdienai

Pats vienkāršākais no variantiem šķiet tāds, ka Saeima nu ir atlaista, tagad sabiedrība „pareizi” nobalsos, dos iespēju reformatoriem un viņu potenciālajiem partneriem, izbalsos laukā oligarhus, un tagad sāksim īstenot reformas nākamības vārdā. Tiesa gan, ne vienmēr ir pārliecība, ka nezināmie eksperimentētāji būs labāki par zināmiem, pārbaudītiem oligarhiem. Tomēr, nu, pieņemsim, ka būs. Taču vēlēšanu rezultāti var sanākt dažādi. Arī pretēji Valda Zatlera iecerēm.

Ir skaidrs, uz kuru partiju elektorātu Zatlera Reformu partija varētu pretendēt. Taču nav skaidrs, par kādiem līdzekļiem tā plāno veidot priekšvēlēšanu kampaņu. Nav arī administratīvā resursa, kas automātiski nodrošina publicitāti, kāds ir abām šobrīd valdošajām partijām. Ierobežoti finansiālie resursi popularitāti var mazināt. Vismaz, ja orientējas uz elektorātu, kam līdera vārds jānorāda partijas nosaukumā. Savukārt resursu meklēšana Latvijai tradicionālajā ceļā ir tiešā pretrunā ar reformatoru deklarētajiem principiem.

Nākamais jautājums ir attiecību veidošana ar citām partijām. Drīz acīmredzot jābeidzas draudzīgajām attiecībām ar Vienotību, jo elektorāts ievērojami pārklājas, un retorika arī. Ar ZZS attiecības laikam nevar sanākt, ja reiz cīņa pret Aivaru Lembergu ir Zatlera Reformu partijas galvenā kampaņas tēma. Taču tieši ZZS kopā ar Nacionālo apvienību visdrīzāk iegūs, ja sāksies plaša konfrontācija starp Vienotību un Zatlera Reformu partiju.

Vēl jāņem vērā Saskaņas centra iespējamā pārstāvniecība parlamentā un citu partiju attiecības ar to. Tipiskajām latviskajām partijām koalīciju ar viņiem vēlētājs nepiedos. Zatlera Reformu partija, ja tiek plānota kā vienu vēlēšanu projekts, varbūt šādu koalīciju var atļauties, tomēr tad viņiem pašiem jāsaprot, par kādu cenu.

To visu saliekot kopā, man pagrūti šobrīd solidarizēties ar cilvēkiem, kas priecājas par iespēju, kuru Valdis Zatlers viņiem devis. Tas nav uzvarētāju prieks, tas ir atriebīgs mazu cilvēciņu prieks. Var jau būt, ka vienkārši kļūstu vecs un konservatīvs, bet mani uztrauc rītdiena. Es atceros folkloru par to, kas notiek, kad bēg no vilka, un uz kurieni ir bruģēts ceļš ar labākajiem nodomiem. Pretī, protams, var nolikt kazino līmeņa folkloru „kas neriskē, tas nevinnē”. Bet, lai nu kādu folkloru mēs arī izmantotu, rītdiena pienāks visai drīz. Ceru, ka bez lielām paģirām šodienas līksmotājiem. No tā, ka tad es varētu sacīt: „Es taču teicu, es taču brīdināju!”, liela prieka man noteikti nebūs.


10 iemesli cienīt nepieradināto partiju

Maize un izklaides

Referendumi Latvijā

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!