Labdien, lasītāji!Latvijas jaunāko laiku vēsturē noticis šis tas, kas būtu klasificējams zem vārda "brīnums." Pirmkārt jau tas jāsaka par Padumjās savienības sabrukumu. Lai arī ko mūsdienās neapgalvotu pasaules politiķi un politisko notikumu komentētāji, tas bija kaut kas tāds, ko tomēr negaidīja neviens. Tas bija uzskatāmi redzams apjukumā, kāds valdīja lielajās Rietumu valstīs pēc tam, kad piepeši kādā jaukā rītā uz kartes bija padsmit pavisam jaunu vai atjaunotu valstu.
Taču, manuprāt, vēl mazliet lielāks brīnums notika tieši pirms pieciem gadiem, 2004. gada 29. martā. 2004. gada 29. martā Amerikas Savienotās Valstis pateica lūk, ko: Ja Latvijai kāds uzbruks, tad amerikāņi to uzskatīs par uzbrukumu pret savu valsti un attiecīgi nāks palīgā. 2004. gada 29. martā Latvija iestājās NATO aliansē un visu cieņu pret pārējām tās dalībvalstīm, bet drošības lietussargu tomēr savās rokās visvairāk tur Vašingtona, un nekad pirms tam mūsu valsts un tauta nebija baudījusi tik nozīmīgu un apjomīgu drošības garantiju, kā to, kura sākās minētajā datumā. Atzīstu, ilgu laiku negaidīju arī to, man bija nudien grūti iedomāties, ka lielās un spēcīgās Rietumu valstis uzņemsies mazo un ne visai nosargāto Baltijas valstu aizsardzību. Bet tā tas notika. Un tas nepārprotami bija brīnums.
Protams, ne visi mūsu valstī par to bija priecīgi. Tie, kuri dzīvo šeit un bauda Eiropas Savienības dalībvalsts labumus, bet patiesībā sirdī ir Krievijas cara Vladimira vasaļi, drošību gribēja saredzēt Maskavas kampienā, nevis Rietumos. To, kādu “drošību” nodrošina kaimiņvalsts autoritārā pārvaldes struktūra, vislabāk varējām redzēt pērn Gruzijā. Nepārprotams Kremļa agresijas mērķis bija novērst Gruzijas iestāšanos NATO, jo ir stipri ticams, ka NATO dalībvalstij pat cara Vladimira izpildījumā Krievija nekad neuzdrīkstētos uzbrukt. Histēriju “krievvalodīgajā” presē varam norakstīt uz maldu ceļiem, kuru “gidi” reizēm ir vienkārši naīvi, citreiz ļaunprātīgi ciniski, bet viņu vaimanas un žēlabas Latvijas valdība pilnīgi pareizi ignorēja.
Bet ir arī mūsu pašu bāleliņi, kuri par NATO nepriecājas. NATO vārdu interneta kontekstā sagrāba tā dēvētie “eiroskeptiķi” ar pašpasludināto “vēsturnieku” Normundu Grostiņu priekšgalā. Viņu lapā citēts bēdīgi slavenais Kaspars Dimiters, kurš nācis ar šādu atziņu: “Ja mēs būtu gudri, smalkjūtīgi un mazliet viltīgi, mēs varētu būt neitrāla valsts.” Tas, ka minētā lapa Dimiteru uzskata par ģeopolitisko lietu ekspertu, pats par sevi pasaka, kādā kvalitātes līmenī ir šo dabas bērnu “domāšana.” Kādu brīdi šāds nonsenss pavīdēja arī lielajā politikā, varam atcerēties, kā no skatuves pateicīgā kārtā pazudusī Ingrīda Ūdre reklāmās bradāja pa pļavām un klārēja, kā Latvijai nav vajadzīga arī Eiropas Savienība, acīmredzot arī bez tās mēs varētu iztikt, ja būtu “gudri, smalkjūtīgi un mazliet viltīgi.” Nebaidos teikt, ka šāda viedokļa paudēji nav Latvijas Republikas draugi, tieši pretējais. Paliekot ārpus NATO un Eiropas Savienības mēs pilnīgi noteikti būtu dumji, ar smalkjūtību tam nebūtu nekāda sakara, un “viltība” mūs būtu novedusi atpakal tieši turpat, kur bijām pirms 20 gadiem — Maskavas ķetnās. Varbūt tas ir tas, ko vēlas Grostiņš un Dimiters, bet tas pilnīgi noteikti nav kaut kas tāds, ko vēlas jebkurš, kurš saprot, ka Latvija ir Eiropas valsts un tai kaimiņos ir draudīgs ienaidnieks, kura nagi diemžēl joprojām ir gana asi.
Dalība NATO, protams, nav lēts prieks, arī man brīžiem liekas, ka smagas ekonomiskas krīzes laikā ir jāaplūko arī tomēr visnotaļ dārgās misijas ārzemēs. Bet tas ir tikai brīžiem. Drošība saistās ne vien ar labumiem, bet arī ar pienākumiem. Un tāpēc rīt būs vērts pacelt glāzi par godu tiem, kuri neieklausījās nedz muļķīšos, nedz arī diversantos, un visus gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas stūrēja tieši NATO virzienā. Latvijas drošība NATO dalībvalsts statusā absolūti nepārprotami ir daudz, daudz stiprāka, nekā tas būtu tad, ja kāds būtu ieklausījies tajos bāleliņos, kuri — saku atkal — naivuma vai ļaunprātības dēļ valsts drošību vēlējās samazināt un sagraut pavisam.
Jauku visiem dienu!