Foto: Joshme17
`Ķīmiskā kastrācija` būs veiksmīga tikai šauram dzimumnoziedznieku skaitam un tā nevar risināt problēmu kopumā. Kāda ir citu valstu pieredze? Ieteikumi Latvijai.
„Mūsu valstī ir pārāk maiga attieksme pret pedofiliem. Šiem cilvēkiem bez cietumsoda kā papildus drošības līdzeklis jāievieš ķīmiskā un ķirurģiskā kastrācija”. Ar šādu ierosinājumu, grozīt Krimināllikumu, 2012.gada pavasarī klajā nāca 11. Saeimas deputāts Gunārs Rusiņš.
Ko patiesībā nozīmē šī metode un vai tā spētu risināt problēmu?
Par metodi kopumā
Pēc savas būtības, tā saucamā `ķīmiskā kastrācija` ir antiandrogēno medikamentu terapija[ 1 ] , kuru medicīnā lieto dažādu seksuālu īpatnību izraisītu antisociālu un/vai pašam pacientam traucējošu uzvedības veidu regulēšanai. Proti, šeit ir runa tikai par tādu seksuāla rakstura uzvedību, kas traucē gan sabiedrībai, gan arī pašam cilvēkam, uz kuru šis konkrētais seksuālās uzvedības modelis attiecināms.
Kā redzams, šī ir ārstniecības metode, veids, kā palīdzēt cilvēkam vadīt savu personību, nevis sods. Esošā prakse liecina, ka personas, kam šī hormonālo preparātu terapija tiek piemērota, ir psihiatrijas speciālistu uzraudzībā. Tā, piemēram, Slovākijā, kur tiek praktizēta šāda terapija, notiesātie par seksuāla rakstura nodarījumiem uzturas atsevišķā ieslodzījuma vietā, [ 2 ] un šajā iestādē ir izveidota atsevišķa Psihiatrijas nodaļa, kur stingrā profesionālu speciālistu uzraudzībā tā tiek realizēta. Šī terapija pēc būtības ir ārstniecības kurss, nevis sods noteiktajai personai.
Tāpēc jābūt ļoti uzmanīgiem definējot tā norises kārtību – tā jābalsta uz to, ir vai nav noteiktajai personai psihiskās veselības problēmas, kas var radīt draudus sabiedrībai vai atsevišķiem indivīdiem. Šo lēmumu var pieņemt tikai mediķi, kam ir speciālas zināšanas psihiatrijā. Kad identificēta problēma, tad tiek pieņemts lēmums par nepieciešamo ārstniecības metodi (tā var būt tikpat labi psihoterapija, kā noteiktu medikamentu nozīmēšana pacientam, tā arī abi).
Jebkādu personu ārstniecības kārtību mūsu valstī nosaka tiesību normas, kas regulē tiesiskās attiecības ārstniecības jomā, tai skaitā Ārstniecības likums [ 3 ]. Ja ir runa par personas veselību, tās uzlabošanu, prioritāte ir cilvēka veselība, tāpēc tiesiskie regulējumi, kas šo jomu nodrošina ir prioritāri, pat tad, ja persona atrodas ar brīvības atņemšanu notiesātā statusā un citas viņas tiesības ierobežo notiesātā pienākumi un tiesības, kā arī tiesas sprieduma saturs. Ārstniecības likuma 65.pants nosaka, ka personām ar psihiskiem traucējumiem un psihiskām slimībām ir jānodrošina visas pilsoņa, politiskās, ekonomiskās un sociālās tiesības, kuras paredz likums.
Psihiskie traucējumi vai psihiskā slimība nedrīkst būt par iemeslu cilvēka diskriminācijai, bet šī paša tiesību akta 66.pantā uzsvērts, ka psihiski slimajiem ir tiesības saņemt medicīnisko palīdzību un aprūpi tādā kvalitātē, kāda atbilst pieņemtajiem vispārējās medicīnas standartiem. Ārstniecības likuma 67.panta pirmā daļa nosaka būtisku principu, ka psihiatriskā palīdzība balstīta brīvprātības principā un tas nozīmē, ka pacientam ir pilnībā jāapzinās ārstēšanās nepieciešamība un apzināti jāpiekrīt tās faktam.
Slovākijas pieredze
Viena no Eiropas valstīm, kas šo terapiju piemēro, ir Slovākija [ 4 ]. Personai, kura ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu (tai skaitā dzimumnoziegumu) un atzīst savu vainu tā izdarīšanā, tiesa var nozīmēt seksuālās aprūpes ambulatoro vai stacionāro terapiju, balstoties uz psihiatrijas speciālistu atzinuma, kurā konkrētajai personai konstatēta seksuāla novirze. Seksuālās aizsardzības aprūpes pasākumus šādā gadījumā tiesa var noteikt – kā papildus līdzekļus ieslodzījumam. Tas nozīmē, ka šādu terapiju personai profesionāla psihiatra uzraudzībā piemēro ieslodzījuma izpildes laikā un, ja ārsta slēdziens par pacienta veselības stāvokli to paredz, arī turpinās pēc atbrīvošanās no ieslodzījuma vietas stacionārā vai ambulatorā aprūpes formā vispārējā medicīnas iestādē.
Terapijas esamība pati par sevi nekādi neietekmē personu pirmstermiņa atbrīvošanu, bet tās rezultāti (uzlabotais vai neuzlabotais veselības stāvoklis) tiek vērtēti kontekstā ar sasniegto resocializācijas pakāpi. Par personu pirmstermiņa atbrīvošanu lemj, izvērtējot konkrētās personas resocializācijas pakāpi. Savukārt vajadzība pēc medicīniskās aprūpes ir atkarīga no medicīnas darbinieku indikācijām un pacienta reālā veselības stāvokļa. Ja nepieciešams, terapija jāturpina vispārējās aprūpes stacionārā vai ambulatori pēc atbrīvošanās – šis lēmums tiek saistīts ar pacienta veselības stāvokli, nevis soda izpildes nosacījumu maiņu. CPT ziņojumā norādīts, ka medikamentozā terapija tiek pielietota, lai uzlabojot pacienta veselības stāvokli, palielinātu viņa iespējas veiksmīgi iekļauties resocializācijas pasākumos. Tomēr CPT atzīmē, ka šādu terapiju drīkst veikt tikai pastāvot noteiktai garantiju un atbalsta sistēmai.
Kaut arī Slovākijas speciālisti šo terapiju veic saskaņā ar vispārējo ārstniecības tiesisko regulējumu, tai skaitā ievērojot brīvprātības principu, CPT norādīja – šāda ieslodzītā piekrišana ir jādokumentē rakstveidā, neskatoties uz faktu, ka tas paredzēts ar tiesas nolēmumu, uzsverot, ka visa ārstēšanās kursa laikā veicams terapijas monitorings un nedrīkst balstīties tikai uz sākotnējo ekspertu slēdzienu, pamatojoties uz kuru tika taisīts tiesas nolēmums, kas ietver šo terapiju. Ziņojumā[ 5 ] norādīts, ka tajos gadījumos, ja persona atsakās (pārdomā) iesaistīties antiandrogēnā terapijā, ieslodzītais tiek atgriezts parastajā cietumā un tiesa viņam var pagarināt ieslodzījuma laiku līdz 2 gadiem. Ņemot vērā, ka šāda terapija tiek piedāvāta ieslodzījuma vietā, notiesātajam ir ļoti rūpīgi jāizskaidro, kāds ir šādas terapijas mērķis
(a) kādi šai terapijai var būt blakus efekti, kādas sekas uz veselību tas var atstāt nākotnē;
(b) kādu ietekmi uz soda izpildi konkrētajam ieslodzītajam var atstāt atteikums piedalīties šādā terapijā;
(c)ļoti svarīgi, lai šāda piekrišana netiktu dota piespiedu kārtā.
Par piekrišanu, kas dota piespiedu kārtā var atzīt situāciju, kurā ieslodzītajam nav citu iespēju kā izvairīties no sava soda termiņa pagarinājuma, kā tikai piekrist terapijai. Tas nozīmē nepieciešamību paredzēt alternatīvas šim ārstēšanās kursam, nepagarinot ieslodzījumu. Jāņem vērā, ka šādas medicīniskās iejaukšanās pamatā ir jābūt personas, kam gatavojas piemērot šo terapiju, vispārējam padziļinātam veselības novērtējuma. Tam jāsatur pilns atzinums par kopīgo veselības stāvokli, atzīstot, ka pacienta veselība ir tāda, kas pieļauj šādu intervenci.
Ja potenciālā pacienta vispārīgais veselības stāvoklis nepieļauj šādu terapeitisko iejaukšanos, persona par to ir jāinformē rakstveidā un jāpiedāvā līdzvērtīgas metodes. Ja nepieciešams, jāpiesaista vairāki speciālisti. Attiecīgā antiandrogēnā terapija ir obligāti papildināma ar citiem atbalsta pasākumiem, kam nav medicīnisks raksturs – psihoterapija grupās un individuālās – psihologa konsultācijas un tam līdzīgi, ievērojot, ka šīm aktivitātēm ir jābūt metodiski un regulāri organizētām, lai novērstu personām recidīva riskus.
Saistībā ar 11.Saeimas deputāta G.Rusiņa priekšlikumu par Krimināllikuma 61.panta papildināšanu ar jaunu 6.daļu, kurā politiķis piedāvā ieviest `ķīmisko kastrāciju` kā galveno pamata priekšnosacījumu pirmstermiņa nosacītai atbrīvošanai no brīvības atņemšanas soda izpildes, ir jānorāda uz CPT ziņojuma par Slovākiju 125.paragrāfa otro daļu. Tur CPT uzsver, ka dalība antiandrogēnā terapijā nedrīkst pastāvēt kā vispārējs nosacījums dzimumnoziedznieku pirmstermiņa nosacītai atbrīvošanai no soda izpildes. To var attiecināt tikai uz atsevišķiem indivīdiem, pirms tam veicot rūpīgu individuālo izvērtējumu.
Tai pat laikā CPT sniedz pasākumu ietvaru, kuri ir jāparedz un jāapmaksā valstij, lai antiandrogēnā terapija un tās īstenošana būtu saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem.
Turklāt ir pilnīgi skaidri jādefinē:
1) kritēriji, lai personai uzsāktu šādu terapiju vai to noraidītu;
2) medicīnisko pārbaužu kārtība un saturs personām pirms šīs terapijas uzsākšanas, tās laikā un pēc tās noslēgšanās;
3) jānodrošina pieeja speciālistu viedokļiem, kas strādā ārpus ieslodzījuma vietas (otrs viedoklis);
4) neatkarīga speciālista klātbūtne veicot antiandrogēnā terapijas kursa izvērtējumu.
Lai šādam terapijas kursam būtu jēga, tam jābūt pieejamam gan vispārīgās medicīniskās aprūpes iestādēs, gan ieslodzījuma vietu sistēmas veselības aprūpes sistēmā, un šim pakalpojumam ir jābūt vienādai kvalitātei `abpus žogam`.
Problēmas risinājums?
Virkne speciālistu [ 6 ] uzsver, ka agresīvas seksuālas uzvedības iemesls lielākajā skaitā gadījumu nav tik daudz saistīts ar pašu seksualitāti kā tādu, bet ar agresiju, vēlmi agresīvā formā izrādīt varu un dominēt [ 7 ] . Virkne medicīnas ekspertu pauž pārliecību, ka `ķīmiskā kastrācija` būs veiksmīga tikai šauram dzimumnoziedznieku skaitam un nevar risināt problēmu kopumā [ 8 ].
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvības aizsardzības konvencija [ 9 ] paredz Spīdzināšanas aizliegumu (3.pants), paredz Tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību (8.pants), kā arī Tiesības stāties laulībā (12.pants) – antiandrogēnā terapija balansē uz robežas ar visiem šiem konvencijas nosacījumiem [ 10 ] .
Tas nozīmē, ka šī terapija ļoti cieši piekļaujas klāt cilvēka pamata tiesību `sarkanajai robežai`, bet praksē tas nozīmē, ka:
(a)ir nepieciešams ļoti rūpīgi apsvērt vai vispār šāda terapija ir nepieciešama;
(b) ņemot vērā metodes sensitīvo dabu tās normatīvajam regulējumam ir jābūt ļoti rūpīgam un izsvērtam;
(c) valstij jārēķinās ar to, ka šo terapiju varēs piemērot nelielam cilvēku skaitam un reizē tās drošības mehānismi, kurus prasa jautājuma jutīgums, būs saistīti ar apjomīgām izmaksām [ 11 ] .
Antiandrogēnā medicīniskā terapija ir potenciāla iespēja tikai augsti motivētiem dzimumnoziedzniekiem [ 12 ], kuriem ir patiesa vēlme kontrolēt savu devianto uzvedību. Medicīniskā terapija var būt valsts dota iespēja likumpārkāpējiem dzīvot normālu dzīvi, bet nevar būt vadošā metode valstij masveida dzimumnoziedzības mazināšanai. Ja vēlamies, lai likumpārkāpēji iemācītos cieņu pret citiem, mums viņiem ir jāļauj uzzināt, kā tā izskatās. Taču to nevar panākt atrodot brīnumlīdzekli visiem gadījumiem, bet ar rūpīgu un plānveidīgu ikdienas darbu.
Kā varētu rīkoties Latvija?
Piemēram, ieviešot Direktīvu (2011/93/ES) „Par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu”. Zināms, ka Tieslietu ministrija pārstrādā Krimināllikuma 16.nodaļu – gan dispozīcijas, gan sankcijas, bet sodu politika šīs nodaļas ietvaros tiek veidota, ņemot vērā cietušo, jo sevišķi bērnu, intereses. Papildu tam, tiek risināta virkne jautājumu, kas skar psiholoģiska atbalsta pasākumus upuriem, valsts pakalpojumu (psihiatrija, psihoterapija) potenciālajiem dzimumnoziedzniekiem, darba sistēmas ieviešana ar dzimumnoziedzniekiem soda izciešanas gaitā, aktīvi iesaistoties garīgās veselības speciālistiem. Papildus minētajam ir jādarbina tās metodes un programmas, kuras dzimumnoziedznieku uzraudzības jomā ir apguvuši Valsts Probācijas dienesta speciālisti.
Jāņem vērā, ka jebkuri grozījumi Krimināllikumā, tai skaitā 11.Saeimas deputāta G.Rusiņa iesniegtie likumprojektam Nr.9/Lp11, šobrīd ir jāskatās kontekstā ar 2009.gada 9.janvārī Ministru kabinetā apstiprināto Kriminālsodu politikas koncepciju un tajā paredzētajiem krimināltiesību principiem. Turklāt vēlos vērst uzmanību, ka 11.Saeimas deputāta G.Rusiņa iesniegtie papildinājumi likumprojektam Nr.9/Lp11, izveidojot KL 61.panta sesto daļu, politiķa piedāvātajā redakcijā, attiecināmi ne tikai uz personām, kuras izdarījušas noziedzīgus nodarījumus pret dzimumneaizskaramību, bet arī pret tām, kuras veikušas jebkuras ar vardarbību saistītas darbības, tāpēc ir ļoti sarežģīti saprast, kādu iemeslu dēļ tiem ir jāpiemēro `ķīmiskā kastrācija`.
___________________________________
Pilns atzinuma teksts http://www.providus.lv/public/27792.html