Bija laiks, kad domāju,ka šī valsts ir pārāk klusa un garlaicīga. Tagad reizēm no rītiem vairs neesmu tik pārliecināts vai pamostos Eiropā vai Burkinafaso.

Pirms dažām dienām biju šokēts uzzinot no DB portāla, ka:

Iepazīstoties ar situāciju piensaimniecībā, vairāki ministri, tajā skaitā valdības vadītājs Ivars Godmanis (Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš) nonākuši pie secinājuma, ka pie vietējo pārtikas ražotāju nedienām lielā mērā vainojama ne tikai nepareiza biznesa plānošana, bet arī lielie pārtikas mazumtirgotāji, kuri savos plauktos vietējo produkciju labprāt aizstāj ar lētiem importa produktiem.

Lai piespiestu lielās mazumtirdzniecības veikalu ķēdes Rimi un Maxima kļūt draudzīgākām pret Latvijas pārtikas ražotājiem, politiķi gatavos normatīvo aktu grozījumus, kas ierobežos skandināviem un lietuviešiem piederošo lielveikalu dominēšanu pārtikas mazumtirdzniecībā. “Viena no iespējām ir noteikt, ka viena veikalu ķēde nevar aizņemt vairāk nekā 10 % no pārtikas mazumtirdzniecības tīkla,” tā I. Godmanis.

Līdzīgās domās ir arī satiksmes ministrs Ainārs Šlesers, kurš savulaik pats aktīvi līdzdarbojās Rimi ienākšanā Latvijā. “Kamēr pārtikas mazumtirdzniecības tirgu kontrolē tādi ārzemniekiem piederoši milži kā Rimi un Maxima, vietējo ražotāju un pārstrādātāju atbalstīšana ir diezgan bezjēdzīga, jo šie tīkli spiež ražotājus samazināt cenas,” uzskata A. Šlesers. Tirdzniecības ķēdes, kas neatbilstu likumā noteiktiem ierobežojumiem, varētu sadalīt pat piespiedu kārtā, tā viņš.

Kaut gan tas notika jau samērā sen, es vienkārši nevaru ignorēt šo neprātu. Varbūt, būtu labi sākt ar to, ka tirgus ekonomikā lielākā tirgus daļa nonāk pie tiem, kas spēj piedāvāt zemāku cenu par labāku kvalitāti. Rimi un Maxima aizņem lielu tirgus daļu, jo cilvēkiem patīk tur iepirkties. Punkts. Piespiedu kārtā samazināt veiksmīgāko uzņēmēju tirgus daļu nozīmē reversēt procesu, kurā efektīvākie gūst peļņu (un tirgus daļu), bet mazāk efektīvie ir spiesti kļūt efektīvāki. Godmaņa kungs un Šlesera kungs šķiet saka, ka lielie mazumtirgotāji „izkropļo konkurenci”. Tas ir jāpierāda. Tomēr, ir skaidrs, ka tas, ko piedāvā šie ministri, ir konkurences perversitāte.

Politiķi vaino lielos mazumtirgotājus „netaisnīgā konkurencē” un „dominējošās pozīcijas ļaunprātīgā izmantošanā”. Bet tiklīdz jūs izejat cauri visai šai sarunai, vai saprotat, kas ir Rimi un Maxima lielākais noziegums? Kā teica pats Šlesera kungs, ”… šie tīkli [Rimi un Maxima] spiež ražotājus samazināt cenas”. Un viņam ir pilnīga taisnība. Bet tā nav visa patiesība. Cienījamais ministrs aizmirsis pieminēt, ka lielie tīkli nodod zemākas cenas tālāk saviem pircējiem. Tas nav tādēļ, ka viņi ir jauki puiši un nav savtīgi, uz maksimālu peļņu tendēti kapitālisti. Tas tādēļ, ka viņi konkurē gan savā starpā, gan arī ar daudziem citiem tirgotājiem. Konkurences rezultātā un pateicoties mazumtirgotāju prasmei izspiest no ražotājiem zemākas cenas, tiek piedāvātas zemākas cenas patērētājiem. Tas ir lielo mazumtirgotāju nāvīgākais grēks. Lielo mazumtirgotāju vaina ir tā, ka viņi stāv politiķu ceļā uz monopola varas (un peļņas) piešķiršanu vietējiem ražotājiem. Kāpēc politiķi to grib piešķirt vietējiem ražotājiem? Tāpēc, ka viņi atmaksās ar ziedojumiem politiskajām partijām. Saprotams, ka šīs „vietējo ražotāju atbalstīšanas” rezultātā, patērētāji maksās augstākas cenas, bet tas taču nekas. Vai gribat zināt kāpēc? Tāpēc, ka patērētāji neziedo mežonīgas summas priekšvēlēšanu kampaņām.

Visbeidzot, ķersimies pie apsūdzības, kurā mazumtirgotāji tiek vainoti pie Latvijas vietējo ražotāju problēmām, „aizvietojot vietējo preci ar lētāku importu”. Iespējams, mazumtirgotāji to ir darījuši (datus gan neesmu redzējis), tādā gadījumā svarīgs kļūst jautājums ”kādēļ?”. Daļa no atbildes ir nepārprotama. Tie „skopie” tirgotāji ,visticamāk, ir nonākuši pie secinājuma, ka patērētāji nepērk vietējo produkciju par vietējo ražotāju cenām. Par cik politiķi paši ir ievērojuši, ka imports ir lētāks, tad rodas jautājums „kāpēc tas tā ir?”. Es domāju, ka Godmaņa kungam atbilde ir zināma. Iespējams, varētu sākt, sakot, ka valdība ir izvēlējusies stabilizācijas plānu, kas ir balstīts uz valūtas kursa stabilitātes saglabāšanu. Laikā, kad citas valstis ir devalvējušas savu valūtu, importa cenas attiecībā pret vietējo ražotāju cenām samazinās. Daudzi nepatriotiski pircēji noslieksies par labu tai precei, kas ir lētāka. Teikšu pavisam tieši: lūk, tas ir tieši tas, kas notiek, ja pieturās pie pārvērtētas valūtas, jo īpaši, kad kaimiņvalstis savu valūtu devalvē. Tātad, man šķiet, ka valdībai un jo īpaši premjerministram vajadzēja saņemt drosmi un pateikt zemniekiem taisnību, kādēļ vietējo ražotāju preces ir tik dārgas un kurš par to ir atbildīgs.