Raksts

Rīgas taksisti kā mūsdienu katordznieki


Datums:
21. oktobris, 2012


Autori

Iveta Kažoka


Ko darīt ar Rīgas taksistu drausmīgajiem darba nosacījumiem?

Vai jums ir sanācis kaut reizi pēdējo gadu laikā kaut kur pa Rīgu braukt ar taksi? Man Latvijas taksometru firmu pakalpojumu nākas izmantot aptuveni reizi trīs nedēļās, un vēlējos padalīties ar pārdomām.

Pieredzē balstīts padoms katram, kam sanāk vajadzība pēc takša: lūdzu runājiet ar vadītāju! Ne tikai tādēļ, ka šādi daudz uzzināsiet par Latvijas sabiedrību un, dažkārt, ļoti interesantu cilvēku dzīvi – Rīgas taksisti savās “iepriekšējās dzīvēs” bijuši inženieri, mūziķi, televīzijas darbinieki, jūrnieki! Bet arī tādēļ, lai sargātu savu dzīvību un veselību.

Jo – pastāv visai liela varbūtība, ka līdz jūsu izsaukumam taksists būs strādājis jau kādu 24, 32.stundu un … pie stūres aizmigs. Sarunājoties jūs kontrolējat, vai viņš ir vai nav vairs nomodā – tādējādi palīdzot gan sev, gan viņam.

Tas nav joks. Tas ir pat ļoti nopietni.

Pēdējā laikā man nav nācies iesēsties taksī, kuras vadītājs būtu iepriekšējo 24 stundu laikā gulējis. Katram ir kāds stāsts par kolēģi, kas aizmidzis. Viens no taksistiem man stāstīja, ka viņš mājās ierodas aptuveni reizi nedēļā – guļot viņš turpat mašīnā starp izsaukumiem. Un gulēt viņam nevajag daudz – pietiekot ar kādām 12 stundām … nedēļā. Esot pie dzīves tādā pusnemaņas stāvoklī pieradis, agrākajā dzīvē kuģojot pa pasauli. Kādu citu pēc 24 stundu darba pēc 5 stundām bija pamodinājis mans izsaukums uz lidostu, un ar to sākās vēl viena 24 stundu “darbadiena”. Ar dažiem esmu pilnā ātrumā pabraukusi garām stop zīmei, kas novietota kādas iemidzinošanas ielas vienā no beigu posmiem.

Tā vairs nav atsevišķu taksistu problēma. Tā ir sistēma.

Vai taksistiem ir izvēles iespēja: teiksim, pelnīt mazāk, bet normāli izgulēties un uzturēt kādu privāto dzīvi ārpus takša? Izrādās, ka nav. Lielākā daļa nomājot mašīnas no savām firmām, kas nozīmē, ka jāpiedalās noteiktā skaitā izsaukumu par noteiktu naudas summu – šis minimums ir jāsavāc, pat ja diennaktī nekam citam laika nepietiek.

Šāda situācija manā izpratnē ir necilvēcīga. Paši taksisti to sauc par loteriju. Tā ir loterija gan ar vadītāja, gan ar pasažiera dzīvību.

Man šķiet, ka šī ir tā situācija, kad ir morāli attaisnojams no valsts puses paternāli iejaukties takšu jomā un šādus gadījumus novērst, sakārtojot šo “tirgu” (cik stundas diennaktī drīkst pavadīt pie stūres; kādi ir mašīnu iznomāšanas noteikumi) un dzelžaini šo regulējumu ieviešot.

Neredzu, kā savādāk lai ko tādu atrisina.

Šajā situācijā ir savijušās divas morālās dilemmas:

1) risks, ka iejaukšanās sekas būs kaitīgākas par neiejaukšanos.
Jā, tas ir iespējams. Saprotu argumentu, ka attiecīgajiem cilvēkiem var nebūt iespējas nopelnīt iztikai savādāk. Katrs no taksistiem, ar kuriem runāju, vēlētos citu darbu, bet nespēj to atrast. Bet, manuprāt, tas nav spēcīgs arguments, lai neiejauktos. Tā mēs varam attaisnot arī bērnu darbu un cita veida necilvēcīgu cilvēku ekspluatēšanu. Šeit pat nav runa par ilgu darba nedēļu, šeit ir situācija, kad cilvēkam nav laika GULĒT – dažkārt gadiem. Var vai nevar pasludināt šādu nodarbinātības veidu par aizliegtu par spīti tam, ka šiem cilvēkiem būs grūti atrast sev citu nodarbi? Tā ir smaga morāla dilemma, bet man šķiet, ka mūsdienu Eiropas valstu atbilde tomēr ir: jā. Daži darbi nav pieņemami nekādos apstākļos.

2) vai valsts iejaukšanos var aizstāt sociālais atbildīgums? Piemēram, ja taksometru klientu izvēlētos tos pakalpojumu sniedzējus, kuri nodrošina vadītājiem civilizētus darba apstākļus?
Redziet, šādai pieejai es vienkārši neticu. Ja atsevišķas taksometru firmas pacels cenas, lai kompensētu šos labākos sociālos nosacījumus saviem darbiniekiem, tad, visticamāk, viņi vienkārši zaudēs klientus. Ne tikai Latvijā. Manuprāt, tā būtu visā pasaulē. Cik bieži katrs no mums, iegādājoties kādu preci vai pakalpojumu, aizdomājamies, ka šīs preces īpaši izdevīgo cenu, iespējams, izskaidro nežēlīgi tās ražotāju sociālie apstākļi? Cik daudzi no mums būs gatavi maksāt divas, trīs reizes vairāk par alternatīvām precēm tad, kad tirgū būs lētākās? Cita lieta – ja tirgū šo alternatīvo, lētāko preču vai pakalpojumu nebūtu valsts regulējuma dēļ. Tādēļ, manuprāt, tas šajā gadījumā ir attaisnojams.

Galu galā tas ir jautājums par to, kādā sabiedrībā mēs vēlamies dzīvot. Vai tiešām tādā, kur ir iespējami tik šausmīgi nodarbinātības nosacījumi?

Ja sabiedrība pati nespēj atrisināt šādu situāciju un tirgus kļūst necilvēcīgs, tad jāiejaucas valstij. Man nav padoma, kā šo situāciju atrisināt savādāk. Varbūt kādam no jums ir idejas?


Huffington Post raksts par Amanda Todd

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!