Foto: Diena
Visa zeme ir Allāha baznīca, tāpēc musulmaņi var lūgties gan mājās, gan savas kopienas telpās, gan Rīgas latviešu biedrības namā. Mēs Latvijā dzīvojam brīnišķīgi.
Korānā esot rakstīts, ka “ikviens, kurš nogalinājis nevainīgo, ir nogalinājis visu cilvēci”. Kādēļ tad teroristi, kuri uzskata sevi par musulmaņiem, nav respektējuši šo Korāna tekstu?
Tas ir teikts ne tikai Korānā, tas ir visos svētajos rakstos.
Rīgas pilsētas musulmaņu draudze apvieno tradicionālā islama piekritējus, kuriem pieder tatāri, uzbeki, tadžiki. Šo tautību cilvēki Latvijā ir ne vairāk kā 5000, lielākoties tatāri, bet tikai 10% ir ticīgie.
Islams eksistē 1400 gadus, tatāri, uzbeki, kazaki šo reliģiju ir pieņēmuši jau pirms 1200 gadiem. Savukārt islama fundamentālais virziens, kas nes naidu un postu, radies tikai pirms 200 gadiem. Tā ir mākslīgi radusies kustība. Korānā Allāhs vēsta: jūs, ticīgie, neaizliedziet sev visu to labo, ko jums devis Dievs. Tas ir, mēs drīkstam izmantot mūsu redzi, dzirdi un visu pārējo, ko Dievs devis. Tādēļ mēs, tradicionālā islama piekritēji, klausāmies mūziku un priecējam savas acis. Savukārt fundamentālisti aizlieguši sev mūziku klausīties, televizoru viņi arī neskatās. Bet pravietis Muhameds taču arī klausījās mūziku un vēroja, kā cilvēki dejo.
Spriežot pēc Taleban vadoņa mullas Muhameda Omara teiktā, ka pie visām nelaimēm vainīgi ebreji, Korānu viņš nav lasījis. Korānā rakstīts, ka visus, kas seko Korāna mācībai, jūdaismam un nācariešu (domāti kristieši) mācībai, visus, kas tic pastarajai dienai un dara labu, gaida Allāha bagātīgs atalgojums. Tātad musulmanismā tiek kategoriski noliegts, ka kāda tauta varētu būt sliktāka vai labāka. Nezinu, kādas grāmatas lasījis Omars, bet Korāns vēsta, ka neviens musulmanis otru cilvēku nedrīkst apvainot ar vārdu “neticīgais”. Saskaņā ar Korāna mācību, mēs varam ar ebrejiem sēdēt pie viena galda, būt draugi, precēt ebreju meitas un kļūt radinieki. Un tatāriem ir daudz šādu jauktu laulību.
Notikušo terora aktu uzskatu par sātana roku darbu. Teroristiem es nevaru atrast citu vārdu kā tikai sātana pavedinātie. Par cilvēkiem viņus grūti nosaukt.
Kā Jūs vērtējat ASV gatavību dot militāru prettriecienu teroristiem un faktu, ka prezidents Bušs tiek pilnvarots izmantot visus nepieciešamos līdzekļus, lai atriebtos par nežēlīgajiem terora aktiem?
Visos svētajos rakstos – Korānā, Torā (jūdaisma mācība), Bībelē – rakstīts, ka ļaunumu jāatmaksā ar ļaunu, labu – ar labu. Bet labāk pāridarītājam piedot, jo Visaugstākais nemīl, ka cilvēki dara ļaunu. Cīnīties Dieva vārdā var tikai pret to, kas uzsācis cīņu. Vienlaikus Korānā aizrādīts nepārkāpt atļautā robežas, jo atmaksa par ļaunu ir līdzvērtīga ļaunumam. Atalgojums debesīs gaida to, kas apstādinās ļaunumu un atjaunos mieru virs zemes. Vaina gulstas uz tiem, kas nes nelaimi cilvēkiem, visiem cilvēkiem.
Pašlaik valda satraukums, ka Afganistānas gudro padome varētu ASV pieteikt džihādu jeb svēto karu. Ko īsti nozīmē džihāds?
Džihāds ir cīņa. Jau kopš 1996.gada, kad Afganistānā nāca pie varas Taleban, tas izsludināja džihādu pret opozīcijas spēkiem, Irānu un Krieviju. Pirmie, pret kuriem vērsās fundamentālā islama piekritēji, bija tradicionālā islama atbalstītāji, kuri “ne tā” lūdzas. Par to tika nogalināti tūkstošiem cilvēku, arī sirmgalvji un bērni. Taleban opozicionāri, pazīstami kā Ziemeļu alianse, arī ir musulmaņi, tātad savā starpā cīnās vienas ticības cilvēki. Taleban visu laiku piesauc džihādu, bet viņi to dara nepareizi. Viņi nav lasījuši Korānu, kur teikts, ka jācīnās par Dieva lietu tikai ar tiem, kuri cīnās pret tevi. Tātad Korāns kategoriski noliedz agresiju.
Arī Persijas līča kara laikā man visi jautāja, vai būs karš starp musulmaņiem un kristīgajiem. Es teicu, ka nebūs. Jo visi kari ir politiski, nevis reliģiski – politiķi savus patiesos mērķus mēdz slēpt aiz reliģijas. Īrijā nepārtraukti notiek katoļu un protestantu sadursmes. Vai tad viņi cīnās par reliģiju? Nē, par politiku! Vai tad Afganistānā Taleban cīnās par reliģiju? Nē, viņi vēlas varu. Terorismam nav nekāda attaisnojuma. Nevienā no svētajiem rakstiem nav teikts: “Nogaliniet nevainīgos!”.
Cik lielā mērā patiesībai atbilst pēdējā laikā presē bieži apgalvotais, ka musulmanismā citu ticību pārstāvji tiek uztverti kā nesvarīgi? It kā viņu dzīvības nebūtu neko vērtas?
Šādi traktējumi ir cilvēku vēlme sanaidot dažādu reliģiju pārstāvjus. Korānā rakstīts, ka visus ticīgos – Korāna mācības sekotājus, jūdus, kristiešus, visus, kas tic pastarajai dienai un uz zemes dara labu – gaida vēlīga Dieva balva debesīs. Savukārt tos, kuri ar nodomu nogalina, sagaida elle. Uz šiem cilvēkiem gulstas Allāha lāsts un naids. Gudrie ir teikuši, ka, ja Dievs vēlas sodīt cilvēku, viņš atņem tam prātu. Man liekas, ka teroristiem ir laupīts prāts.
Kā jūs uzskatāt, vai fundamentālo musulmaņu rīcība nevar radīt priekšstatu, ka visi musulmaņi ir agresīvi?
Atcerēsimies 1933.gadu, Musolīni fašistisko un Hitlera nacionālsociālistisko režīmu. Hitlers ar savām idejām aplipināja veselu tautu, bet savu ideoloģiju slēpa aiz Dieva vārda. “Got mit uns!*” viņš sludināja. Taču no tā nav secināms, ka, ja fašisti sevi sludināja par kristiešiem, tad visi kristieši ir fašisti.
Taču ideja par musulmaņiem – teroristiem klīst apkārt. Es uzskatu, ka tas ir sātana darbs. Pašnāvnieki musulmanismā vispār ir kas neiedomājams. Saskaņā ar Korānu savu dvēseli nedrīkst nogalināt. Pirmie kamikadzes bija japāņu kristieši, bet ar kristietību viņu rīcībai nav nekā kopīga. Es drīzāk domāju, ka fanātismam ir kāda saistība ar ideoloģiju.
Rīgā studējošie arābi žurnālistiem nav slēpuši savu pārliecību, ka ASV valdība uzbrukumā saņēmusi mācību par atbalstu Izraēlai. Cik populāra šāda pārliecība ir Latvijas musulmaņu vidū?
Es jau jums teicu, ka aiz reliģijas aizsega slēpjas politika. Ja Taleban slēpj Osamu bin Ladenu, vai tad tas nozīmē, ka visa musulmaņu pasaule viņu slēpj? Drīzāk otrādi – Saūda Arābija, Apvienotie Arābu Emirāti, Lībija, Kuveita, Katara, Jordānija, Indonēzija, Ēģipte, pat Pakistāna paziņojušas, ka ir gatavas sniegt atbalstu ASV. Vai tad terorisms var nest ko labu islamam? Nē!
Islamam ir tik daudz kopīga ar jūdaismu un kristietību. Kādēļ tad musulmaņu kopienām ir tik grūti integrēties Eiropas tautās?
Musulmaņu bēgļi, bēgot no bada un nabadzības savās zemēs, Eiropā ieradušies salīdzinoši nesen. Musulmaņi pēc savas mentalitātes un garīgās dzīves ir pavisam citādāki nekā eiropieši, tādēļ viņi Eiropā mēģina turēties kopā. Arī mēs, tatāri, Baltijā turamies kopā.
Apsūdzot musulmaņus uzbrukumā Pentagonam, ASV mošejās izsisti logi, aiz atriebības nošauts kāds ar terorismu nesaistīts ēģiptiešu izcelsmes amerikānis, musulmaņu kultūras biedrības spiestas slēgt savas mājas lapas internetā, jo tās pārpludinātas ar naida ziņojumiem un draudiem. Vai jūs nebaida līdzīgas rasisma izpausmes pret arābiem arī Latvijā?
Nē, mēs Latvijā dzīvojam brīnišķīgi. Mūsu lielākie svētki notiek Rīgas latviešu biedrības nama Zelta zālē. Kad tur bija remonts, mums tika atvēlētas Benjamiņa nama telpas. Turklāt interesanti: musulmaņiem ir jālūdzas ar skatu uz Meku un Benjamiņa nama logi pavērsti tieši Mekas virzienā.
Mēs varam lūgties visdažādākajās vietās. 700 gadus pēc Kristus Allāhs Muhamedam teica, ka viņš būs vienīgais pravietis, kuram tiks atvēlēts brīnums – visa zeme kļūs par baznīcu. Tāpēc musulmaņi var lūgties gan mājās, gan savas kopienas telpās, gan Rīgas latviešu biedrības namā.
Pirms pāris gadiem bija diskusijas par mošejas celtniecību Rīgā. Vai, jūsuprāt, Latvijā būtu vajadzīga mošeja?
Latvijā ir tikai pustūkstoša musulmaņu, tādēļ nezinu gan, vai tik mazam cilvēku skaitam vajadzīga baznīca. Starp citu, arī es neesmu dzimis Latvijā, manas dzimtas saknes ir Sibīrijā, tagadējās Uļjanovas apgabalā. Kad pēc 1917.gada revolūcijas sākās kolektivizācija, musulmaņu mācītāji boļševikiem aizrādīja, ka nevar aiztikt svešu mantu un tādējādi kļuva par Staļina ideoloģijas ienaidniekiem. Mans vectēvs, baidoties no nošaušanas, ar savu ģimeni no Sibīrijas aizmuka uz Uzbekiju. Tur es arī piedzimu un 1970.gadā Taškentā pabeidzu Sakaru institūtu un kļuvu par elektronisko sakaru speciālistu. Kā jaunais PSRS speciālists tiku nosūtīts uz Rīgu, strādāju par inženieri. Mans liktenis brīnumaini izmainījās 1995.gadā, kad kopā ar ģimeni devos svētceļojumā uz Meku un sāku aizvien biežāk lasīt Korānu. 1997.gadā Rīgas musulmaņu draudze mani ievēlēja par mācītāju, taču es uztraucos, ka man trūkst zināšanu. Notika gluži kā pasakā – no Pakistānas un Saūda Arābijas Maskavā ieradās islama profesori lasīt lekcijas un es ieguvu sludinātājam vajadzīgās zināšanas. Tagad manā draudzē ikdienas lūgšanām nododas aptuveni 15 cilvēki, taču svētkos mēs sapulcējamies ap 200 musulmaņi.