Foto: Romāns
Paradoksāli šķiet, ka diskusijās par celulozes rūpnīcu Jēkabpils rajonā Rīgas amatpersonas demonstrē izpratni par ilgtspējīgas attīstības pamatprincipiem, taču šie paši deputāti nevēlas uzklausīt kritiku un aicinājumus padarīt videi draudzīgāku Rīgas attīstības plānu.
Vērtējot Rīgas domes veikumu pēdējo četru gadu laikā, vienaldzīgo ir maz, it īpaši vides organizāciju un zaļo aktīvistu vidū, kas domi asi kritizējuši vai arī meklējuši tajā sabiedroto. No vienas puses, Rīgas dome dedzīgi metās atbalstīt pret-celulozes kampaņu un par Rīgas vides aizsardzības fonda līdzekļiem finansējusi dažādus vides izglītības pasākumus un sakopšanas talkas. Tai pat laikā, atbalstot neskaitāmu naftas termināļu celtniecību Rīgas teritorijā, dabas pamatnes apbūvēšanu, legalizējusi noziedzīgus nodarījumus pret vidi un maz ko darījusi, lai uzlabotu gaisa kvalitāti Rīgā.
Lai gan Rīgas dome ar tās politisko partiju deputātiem un ne mazāk politiskajiem departamentiem nav viengabalaina struktūra, taču kopumā tās īstenotā politika bieži ir balansējusi uz sabiedrības viedokļa ignorēšanas un videi nedraudzīgas biznesa interešu atbalstīšanas robežas. Darbi diezgan krasi ir atšķīrušies no priekšvēlēšanu solījumiem, tāpēc arī zaļie ir veltījuši ne mazums kritisku komentāru par Rīgas domes darbību vai bezdarbību, it īpaši jomās, kas skar teritorijas plānošanu, vides sakopšanu un transporta politiku.
Viens no vissāpīgākajiem jautājumiem ir teritorijas izmantošanas plānošana – pēdējos gados skaidri iezīmējusies tendence pilsētas zaļajai zonai (dabas pamatnes teritorijām) samazināties uz jaunas apbūves rēķina. Turklāt tas ne vienmēr noticis tādā veidā, kā to paredz likums. Lai gan zaļajiem nereti pārmet neargumentētu bļaušanu, taču piketēšana bieži tiek izvēlēta kā pēdējais izmisuma solis, jo visi organizāciju un sabiedrības priekšlikumi atdūrušies kā pret sienu. Protams, visi nekad nebūs apmierināti, taču minimums ir spēkā esošās likumdošanas ievērošana domes darbībā, kaut gan demokrātiskā pārvaldības modelī varētu vēlēties, lai tiktu respektēts arī skartās sabiedrības viedoklis. Interesanti, ka šie ciniskie likuma neievērošanas un sabiedrības neuzklausīšanas gadījumi bieži vien novēroti, kad jālemj par t.s. lielajiem un uzņēmējdarbības vides attīstībai nozīmīgajiem projektiem. Šeit jāatceras, piemēram, Saules akmens lieta, kad projekts tika saskaņots, kaut gan apbūvei paredzētā zeme daļēji bija dabas pamatnes teritorija, kur šādas būves nedrīkstēja būt. Līdzīgi ir ar topošo izklaides centru „Go planet” – lai saskaņotu būvniecības ieceri, Rīgas dome legalizēja kailcirti! Šie precedenti parāda, ka plānošana ar sabiedrības līdzdalību ir bezjēdzīga, jo noziedzīgi nodarījumi pret vidi ar domes balsojumu vienkārši tiek legalizēti.
Paradoksāli šķiet, ka diskusijās par celulozes rūpnīcas nepieciešamību Jēkabpils rajonā, Rīgas domes amatpersonas savos izteikumos demonstrē patiesu izpratni par ilgtspējīgas attīstības pamatprincipiem un iestājas pret tādu projektu īstenošanu, kas potenciāli apdraudētu Daugavas ūdens kvalitāti un rīdzinieku veselību. Tai pat laikā šie paši Rīgas deputāti nevēlas uzklausīt kritiku un aicinājumus padarīt jauno Rīgas attīstības plānu videi draudzīgāku, bet ar savu balsojumu par plāna pirmo redakciju atbalstīja Piejūras dabas parka teritorijas daļēju iekļaušanu Rīgas brīvostas teritorijā. Šādā veidā Rīgas dome diezgan klaji ignorē prasību nodrošināt Piejūras dabas parka kā Eiropas Savienības īpaši aizsargājamās Natura 2000 teritorijas saglabāšanu.
Lai gan praktiski visas politiskās partijas pirms vēlēšanām 2001. gadā solīja risināt satiksmes jautājumus un mazināt privātā transporta plūsmas un automašīnu sastrēgumus pilsētas centrā, tomēr ar katru gadu situācija tikai pasliktinās, jo privāto automašīnu skaits turpina augt. Acīmredzot Rīgas domes pieeja ir nedarīt neko – varbūt automašīnu īpašnieki paši sapratīs, ka ātrāk un lētāk tomēr ir pārvietoties ar sabiedrisko transportu. Kamēr tas nav noticis, tikmēr gājēji un paši autobraucēji turpina ieelpot automašīnu izplūdes gāzes. No vides un sabiedrības veselības viedokļa nebūtu arī pieļaujami, ka Rīgas centru šķērso kravas transporta plūsmas, taču šī jautājuma risināšana ir iestrēgusi, acīmredzot gaidot Eiropas fondu naudu. Par spīti solījumiem, veloceliņu izveide Rīgā arī rit visai gausi, tādēļ zaļie ir visai atturīgi aicinot vairāk izmantot velotransportu, jo tas var būt veselībai bīstams pasākums. Atšķirībā no citām Eiropas pilsētām, kas sabiedrības vides izglītības nolūkos ar vērienu organizē „Diena bez auto” pasākumus, Rīgā šajā dienā atļāvās apturēt satiksmi tikai uz pāris stundām svētdienas pēcpusdienā Vecrīgā, kad tāpat tur pārvietojas ne vairāk kā dažas automašīnas. Bez tam pretrunīgi vērtējams ir domes lēmums par sviestmaizi – ielas nobruģēšanu – nodot lielveikala rīcībā Rīdzenes ielu. Tajā pat laikā transporta problēmu risināšanu Vecrīgā domnieki nav uzticējuši investoram, bet uzņemas paši, kaut arī tās pieaugs, vairākkārt palielinoties tirdzniecības apjomiem.
Ir jau arī vairākas pozitīvas iezīmes Rīgas domes darbos. Apsveicama ir Rīgas vides aizsardzības fonda izveidošana, kur uz projektu pamata finansējumu var iegūt arī vides nevalstiskas organizācijas, kas apņemas risināt vides aizsardzībai aktuālus jautājumus Rīgā. Šeit gan jāpiemin, ka nereti fonda finansējums tiek izmantots arī Rīgas domes struktūrvienību regulāro funkciju veikšanai. Domes sasaukuma darbības laikā ievērojami palielinājušās sabiedrības līdzdalības iespējas – iedzīvotāji vairākkārtīgi ir tikuši aicināti sniegt ierosinājumus jaunajam Rīgas attīstības plānam, kā arī Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības plānam.
Iegādājoties jaunus autobusus un trolejbusus, pakāpeniski tiek modernizēts sabiedriskais transports, tādejādi palielinās gan pasažieru vēlme to izmantot, gan uzlabojas vides pieejamība cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Nesen ieviestais aizliegums kravas autotransportam šķērsot tiltus rīta stundās ir viens no maziem, bet efektīviem solīšiem sastrēgumu mazināšanai un gaisa kvalitātes uzlabošanai centrā. Ne tik daudz politiskā prioritāte, bet Eiropas Savienības prasības un līdzfinansējuma pieejamība ir veicinājusi pilsētas ūdenssaimniecības jautājumu sakārtošanu, kas ir būtiski vides kvalitātes uzlabošanai. Iedzīvotājiem ir pieejams kvalitatīvāks dzeramais ūdens, turklāt tiek nodrošināti jauni pieslēgumi un vides standartiem atbilstoša notekūdeņu attīrīšana vairākās Rīgas daļās, piemēram, Mežaparkā, kur šis pakalpojums iepriekš nav bijis pieejams.
Pirmsvēlēšanu solījumi ir pārāk dāsni, lai uz tiem balstītu konkrētas cerības par to, ka ilgtspējīgas attīstības īstenošana un vides un sabiedrības veselības aizsardzība varētu būt jaunās Rīgas domes darbības prioritātes. Tomēr nākamajos četros gados uzsvars noteikti jāliek uz videi un sabiedrībai draudzīgas transporta politikas īstenošanu – attīstot sabiedrisko transportu, veicinot dažādu transporta līdzekļu kombinēšanu, atslogojot pilsētas centru no privātā autotransporta un minimizējot transporta plūsmas Vecrīgā.
Neapšaubāma prioritāte ir saglabāt zaļās zonas, bet jaunu rūpniecisko apbūvi veidot degradētajās teritorijās.
No vides viedokļa cerīgi jāraugās uz stratēģisko vides novērtējuma procedūru, kura būs jāveic jaunajam Rīgas attīstības plānam, jo tas ir instruments, kā mazināt negatīvo ietekmi uz vidi, kas saistīta ar plāna īstenošanu.
Tad, kad būs jāpieņem lēmumi par jaunu naftas termināļu būvniecību, sagaidām, ka Rīgas dome jaunajā sastāvā tomēr būs gatava pret investoru spiedienu aizstāvēt dabas vērtības un ņemt vērā vietējo iedzīvotāju viedokli, kuri vēlas arī turpmāk atvērt sava mājokļa logus, nevairoties no neciešama trokšņa vai kravu pārkraušanas radītājam smakām.