Raksts

Rīga bez Latvijas


Datums:
22. augusts, 2011


Autori

Dita Arāja


Rīgas svētkos varēja brangi izpriecāties - ēšana, dzeršana, iepirkšanās un jautras izdarības vai ik uz stūra. Un tomēr kaut kā pietrūka.

Rīga svinēja savu dzimšanas dienu laikā, kad Latvija atzīmēja neatkarības de facto 20. gadskārtu. Bet Rīgas svētkos no šiem valstiski tik svarīgajiem svētkiem pat ne vāju atblāzmu nejuta. It kā Rīga nebūtu Latvijas galvaspilsēta. It kā Rīgas ielas un bruģi pirms 20 gadiem nebūtu Padomju armijas tanku ķēdes blietējušas. It kā Rīgas ielas nebūtu neatkarības atjaunošanas laika upuru asinīm slacītas. It kā Rīgas vēsturē nozīmīgākos vaibstus būtu savilkuši tikai viduslaiki un Albertiela pirms 100 gadiem, kad, starp citu, Latvija vēl bija cariskās Krievijas attāla, bet tomēr varai iekārojama guberņa.

Protams, Rīgas tēvam saskaņietim Nilam Ušakovam varbūt arī 1991. gada 21. augusts labākajā gadījumā neko neizsaka, bet sliktākajā (ticamākajā) raisa netīkamas izjūtas. Latvija atguva neatkarību. Žēl, ka neuzvarēja pučisti, ne? Žēl, ka Baltiju palaida brīvībā. Žēl, sasodīti žēl. Tāpēc Nils labāk izvēlas akcentu likt uz viduslaikiem. Drošāk. Viduslaikos stabili neviens Nilam neliktu beidzot izšķirties, vai viņš atzīst vai neatzīst to, ka PSRS okupēja Latviju. Un viduslaikos Rīgas ielas pēdoja svešu kungu zābaki. Kas bija latvieši? Paverdzināti dzimtļaudis savā zemē Baltas jūras maliņā, kur, Raiņa vārdiem runājot, Saule latvi sēdināja.

Nilam netīk runāt par okupāciju. Viņš izvairās. Nu, spriežot pēc Rīgas svētku scenārija, Nils izvairās arī no valsts svētkiem, kas godina Latvijas neatkarību. Bet, ja Nils spētu (un gribētu) padomāt mazliet dziļāk, tad viņam nāktos atzīt kādu pavisam netīkamu lietu. Proti, ja 1991. gada 21. augustā Latvija nebūtu atguvusi savu neatkarību, tad šodien Nils, visticamāk, nesēdētu Latvijas galvaspilsētas mēra krēslā. Arī Nilam Latvijas neatkarība ir nesusi labklājību, politisko pozīciju un augstu amatu. Tad kādēļ kaut pieklājības pēc brīvības de facto divdesmitgadē Nils Rīgas svētkos nevarēja izrādīt pateicīgu žestu šai valstij, kas viņam tik daudz devusi?

Nepateicība ir pasaules alga. Saskaņieši var jūsmot: “Naša Riga!” un “Naša Jurmala!” Var jūsmot, kamēr mēs vien viņiem to ļaujam. Un man nav atbildes, kad beidzot mēs savā garā kļūsim tik stipri, lai kā Raiņa Spīdola pateiktu stingri un reizi par visām reizēm: “Nevienam es Rīgas nedodu!” Visticamāk, tas jau nokavēts un Rīga un Jūrmala atdotas. Šogad Rīgas saimnieki ignorēja valsts neatkarības svētkus, bet kas sekos turpmāk? Nebrīnīšos, ja nākamgad par pilsētas svētkiem Nils oficiāli izsludinās 9. maiju. Tomēr tak “naša pobeda, naša Riga”.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!