Foto: Scali/On the Road Again
Vienīgais reālistiskais ceļš, kā ASV un ES var darīt kaut ko Sīrijas tautas labā, ir sākt ar al Asadu sarunas bez priekšnoteikumiem.
Sīrijas prezidentam Bašaram al Asadam nekavējoties jāatkāpjas no amata, lai pieliktu punktu noziegumiem pret Sīrijas tautu — tāda ir Rietumvalstu ārlietu ministriju vienošanās. Taču Rietumvalstīm nav pārliecinošas stratēģijas, kā šo rezultātu panākt.
Neefektīvā diplomātija
Rietumi ir pārvērtējuši al Asada režīma vājuma pakāpi. Sīrijas armija un drošības dienesti joprojām kopumā ir uzticīgi al Asadam, un dezertējošo personu skaits ir samērā zems. Režīms saglabā arī zināmu atbalstu sabiedrībā, īpaši alavītu[ 1 ] un kristiešu minoritāšu vidū, kā arī daļā vidējās šķiras sunnītu. Šis atbalsts skaidrojams ne tik daudz ar lojalitāti al Asadam, cik ar bailēm pret sunnītu fundamentālistu nākšanu pie varas pēc al Asada gāšanas. Šīm bailēm ir pamats, ņemot vērā Musulmaņu brālības ievērojamo lomu opozīcijā un viņu netoleranto attieksmi pret Sīrijas minoritātēm. Turklāt opozīcija nav tik miermīlīga — par to liecina vietējo un citu valstu džihādistu ieplūšana Sīrijas brīvajā armijā. Šie džihādisti konfliktu uztver nevis kā cīņu pret diktatūru, bet kā ticīgo musulmaņu svēto karu pret valdošajiem alavītiem. Arī Al-Qaeda pieteikusi karu al Asadam. Tāpēc, kad al Asada atbalstītāji brīdina, ka viņa vietā varētu nākt fundamentālisti un sākt asiņainu atriebību pret alavītiem un kristiešiem, šie brīdinājumi jāuztver nopietni. Tomēr bažas par iespējamajiem noziegumiem nākotnē neattaisno noziegumus, kas notiek šodien. Tāpēc Rietumu valstīm ir taisnība, nosodot režīma brutalitāti.
Taču Rietumu diplomātija Sīrijā līdz šim ir bijusi neefektīva. Lībijas stila NATO operācija pret Asadu tika izslēgta no opciju saraksta kopš paša krīzes sākuma. Bet režīma tūlītēja sabrukšana no iekšienes neizskatās nenovēršama. Šajā situācijā vienīgā iespēja pārtraukt asinsizliešanu būtu sākt tiešas sarunas ar režīmu. Tas var būt morāli nepatīkami, bet šobrīd nav reālistiskas alternatīvas darījumam ar režīmu, kas paredzētu pakāpenisku un sakārtotu pāreju uz demokrātisku iekārtu, tas ir, vardarbības pārtraukšanu, atbruņošanos, demokrātiskas vēlēšanas un jaunu konstitūciju. Lai darījums būtu iespējams, tajā būtu obligāti jāiekļauj personiskās drošības garantijas Bašaram al Asadam un viņa ģimenei — došanās trimdā. Tā vietā Rietumu valstis ir atsaukušas savus vēstniekus no Damaskas, aizverot pēdējo komunikācijas kanālu ar režīmu. Vēl vairāk, Krievija, kura saglabā ietekmi uz al Asadu un kuras sadarbība tāpēc būtu vitāli svarīga krīzes atrisināšanā, tiek asi kritizēta par to, ka ir nobloķējusi pret al Asadu vērsto ANO Drošības Padomes rezolūciju.
Bez sarunām neiztikt
Ja Rietumi atsakās gan no militārās operācijas pret al Asadu, gan no sarunām ar viņu, kādas alternatīvas tad vēl tiek piedāvātas? ASV un Eiropas Savienības (ES) atbalstītās Sīrijas draugu neformālās grupas tikšanās Tunisijā 24. februārī, kurā piedalījās ap 60 valstu pārstāvji, nevainagojās ar konkrētiem rezultātiem, vien par leģitīmu Sīrijas tautas pārstāvi tika atzīta opozīcijā esošā Sīrijas nacionālā padome (SNP). Taču SNP un tās atbalstītāji cerēja uz ko lielāku, proti, ka SNP tiks atzīta par leģitīmu Sīrijas valdību trimdā. Tas norāda, ka pat draugu grupā Sīrijas opozīcija nebauda pilnu uzticību un potenciālos atbalstītājus uzmanīgus padara bruņota spārna esamība organizācijā.
Atsakoties no dialoga ar al Asadu un ierindojot Krieviju brīvās Sīrijas ienaidnieku sarakstā, ASV un ES ir sašaurinājušas sev manevra iespējas. Tagad tās ir spiestas paļauties uz Arābu valstu līgas (AVL) centieniem, bet AVL nav uztverama kā neitrāls un objektīvs spēlētājs. Nav nejaušība, ka visdedzīgākie al Asada oponenti AVL ir Saūda Arābija un Persijas līča emirāti, piemēram, Katara. Tās ir valstis, kas nav uzskatāmas par demokrātijas un cilvēktiesību aizstāvjiem. Piemēram, 2011. gadā Saūda Arābija veica militāro iebrukumu Bahreinā, lai brutāli apspiestu šiītu vairākuma sacelšanos pret vietējo saūdu satelītu diktatūru. Saūda Arābija vēršas pret al Asadu tāpēc, ka tai radniecisko sunnītu fundamentālistu nākšana pie varas Damaskā ļautu tai konsolidēt savu ietekmi Arābu pussalā un izstumt no Sīrijas Irānu — tās niknāko reģionālo ienaidnieku. Pēdējais sakrīt arī ar Rietumu un it īpaši Izraēlas mērķiem iedzīt Irānu dziļākā izolācijā un izjaukt Irānas saikni ar Hezbollah, kas tiek nodrošināta caur Sīriju. Taču paļauties uz Saūda Arābijas un Kataras līderību Sīrijas konflikta atrisināšanā būtu pretrunā ar Rietumu ilgtermiņa interesēm un vērtībām. Minētās valstis atbalsta vahabītus — islāma ultrakonservatīvo atzaru, un ASV un ES nav ieinteresētas, lai šis pretrietumnieciskais strāvojums tiktu stiprināts. Tāpēc Rietumiem būtu jāpretojas šo valstu uzstājīgajām prasībām sākt Sīrijas brīvās armijas apbruņošanu. Tas varētu novest pie Irākas stila pilsoņu kara un sniegt Al-Qaeda jaunu placdarmu.
Rietumu valstu sašutums par Sīrijas režīma noziegumiem ir reāls. Sarunas ar al Asadu šajā sakarā tiek uztvertas kā morāli iebilstamas. Taču diplomātijā svarīgi ir nevis morāli nodomi, bet morāli rezultāti. Ņemot vērā pašreizējo spēku samēru, vienīgais reālistiskais ceļš, kā ASV un ES var darīt kaut ko Sīrijas tautas labā, ir sadarbībā ar citiem spēlētājiem, piemēram, Krieviju, Turciju un AVL, sākt sarunas ar al Asadu bez priekšnoteikumiem. Atteikšanās no šādas proaktīvas lomas tikai sniegs nepamatotas priekšrocības reģionālajiem spēlētājiem, kam bieži vien ir savtīgas intereses un nedemokrātiski nolūki. Tad Rietumu politiķiem neatliks nekas cits kā turpināt teikt runas par demokrātijas nepieciešamību Sīrijā.
* Autors ir Eiropas Parlamenta sociāldemokrātu frakcijas politiskais padomnieks, taču rakstā paustas autora domas, ne sociāldemokrātu frakcijas nostāja.