Raksts

Rīdzinieka vakara lūgšana


Datums:
28. februāris, 2009


Autori

Dita Arāja


Tu, kas zini, kas mums visvairāk vajadzīgs un - galvenais – ko mēs esam vai neesam pelnījuši, Tu jau arī noteikti zināsi, kuru pēc pašvaldību vēlēšanām mūsu Rīgas mēra krēslā iesēdināt.

Tu jau visu redzi, visu dzirdi, visu zini, tāpēc lieki vēlreiz stāstīt, kuri no mūsu visapsviedīgākajiem, visašākajiem, visbrašākajiem ir jau pieteikušies uz Rīgas atslēgām. Tu jau zini katra viņa grēkus un grēciņus, darbus un nedarbiņus, Tu jau redzi katra spējas un katra varēšanu. Tu jau zini, kurš un cik procentus no valsts pasūtījumiem ir prasījis. Tu jau zini, kurš valsti kā sava uzņēmuma kantori vadījis un – kur aizvadījis. Tu zini, kurš valsts resursus sava biznesa interesēm pakārtojis un mūsu visu naudu savā kabatā bāzis, rūpēdamies par savu un savu bērnu nākotni, jo, visticamāk, valsts biznesa ģēniju gēni nākamajās paaudzēs atpūšas, tāpēc tagadējiem rausējiem un rausējiņiem ir jānodrošina savas ģimenes līdz trešajai, septītajai un varbūt arī līdz devītajai paaudzei. Jo nav jau arī zināms, cik vēl ilgi tas valsts bizness veiksies – cik vēl ilgi būs, ko kabatā bāzt. Nu jā, Tu jau tad zini, cik kurš jau kabatas piepildījis un cik kuram vēl vajag, vienvārdsakot, Tu zini, kurš un cik plāno zagt no mūsu, rīdzinieku, kabatām.

Tu jau zini – Rīgā daudzi ir nākuši un gājuši, soļos un maršos Rīgas bruģi minuši, karogus un pieminekļus mainījuši, namus cēluši un līdzinājuši, ostas būvējuši un lidmašīnām skrejceļus asfaltējuši. Un arī tagad grib. Rīga jau plaša un varena. Rīga jau skaista un pievilcīga. Rīga jau naudīga un iekārojama. Kas valda Rīgā, tas valda vai pusLatvijā. Tam teikšana par ielām, par namiem, par dārziem un parkiem, par ostām un lidlaukiem, un par mums – rīdziniekiem.

Tu jau esi pieredzējis, kā daži valstī, pie varas laužoties, Tavu vārdu valkājuši – lieki un liekulīgi, melīgi un nelietīgi. Tu jau esi redzējis, kā Tavā vārdā astoņrokas un astoņkājas sastaipījuši, kā Tavā vārdā tautu musinājuši un naidu sējuši, kā vājākos pie malas grūduši un stiprākos viņiem virsū rīdījuši, un to visu patiesībā darījuši ne nu Tava vārda, ne Tava padoma, bet – savas Alkatības dēļ.

Un tagad atkal – Tu redzi – tagad atkal grib. Valsts jau sagrābta astoņrokās un astoņkājās, un Rīgā jau tagad arī – nu tāpat. Bet grib vēl. Mēs jau varētu meklēt rakstos un kā Spīdola – ugunīgi un savā pārliecībā stipri – teikt, ka mēs Rīgas nevienam nedodam. Bet – tas liekulīgi valkātais Tavs vārds mūs ir apdullinājis, tās astoņkājas un astoņrokas mūs ir sagrābušas, tura un vairs vaļā nelaiž, jo vārda brīvībā un pa saulei sludinātais pozitīvisms mūsu pašcieņu, mūsu varēšanu un gribēšanu ir ar buldozeru vēstures mēslainē aizslaucījis. Un tagad vēl vairāk mūs zemē dzen posts vispārējais – krīze, kas pie mums ar tādu plašu vērienu plosās ar Tava vārda liekulīgo sludinātāju svētību.

Jā, nu taisnība jau vien ir, ka paši, tikai paši vien sevi par tik vārgiem, tik vājiem esam atļāvuši padarīt. Paši. Tā atklāsme vismaz pār daļu no mums ir nākusi, bet… Bet paši visi kopā mēs vēl ilgi nebūsim Spīdolas uguns un gara stiprumā, jo Tava vārda liekulīgie valkātāji mūs jau gadiem ir radinājuši pie vienaldzības un paļāvības ne tik daudz uz Tevi, kā – uz viņiem, tiem, kas sakās valsti izzogam ar Tavu svētību.

Tā kā vēl esam tik vāji, tad mums neatliek nekas cits kā paļauties mazliet uz sevi un vairāk uz Tevi. Un tāpēc mēs lūdzam:

Dievs, paglāb Rīgu no Šlesera!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!