Foto: Curtis Macnewton
Enerģētikas politikas pamatnostādnes 2015.-2020.gadam ne vienmēr dod pilnīgu skaidrību par nozares attīstību.
Enerģētikas sektora attīstību vidējā un ilgākā termiņā noteiks tie principi, kas tiks fiksēti nozares politikas dokumentos gan stratēģiskā, gan īsa un vidēja termiņa vadlīniju un rīcības plānu līmenī. Tāpēc Ekonomikas ministrijas sagatavotajām Enerģētikas politikas pamatnostādnēm 2015.-2020.gadam (turpmāk – Pamatnostādnēm) jāatbilst jau 2013.gadā Ministru kabinetā formāli apstiprinātajai Latvijas enerģētikas stratēģijai 2030.gadam, kas ir vidēja un ilgtermiņa rīcības ietvars.[ 1 ] Turklāt Pamatnostādnēm arī jāiekļauj konkrēti darbi, lai pēc vairākiem gadiem mēs varētu teikt, ka politikas veidotāji, lēmumu pieņēmēji un īstenotāji darījuši visu pēc labākās zināšanas un spējām, lai tiktu sasniegti Latvijas enerģētikas stratēģijas mērķi.
Ekonomikas ministrijas sagatavotais dokuments ņem vērā nozares vajadzības un cenšas tās līdzsvarot ar tautsaimniecības attīstības kopējam interesēm, par vadmotīvu izvēloties tautsaimniecības konkurētspēju. Tajā uzskaitīti visi aktuālie temati un iezīmēti veicamie uzdevumi, kas nodrošina pārskatāmu ietvaru izvirzīto mērķu sasniegšanai. Tomēr dažviet stratēģiskie mērķi nav skaidri definēti vai arī tie balstīti argumentos par situāciju, kas jau ir mainījusies.
Gāze
Pamatnostādnēs[ 2 ] paredzēts nodalīt dabasgāzes sadales, pārvades, uzglabāšanas un tirdzniecības pakalpojumus, kā arī vienoties par optimālāko pārvades sistēmas operatora nodalīšanas modeli dabasgāzes tirgus liberalizācijas ietvaros. Grāmatvedības nodalīšanu katram komercdarbības virzienam jau paredz komersantam izsniegto licenču nosacījumi. Tādēļ šobrīd būtiskākais uzdevums ir izvēlēties tādu modeli, kas ļautu visatbilstošāk Latvijas tirgus situācijai nodrošināt gāzes pārvades sistēmas operatora darbības neatkarību.
Ņemot vērā esošo situāciju Latvijas gāzes tirgū un līdzšinējo vienīgā komersanta pretestību būtiskām pārmaiņām, kā arī ieguldījumus, kas saistīti ar kāda no trīs modeļiem ieviešanu, Latvijas situācijai atbilstošākais būtu viens no šiem diviem variantiem:
•neatkarīga pārvades sistēmas operatora modelis, kurā saglabājas esošā komersanta īpašumtiesību struktūra, bet pārvades sistēmas operatora pārvaldības un darbības neatkarību uzraudzītu Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija.
•pilnīga īpašumtiesību nodalīšana – īpašumtiesiski ar tirgotāju un piegādātāju nekādi nesaistīts un pilnībā no jauna izveidots pārvades sistēmas operators.
Turklāt vienādi svarīga ir neatkarīga gāzes uzglabāšanas operatora izveidošana, kas nodrošinātu neatkarīgu lēmumu pieņemšanu un trešo pušu piekļuvi Inčukalna pazemes gāzes krātuvei kā Baltijas mērogā stratēģiski svarīgam enerģētikas infrastruktūras objektam.
Pamatnostādnēs vairākkārt notiek atsaukšanās uz Baltijas valstu izolētību no citu ES valstu gāzes apgādes sistēmām,[ 3 ] taču netiek norādīts, ka līdz ar Klaipēdas sašķidrinātā dabas gāzes termināļa darbības uzsākšanu ir beigusies Baltijas valstu izolētība no citiem gāzes tirgiem. Tā saucamās ES Gāzes direktīvas kontekstā tas nozīmē, ka gāzes tirgus Latvijā ir jāatver konkurencei. Pamatnostādnes vēstī, ka citi tirgotāji Baltijas gāzes tirgū var ienākt vienīgi, īstenojot Polijas un Lietuvas gāzes pārvades sistēmas savienojoša cauruļvada (GIPL) projektu,[ 4 ] taču Klaipēdas terminālis šo uzdevumu jau pilda un tas būtu jāatzīmē kā svarīgs pavērsiens arī Latvijas gāzes tirgus atvēršanas kontekstā. Dokumentā[ 5 ] arī norādīts, ka pārtraucot dabas gāzes piegādes, reģiona dabasgāzes pieprasījumu nebūs iespējams nosegt, jo iztrūkst savienojumi ar citiem piegādes avotiem.
Tieši tas pats sakāms par gāzes krātuvju pieejamības Baltijas reģionā nozīmīgumu – pazemes gāzes krātuves ir stratēģiski svarīgi objekti. Turklāt to nozīmīgumu pastiprina tas, ka Latvijai dabasgāzi piegādā tikai viens piegādātājs un pa vienu maršrutu. Līdz ar Klaipēdas termināļa darbības uzsākšanu pazemes gāzes krātuves esamība vairs nav vienīgais Latvijas apgādes drošības faktors. Tomēr, ja piegādes riski īstenojas brīdī, kad krātuvē nav iesūknēta gāze, tad krātuve nenodrošina enerģētiskās drošības funkcijas, un šāds risks ir jāatzīmē.
Vairākus gadus tika aktīvi apspriesta iespēja uzlabot Baltijas valstu un Somijas enerģētisko drošību, vienojoties par viena kopēja četru valstu tirgum piemērotas jaudas sašķidrinātā dabas gāzes termināļa attīstīšanu. Pamatnostādnēs[ 6 ] norādīts, ka nav notikusi Somijas un Igaunijas vienošanās par reģionāla termināļa būvniecību, tomēr situācija jau ir mainījusies. Vienošanos neizdevās panākt līdz pat 2014.gada novembrim, kad Somijas un Igaunijas valdības panāca sapratni, ka termināļi tiks būvēti abās Somu jūras līča pusēs, taču terminālis ar reģionālās nozīmes statusu tiks veidots Somijas pusē, Igaunijas terminālim atstājot mazāku vietējas nozīmes sadales un bunkurēšanas termināla lomu. Te ir vērts atzīmēt, ka Somijas valdība pērnā gada 3.novembrī oficiāli paziņoja, ka atpirkusi FORTUM un E.On piederošās gāzes uzņēmuma Gasum akcijas, kļūstot par šī gāzes uzņēmuma vairākuma akcionāru. Tādējādi arī ir skaidri iezīmēta Somijas apņemšanās ieviest brīvu gāzes tirgu un konkurenci, tajā skaitā – kontrolējot stratēģiski svarīgu infrastruktūru un komersantu.
Šāda skaidrība trūkst pamatnostādņu tekstā par Inčukalna pazemes gāzes krātuves lomu Latvijas un arī kaimiņvalstu enerģētiskās drošības ietvarā. Dokumentā norādīts, ka tas ir viens no svarīgākajiem dabas gāzes infrastruktūras elementiem. Taču nevietā ir atsauce uz Enerģētikas likuma 20.pantu, kas nosaka, ka dabasgāzes krātuvju pazemes daļa ir saglabājama valsts īpašumā. Šo atsauci nepieciešams precizēt, jo Enerģētikas likums pieņemts un stājās spēkā pēc AS Latvijas gāze privatizācijas, tāpēc (pēc publiski pieejamās informācijas) valsts nebūt nav lielākais zemes īpašnieks Inčukalna krātuves darbības teritorijā.
Tāpat gan pēc formas, gan pēc būtības jautājumus izraisa detālais iespējamā Dobeles pazemes gāzes krātuves projekta izklāsts, neradot skaidrību, vai tiešām krātuve Dobeles ģeoloģiskajā struktūrā līdz 2020.gadam tiks izveidota. Pārspīlēta uzmanība šai iecerei šķiet neproporcionāla tiem pasākumiem, ko Latvijas valdības līdz šim veikušas, lai enerģētikas sektora – un it īpaši gāzes tirgus – tiesisko regulējumu padarītu pievilcīgu šāda mēroga projekta īstenošanai.
Atjaunojamo energoresursu ražošana: siltumapgāde
Atbalsta sistēma elektroenerģijas ražošanai, izmantojot atjaunojamos energoresursus un koģenerācijā, izmantojot dabasgāzi, ir bijusi ļoti mainīga. Tādēļ turpmāk ir jāpieņem lēmumi, kas definētu spēles noteikumus un skaidrus valsts nodomus, mērķus un paņēmienus, kā turpmāk tiks veidota atjaunojamos energoresursu ražošanas atbalsta politika šo resursu izmantošanai gan siltumenerģijas, gan elektroenerģijas ražošanā.
Pamatnostādnes norāda, ka kurināmā izmaksas siltumenerģijas ražošanā veido 90% no mainīgajām izmaksām[ 7 ] un ka arī nākošajā ES fondu plānošanas periodā paredzēts turpināt fosilo kurināmo izmantojošās siltumenerģijas ražošanas tehnoloģijas aizstāt ar atjaunojamiem energoresursiem.[ 8 ] Tomēr nav skaidrota lietas būtība un nav atbildēts uz jautājumu, kāpēc siltumu ražo vai būtu jāražo, izmantojot atjaunojamos energoresursus. Tāpat dota informācija par siltumenerģijas cenām, taču nav izskaidrota siltumenerģijas ražošanai izmantotā kurināmā un siltumenerģijas cenas korelācija.
Centralizētā siltumapgāde tiek uzskatīta par vienu no efektīvākajiem siltumenerģijas piegādes veidiem, tomēr centralizētā siltumapgādes sistēmas ietekmē siltumenerģijas ražošanai izmantotās tehnoloģijas un kurināmā izmaksas. Veidojas situācijas, kad augstas pakalpojuma cenas dēļ patērētāji lemj par ēku atslēgšanu no centralizētās siltumapgādes par labu lokāliem siltumapgādes risinājumiem. Pamatnostādnēs norādīts, ka šādas situācijas sadārdzina centralizētās siltumapgādes sistēmu piegādāto siltumu pārējiem sistēmas klientiem, radot arī draudus sistēmas uzturēšanai un tālākai attīstībai.[ 9 ] Lai arī tas nav pateikts tiešā veidā, noprotams, ka Ekonomikas ministrija vēlas tiesisko regulējumu sakārtot tā, ka centralizēto siltumapgādes sistēmu klientiem atslēgšanās no tām kļūtu ievērojami sarežģītāka nekā līdz šim vai noteiktās situācijās vispār neiespējama. Ja atslēgšanās tiktu padarīta teju neiespējama, tad lietotājs šādā situācijā paliks neaizsargāts.
Šāda situācija var veidoties, piemēram, pašvaldībās un centralizētās siltumapgādes sistēmām, kur kā kurināmais tiek izmantota dabasgāze, tādējādi būtiski sadārdzinot saražotā siltuma cenu salīdzinot ar siltumu, kas ražots, izmantojot biomasu.
Atjaunojamo energoresursu ražošana: elektroenerģija
Atbalsts elektroenerģijas ražošanai, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER), ir bijis viens no visapspriestākajiem tematiem: lielie rūpnieciskie ražotāji un Ekonomikas ministrija līdz šim vainojuši atjaunojamos energoresursus par pārāk augstu elektroenerģijas cenu, aicinot būtiski samazināt atbalstu vai pārtraukt to vispār. Atbalsts atjaunojamos energoresursu ražošanai tiek apspriests gan ES dalībvalstīs, gan Eiropas Komisijā. Arī Pamatnostādnēs iekļauta atsauce[ 10 ] uz pārspīlētām izmaksām, kas elektroenerģijas ražotājiem tikušas novirzītas, izmantojot elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponenti: „ES valstu centieni, izveidojot valsts atbalsta mehānismus AER Direktīvā noteikto mērķu izpildei, ir parādījusi nepieciešamību pievērst pastiprinātu uzmanību izmaksu efektivitātei, līdz ar ko Eiropas Komisija kā atbildi uz šo jautājumu Vadlīnijās par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai ir noteikusi, ka ES dalībvalstīm ir jāpāriet no „feed-in” tarifiem (FIT) uz „feed-in premium” (FIP) mehānismiem. Tas ir, jārada tādi valsts atbalsta mehānismi, kuru pamatā ir uz tirgus balstīti principi.”
Neapšaubāmi, piemēram, saules fotovoltiskajām tehnoloģijām atsevišķās ES dalībvalstīs maksātie vairāk kā 500 EUR/MWh neatstāj citu iespēju kā atbalstu pārskatīt. Vienlaikus, citas AER tehnoloģijas saņēmušas ievērojami samērīgāku atbalstu.
Gan augsto atbalsta maksājumu dēļ atsevišķām tehnoloģijām, gan arī tādēļ, ka šobrīd beidzas termiņš sākotnējam atbalsta periodam, arī daudzas ES valstis šobrīd pārskata līdzšinējos atbalsta mehānismus.
Vienlaikus jāatzīmē, ka tīri tirgus principos balstītas atbalsta sistēmas būtiski kavē atjaunojamo energoresursu ražošanas attīstību tirgos, kuros tā daļa ir neliela. Pie tādiem pieskaitāma arī Latvija, kur lauvas tiesu t.s. zaļās enerģijas nodrošina Daugavas HES kaskādes stacijas, bet ne citas atjaunojamo energoresursu ražošanas stacijas, kas elektroenerģiju un siltumu ražo kliedēti. Tirgus principos balstīti mehānismi var sadārdzināt naudu jauniem projektiem un izspiest no tirgus mazos spēlētājus, kā arī veicināt dominējošo tirgus dalībnieku veidošanos, radot faktiska monopola risku.
Nepieciešamību sakārtot atjaunojamo energoresursu ražošanas atbalsta sistēmu Latvijā pastiprina arī Latvijas apņemšanās sasniegt 40% AER mērķi enerģijas gala patēriņā, līdz ar to laikā līdz 2020.gadam būs nepieciešams papildu progress attiecībā pret pašreiz sasniegto 35,78% atjaunojamo energoresursu mērķi.[ 11 ] To nav iespējams sasniegt ar tikai tirgus principos balstītu atbalsta sistēmu, ko komercbankas un arī nebanku sektora aizdevēji uzskata par visriskantāko no finanšu plūsma stabilitātes un drošības viedokļa. Obligātā iepirkuma komponentes jeb „feed-In” tarifu sistēmas tieši tādēļ ES valstīm bija un joprojām ir vispopulārākās, ka tās rada prognozējamu ietvaru (regulējums, finanšu plūsmas) un vidi atjaunojamo energoresursu ražošanas attīstībai, tajā skaitā arī jaunu tehnoloģiju nonākšanai masu tirgū.
Pamatnostādņu autori atzīst, ka, lai sasniegtu noteiktos mērķus, valsts atbalsta pasākumi būs nepieciešami arī periodā līdz 2020.gadam. Šī iemesla dēļ ir vērts ieguldīt laiku un resursus tādas atjaunojamo energoresursu ražošanas atbalsta sistēmas izveidošanā, kas paredz līdzsvarotas izmaksas, skaidru atbalsta termiņu, un kur atbalsts ir tehnoloģiski specifisks (tieši pretēji t.s. tehnoloģiski neitrālam atbalstam, ko pēdējo četru gadu laikā ne reizi vien par piemērotāko pieeju nosaukušas Ekonomikas ministrijas amatpersonas).
Ekonomikas ministrijas sagatavotās Pamatnostādnes atsaucas uz Eiropas Komisijas vadlīnijās[ 12 ] teikto, ka sākot ar 2016.gadu būs nepieciešams pāriet uz tirgus principiem balstītu mehānismu. Patiešām, Komisija skaidri apzinās, ka pārspīlēts atbalsts, kas gulstas uz patērētāju pleciem, nav ilgtspējīgs saimniekošanas modelis. Tomēr pasakot „a”, jāpasaka arī „b”: Komisija precīzi pasaka, ka atbalstam jābūt tehnoloģiski specifiskam, atbalsta mērķim esot – kliedētās ražošanas attīstīšanai, tā palielinot ražošanas dažādošanu un mazinot tīkla ierobežojumus.[ 13 ] Tā ir konstruktīva norāde, ka ES dalībvalstu likumdevējiem ir nevis veikli un radikāli jātiek vaļā no jauniem atjaunojamo energoresursu ražošanas projektiem, bet atbalsta sistēma jāveido tā, lai no atjaunojamo energoresursu ražošanas elektrostacijām būtu praktiski ieguvumi energosistēmai, ne tikai šo staciju īpašniekiem.
Runājot par elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponenti kā atbalsta veida izmantošanu, Pamatnostādņu autori lēš, ka esošā valsts atbalsta mehānisma izmaksu slogs uz valsts budžetu vismaz līdz 2016.gadam būs pieaugošs, tādēļ arī 2016.gadā būtu saglabājams moratorijs, lai saglabātu obligātā iepirkuma komponenti 2,69 EURcenti/ kWh apjomā līdz 2017.gadam. Ir saprotams, ka lēmums par katru cenu ierobežot jebkādas elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponentes augšupejošas svārstības ir politisks, un tas pats par sevi nav nekas nosodāms – ir industriālo ražotāju lobijs, kas dara savu darbu un cenšas panākt pēc iespējas labvēlīgākus darbības apstākļus tieši sev. Tā ir racionāla biznesa loģika. Tomēr nepieciešams apzināties, ka no jaunu projektu apstiprināšanas brīža līdz brīdim, kad uzbūvēta elektrostacija faktiski sāk saņemt atbalsta maksājumus, paiet vairāki gadi. Jauni atjaunojamo energoresursu ražošanas projekti, kas tiktu apstiprināti 2016.gadā, reāli varētu sākt funkcionēt ne ātrāk kā 16 mēnešus no atļaujas izsniegšanas brīža, jeb ne ātrāk kā 2017.gada 2.ceturksnī (pieņemot, ka atļaujas atkal sāk izsniegt 2016.gada sākumā). Tāpēc šādu projektu fiskālā ietekme būtu jūtama ne ātrāk kā 2018.gadā, kad beigsies atbalsta termiņš daudzām atjaunojamo energoresursu ražošanas stacijām, kas atbalstu saņēmušas līdz šim.
Secinājumi
Politikas plānošanas dokumentu veidošanas formālie principi uzliek zīmogu dokumenta formātam, tomēr Pamatnostādņu projekts ietver pārāk daudz tādas informācijas, kas drīzāk pievienojama pielikumu vai atsauču veidā. Pamatnostādnēs jādefinē vidēja termiņa mērķi, bet šajā dokumenta versijā tie ir pazuduši vai ir ieslēpti situācijas raksturojuma labirintos, un nav skaidri saprotami. Uzskatāms piemērs ir izklāsts par jauna atjaunojamo energoresursu ražošanas atbalsta mehānisma veidošanu – no vienas puses tiek atzīts, ka atjaunojamo energoresursu izmantošanas mērķus būs grūti sasniegt bez atbalsta, no citas norādīts, ka piemērotākie līdzekļi atjaunojamo energoresursu ražošanas atbalstam arī turpmāk būs moratorijs jauniem projektiem un nodoklis saražotajai elektroenerģijai.
Tāpat Pamatnostādnēs būtu lietderīgi izmantot jaunākus datus, piemēram, raksturojot apgūto vēja enerģijas potenciālu Baltijas valstīs14141414 – situācija Igaunijā un Lietuvā kopš 2010.gada ir būtiski mainījusies, un uzstādītās jaudas Igaunijā pārsniedz 200 megavatus, bet Lietuvā – jau 300 MW.
Pesimistiem jāieteic pievērst galveno uzmanību Pamatnostādņu Turpmākās rīcības plānojuma sadaļai, kas kopumā pareizi iezīmē darāmos darbus un to secību. Par termiņiem var un vajag strīdēties. Taču svarīgākais ir, lai rīcības plāns būtu pārdomāts un stratēģiski virzīts, radot skaidrību par nozares attīstību gan tās esošajiem dalībniekiem, gan tiem, kuri apsver iespējas piedalīties nozares attīstīšanā nākotnē.
Publikācija sagatavota projektā “PROVIDUS – valsts partneris politikas plānošanas un veidošanas procesā”. Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija NVO darbības atbalsta programmas ietvaros. NVO darbības atbalsta programma tiek finansēta ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta in Latvijas valsts finansiālu atbalstu.
Plašāka informācija par finansējuma sniedzēju: www.sif.lv, www.eeagrants.org, www.eeagrants.lv