Raksts

Revolucionārā iespēja un mērķis: īstenoti


Datums:
19. septembris, 2011


Autori

Iveta Kažoka


Ja skatāmies no šī gada maija perspektīvas, sestdien notika brīnums.

Atceraties, kā izskatījās Latvijas politika 2011.gada maija vidū un beigās? Nomināli Saeimas lielākā partija bija Vienotība, bet reālā koalīcijas izveides kontrolpakete atradās A.Lemberga rokās. Tieši ZZS nebija problēmu ne veidot koalīciju ne ar Vienotību, ne ar SC komplektā ar PLL – kas arī nodrošināja viņiem izšķirošo ietekmi. Bloķējoties SC, ZZS un PLL, Saeimā bija pieņemti vairāki skandalozi lēmumi. Šķita: tūlīt šī neformālā koalīcija ieliks amatā “savu” prezidentu un tad dažu nedēļu vai mēnešu laikā legalizēsies kā jauna valdība. Un tikpat bezprincipiālā garā rullēs nākamos trīs gadus.

Situācija izskatījās bezcerīga. Bet tad sekoja rīkojums Nr.2.

Tagad pamēģināsim atminēties reakcijas no daudziem mediju aptaujātajiem viedokļu līderiem. Rīkojums esot bezatbildīgs – tas pat grauj parlamentārās demokrātijas tradīcijas. Saeimas atlaišana neko nemainīšot – jaunajā Saeimā tikai būtiski pieaugs SC ietekme. Pārmaiņu tiesiskuma jautājumos nebūšot. Liela daļa pilsoņu dievinot Lembergu un turpināšot dievināt Lembergu. Jauna politiska partija arī netapšot. Ja tapšot, tā būšot nišas produkts. Jaunajā Saeimā būšot tie paši cilvēki. Un jebkurā gadījumā – jaunā Saeima nebūšot labāka par iepriekšējo.

Un tagad iemetam acis vēlēšanu rezultātos.

Ko varam secināt?

To, ka nav viegli pamanīt revolucionāru situāciju un adekvāti novērtēt tās pavērtās iespējas. Cilvēku domāšana ir dabiski konservatīva – vieglāk ekstrapolēt uz nākotni šodien redzamās tendences (Lembergs ir populārs, tādēļ būs populārs arī nākotnē; neviens nav dažos mēnešos izveidojis jaunu partiju, tādēļ tas nav iespējams; nav bijušas indikācijas, ka tiesiskumu atbalstošās partijas varētu saņemt 50+ balsu, tādēļ līdz septembrim tas nenotiks), nekā pieņemt, ka mēdz būt notikumi, kas maina visas situācijas koordinātas. Paverot tādu iespēju logu, kas nav bijis atvērts nekad iepriekš.

Protams, ka 28.maija radītā revolucionārā situācija varēja izčākstēt bez jebkāda rezultāta. Bet tobrīd tikpat loģiski bija pieņemt, ka tā varētu tikt izmantota un beigties ar tādu rezultātu, kā redzams šodien CVK mājas lapā.

Svarīgākais rezultāts: vismaz atklātajos balsojumos tādas nelietības, ko redzējām iepriekšējo Saeimu sasaukumu laikā, vairs nav iespējamas. Valdības izveidošanas kontrolpakete ir stabili to partiju rokās, kas ārkārtīgi riskētu ar vēlētāju atbalstu, ja piedalītos apšaubāmos balsojumos. Tā nekad iepriekš nav bijis.

Bet tas nav viss. Paralēli ir vesela virkne arī citu rezultātu, kas no šodienas perspektīvas varbūt arī šķiet pašsaprotami, bet nebūt tādi nešķita vēl mazāk nekā pirms pusgada:

  1. Daudz augstāka latiņa partiju programmām. Jaunas idejas, pieejas, politiskie piedāvājumi. Cēlonis: ZRP izvēle nevis vienkārši noparazitēt uz automātiskajiem augstajiem popularitātes rādītājiem (arī tas droši vien būtu izdevies!), bet gan izveidot profesionālu programmu, godīgi vēlētājam atklājot arī visai sāpīgas dažādās nozarēs iecerētās reformas (sevišķi nodokļu un augstākās izglītības jomā). Pirmo reizi tās partijas, kas kārtējo reizi nebija papūlējušās sagatavot izvērstās programmas, sevišķi ZZS, uz šādu piedāvājumu fona vienkārši izskatījās slikti.
  2. Virkne iepriekš mazticamu Saeimas balsojumu tiesiskuma jautājumos. Tas bija tiešs jaunu vēlēšanu tuvošanās efekts. Gan zibenīgā KNAB vadītāja nomaiņa, gan balsojums par partiju melno kasu kriminalizēšanu, gan samazinātie partiju tēriņu limiti uz ārkārtas vēlēšanām. Vienlaikus vairākas vēlēšanās labi startējušās partijas savās programmās uz vēlēšanām nāca arī ar aicinājumiem attiekties no aizklātiem balsojumiem un samazināt deputātu parlamentāro imunitāti.
  3. Izrādījās, ka ir iespējams ārkārtīgi īsā laikā izveidot partiju, kas ne ar ko nav sliktāka par citām partijām un varbūt, ka ir pat labāka (mazāk iekšējo intrigu saēsta, saliedēta ap idejām). Protams, ka darbs Saeimā parādīs, cik ilgtspējīga izrādīsies tik neparastā procesā un tik saspiestos laika rāmjos izveidota partija, bet pats fakts vien, ka īsi pirms vēlēšanām ir iespējams izveidot politisko spēku, par kuru nobalso 20% Latvijas pilsoņu, disciplinēs visas turpmākajās Saeimās nonākušās partijas – jo konkurence var rasties ātrāk nekā šķita iespējams.

Un tas ir tikai par lietām, kas ir mainījušās. Rīkojuma Nr.2 revolucionārais potenciāls arī pēc vēlēšanām vēl nav izsmelts.

Iesaku pavērot, kas tagad notiks ar ZZS – jo nemainoties, viņiem draud visai reāla iespēja 2014.gada vēlēšanās atkārtot Šķēles un Šlesera politiskās karjeras scenāriju. Tas, cik daudz un aktīvi viņu kampaņā “ieguldījās” Lembergs, liek domāt, ka 12% arī ir ZZS dabiskie “griesti”, asociējoties ar šādu premjera amata kandidātu. Kas zin, varbūt nākamajos 3 gados redzēsim daudz konstruktīvāku un no oligarha distancētāku ZZS, mēģinot partijai piesaistīt vairāk jaunās paaudzes politiķu.

Interesanti procesi varētu sākties arī Saskaņas Centrā. Pēcvēlēšanu matemātika rāda, ka viņus vairs nevar izmantot kā balsošanas mašīnu skandaloziem lēmumiem. Neskatoties uz 2 procentpunktu pieaugumu vēlēšanu rezultātos, SC reālā ietekme 11.Saeimā nav lielāka nekā 10.Saeimā. SC, šķiet, joprojām būs koalīcijas “maiņas vienība”, ar kuru disciplinēt reālos koalīciju partnerus. Bet ja ZRP un Vienotība ar cieņu izturēsies pret Saskaņas Centru koalīcijas veidošanas sarunās un – pat atraidījuma gadījumā – spēs argumentēti paskaidrot gan saviem, gan SC vēlētājiem, kas konkrēti ir priekšrocības un šķēršļi sadarbībai ar šo apvienību, tad, iespējams, tas radīs arī Saskaņas Centrā pietiekamu vilkmi turpināt iekšējās pārmaiņas. Jo iekšējās pārmaiņas SC ir sākušās un būtu ārkārtīgi tuvredzīgi tās augstprātīgi nenovērtēt. Īsi pirms vēlēšanām SC savu propagandas aparātu pavērsa uz visai riskantu mēģinājumu saviem vēlētājiem paskaidrot, kādēļ tā saucamajām latviešu partijām pieņemamais status quo vēsturiskajos un etniskajos jautājumos nebūtu jāmaina. Nils Ušakovs šobrīd interneta komentāros tiek dauzīts par okupācijas fakta atzīšanu. Šādos apstākļos pretī pastieptas rokas atraidīšana ir ļaunākais, kas var notikt, jo veicinās pazemojuma sajūtu un vilšanos ne tikai SC politiķos, bet arī viņu daudzskaitlīgajos vēlētājos.

Situācija gan ir būtiski atšķirīga salīdzinājumā ar 2010.gadu. Tobrīd galvenais iemesls koalīcijas veidošanai ar SC būtu bijis mēģinājums nepieļaut valdības koalīcijas izveides kontrolpaketes nonākšana tieši Lemberga rokās. 2011.gadā šāda riska vairs nav. Vienlaikus šīs partijas nonākšana koalīcijā patiešām arī ir problemātiska – ne obligāti domstarpību par ekonomiskajiem jautājumiem rezultātā (SC politiķi signalizē, ka ir gatavi būt piekāpīgi, turklāt NA arī nav normālas ekonomikas programmas), bet tieši tiesiskuma un demokrātijas jautājumos (iesaku apskatīt šajā pašā portālā atrodamo slēpto reklāmu blogu, lai uzzinātu, tieši kādu attiecību modeli starp medijiem un politiķiem SC acīmredzot uzskata par pieņemamu), kur SC aizvien vairāk atgādina dinozauru. Tādēļ lēmumam attiecībā uz SC un koalīciju būtu jābūt gudram, lai radītu motivāciju šai partijai mainīties, bet, atzīšos godīgi, man nav ne jausmas, kādam konkrēti.

Šīs vēlēšanas varētu apskatīt arī kā simptomu daudz plašākām pārmaiņām sabiedrībā. Tās katra būtu pelnījusi daudz plašāku iztirzājumu, tādēļ šoreiz tās tikai iezīmēšu:

  1. pārmaiņas attieksmē pret nacionālajiem/vēsturiskajiem/koalīcijas ar SC saistītajiem jautājumiem – 2 gadu laikā būtiski mainījusies retorika un “centrs” novirzījies uz lielāku toleranci un mazāku emocionalitāti;
  2. nav piepildījušās bažas, ka ar laikrakstu laikmeta norietu vēlētājs uz vēlēšanām iegūtu mazāk kvalitatīvu informāciju. Gan laikraksti, gan raidorganizācijas, gan interneta portāli otro vēlēšanu ciklu pēc kārtas kopumā ļāva vēlētājam izdarīt salīdzinoši kompetentu izveidi, tikai retam no medijiem pārvēršoties par propagandas ruporu;
  3. pārbīdījies “centrs” arī attiecībā uz tiesiskuma jautājumiem un cilvēktiesību jautājumiem;
  4. trešās vēlēšanas pēc kārtas rāda, ka pamatīgi ir mainījies vēlētājs: kļuvis zinošāks, ieinteresētāks, aktīvāks un vidēji no politiķa prasa vairāk nekā jebkas iepriekš;
  5. tradicionālo polittehnoloģiju izgāšanās. Atkal izrādījušās neveiksmīgas dārgās kampaņas, kuru veidotāji nevis ieklausās sabiedrības noskaņojumos, bet dragā atbilstoši saviem priekšstatiem par vēlētāju kā viegli manipulējamu idiotu. Šī tendence skaidri sāka iezīmēties 2009.gada pašvaldību vēlēšanās, kad neraugoties uz daudzskaitlīgajām un vizuāli iespaidīgajām reklāmām, 5% barjeru Rīgā nepārvarēja TB/LNNK. Līdzīgi neveiksmīgi gan 2010.gada, gan 2011.gada vēlēšanās bija SC dārgi izmaksājušie mēģinājumi ar visai populistiskiem saukļiem piesaistīt latviešu vēlētāju. Protams, PLL rezultāti 2010.gada Saeimas vēlēšanās, kā arī Šlesera partijas nespēja pārvarēt 5% barjeru, par spīti dārgajai kampaņai arī šogad. ZZS vājais rezultāts 17.septembrī, neskatoties uz masīvu kampaņu gan latviešu, gan krievu medijos, kas vēl paralēli tika stutēta ar Ventspils administratīvajiem resursiem. Īpaši vēlos izdalīt dārgās pret ZRP organizētas antikampaņas izgāšanos ar klipiem LNT un īpašu interneta portālu. Vienkārši nedarbojās.

    Vienlaikus atkal veiksmīgas izrādījās salīdzinoši mazbudžeta kampaņas: sevišķi Nacionālā apvienība, kuriem vispār nebija kampaņai nekādu vērā ņemamu resursu. Arī Zatlera reformu partija, kas organizēja ļoti svaigu, netradicionālu kampaņu, kura varbūt “neņēma” Latvijas politikas lielākos estētus, taču bija balstīta vismaz 20% vēlētāju vairākuma gaidās un izpratnēs par jaunu politiku. Pirmo reizi Vienotība īsi pirms vēlēšanām vispār nereklamējās televīzijā.

    Cerams, ka tas ir virziens uz mazbudžeta kampaņām arī turpmākajos vēlēšanu ciklos. Jo es saprotu, ka vienreiz var izmest naudu, lai nesasniegtu rezultātu. Bet kurš idiots tā dara otro reizi un pēc tam vēl arī trešo reizi?

Laiks no 28.maija līdz šodienai vismaz man ir bijis nebijuša optimisma laiks – par Latvijas politiku, iedzīvotājiem, nākotni. Tā vienmēr ir brīžos, kad šķiet, ka nākotne ir atklāta, potenciāla pārpilna un viss ir iespējams. Kad redzi, ka tev ir daudz vairāk domubiedru nekā šķita pirms mēneša, gada, dekādes. Vairākos virzienos pārmaiņas ir labākas un dziļākas nekā uzdrošinājos cerēt. Dažos virzienos – viss potenciāls vēl nav izmantots. Ir dažas vilšanās, par kurām kaut kad vēlāk.

Tādas revolucionāras situācijas, kas radās līdz ar rīkojumu Nr.2 diez vai tuvākajos gados atkārtosies. Taču ir maksimāli jāturpina izmantot tās iespējas, ko jaunas Saeimas vēlēšanas ir pavērušas un pagaidām nozīmīgākās tendences rāda, ka noteikti būs labāk nekā bija vēl nesen.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!