Foto: Pulpolux
ES attiecībās ar Krieviju pragmatiskums politiskajos un ekonomiskajos jautājumos gūst virsroku pār vērtību un principu aizstāvību.
Kopš pirmā Eiropas Savienības (ES) un Krievijas Partnerattiecību un sadarbības līguma parakstīšanas 1994.gadā ES ir pastāvīgi sludinājusi savu apņemšanos attiecībās ar Krieviju veicināt cilvēktiesību ievērošanu. Lai sasniegtu šo mērķi, tā izveidojusi vairākus politikas instrumentus, piemēram, finansējuma programmas TACIS[1] un EIDHR[2], kopējās telpas un pavisam nesen uzsāktās konsultācijas par cilvēktiesībām.
Šīs pieejas šķietamais mērķis ir socializēt Krieviju ar „Eiropas” cilvēktiesību normām un standartiem, veidojot dialogu un sadarbību ar Krievijas valdības amatpersonām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām. Tomēr par spīti tam, ka ES turpina apgalvot, ka cilvēktiesībām ir būtiska loma tās oficiālajās attiecībās ar Krieviju, nebeidzamā kritika par Krievijā notiekošajiem cilvēktiesību pārkāpumiem liecina, ka ES cerētais progress, kuru Krievijai vajadzēja panākt gados pēc Padomju Savienības sabrukuma, nav realizējies. Šis acīmredzamais progresa trūkums tiek skaidrots ar pašas ES politikas vājībām un priekšrokas došanu citiem jautājumiem attiecībās ar Krieviju, piemēram, enerģētikai un drošības apsvērumiem.
Turklāt robustā iekšpolitika un ārpolitika, kuru no 2000. gada īstenoja bijušais Krievijas prezidents Putins, šķiet liecinām, ka Krievija vairs nav gatava uzvesties kā vienvirziena „normu pieņēmēja”, bet gan drīzāk ir attīstījusi pati savu pieeju tam, ko ES uzskata par cilvēktiesību problēmām, — pieeju, ko tā ir vairāk nekā gatava aizstāvēt.
ES cilvēktiesību politika: teorija
Starptautisko cilvēktiesību standartu nostiprināšanas nepieciešamība Krievijā ir jautājums, uz kuru īstenībā atsaucas visi ES un Krievijas attiecības regulējošie dokumenti. Tas pirmo reizi tika deklarēts Partnerattiecību un sadarbības līgumā 1994. gadā un atkārtoti apstiprināts 2005. gadā, kad tika pieņemts lēmums uzsākt divreiz gadā notiekošas ES un Krievijas konsultācijas par cilvēktiesībām[3]. Šajās konsultācijās ES un Krievijas valsts amatpersonas kopīgi apspriež cilvēktiesību jautājumus, kas attiecas uz abām pusēm.
Cilvēktiesību jautājumu akcentēšana ES ārējā politikā nekādā ziņā nav unikāla parādība tās attiecībās ar Krieviju vien. Klauzula par cilvēktiesībām jau 1995. gadā kļuva par obligātu sastāvdaļu visos līgumos ar ES neietilpstošām valstīm[4]. Cilvēktiesību nozīmība ES iekšpolitikas un ārpolitikas dienaskārtībā ir atkārtoti apstiprināta arī dažādos ES līgumos — kā 1997. gadā parakstītajā Amsterdamas līgumā[5] un 2007. gadā noslēgtajā Lisabonas līgumā.
Jo īpaši Eiropas Parlaments ir īstenojis, kāda komentētāja vārdiem izsakoties, „aktīvistu” pieeju cilvēktiesību pārkāpumiem neskaitāmās valstīs, arī Krievijā[6], cita starpā izmantojot savas tiesības pieņemt rezolūcijas, kurās tiek nosodīti cilvēktiesību pārkāpumi. Patiešām, saskaņā ar Annas Lezierū (Anne Le Huerou) teikto, Parlaments „ir demonstrējis nelokāmu un nepārtrauktu uzmanību cilvēktiesību un brīvību situācijai Krievijā, it īpaši kopš 1999. gada un Čečenijas kara atsākšanās”[7]. Kāds eirodeputāts, kurš ir ES un Krievijas Parlamentārās sadarbības komitejas loceklis, apgalvo, ka tādi cilvēktiesību jautājumi kā vārda un pulcēšanās brīvība bieži vien tiek apspriesti ar Krievijas parlamenta kolēģiem gan šajā komitejā, gan Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejā[8].
Turklāt būtiska loma ES un Krievijas attiecībās joprojām ir Partnerattiecību un sadarbības līgumam[9] pat par spīti tam, ka tā termiņš beidzās 2007. gadā un atkārtoto sarunu process joprojām turpinās. Minētais līgums akcentēja nepieciešamību cienīt demokrātiju un cilvēktiesības jebkurā ES un Krievijas sadarbības gadījumā, kā arī uzsvēra abu pušu kopīgās vērtības. Šis uzstādījums atbalsojās arī vēlākajos iekšējos ES politikas dokumentos, kas attiecās uz Krieviju, kā, piemēram, 1999. gada Kopējā stratēģijā un 2003. gada līgumos par četrām kopējām telpām[10].
ES pieeju spēcīgi ir ietekmējuši arī tās nosacījumu politikas panākumi attiecībā uz topošajām dalībvalstīm Centrālajā un Austrumeiropā 90. gadu sākumā. Šīs politikas mērķis bija panākt, ka šīs valstis pieņem demokrātijas principus, kurus ES uzskata par vadošajiem, un cieņu pret cilvēktiesībām, pretī apsolot dalību ES. Pēc Sergeja Medvedeva (Sergei Medvedev) domām, ES cer, ka arī Krievija „pakļausies ES noteiktajam uzvedības kodeksam”[11].
”Īsāk sakot, tas ir ES iekšējās loģikas paplašinājums — ES tieši tādā pašā veidā izturējās arī pret Slovākiju un Igauniju, taču bez dalībvalsts statusa pievienotās vērtības,” raksta Medvedevs. Savukārt Dž.Komens (J.Komen) norāda, ka ES politika attiecībā pret Krieviju „atklāj augsto Eiropas Kopienas pašpārliecinātības līmeni par savu pievilcību un tās vēlmi ietekmēt Krieviju, izplatot savas „eiropeiskās” normas un vērtības”[12].
Cilvēktiesību politika praksē
Par spīti šim acīmredzami iespaidīgajam uzsvaram, kas tiek likts uz cilvēktiesībām ES oficiālajās attiecībās ar Krieviju, ES stratēģija ir izpelnījusies ievērojamu kritiku. Jo tā izrādās nespējīga būtiski ietekmēt cilvēktiesību situāciju Krievijā. Acīmredzot tā pat nav spējusi formulēt konsekventu politiku šajā jomā.
Salīdzinoši nesen īstenotā divreiz gadā notiekošo cilvēktiesību konsultāciju ieviešana jau nodēvēta par „tīru farsu”[13]. Krievijas varas iestādes nav ļāvušas konsultācijas rīkot pašā Krievijā. Krievijas nevalstiskajām organizācijām ir dota atļauja pirms sanāksmes īsi konsultēties ar ES delegātiem, taču tās tiek izslēgtas no tālākajām oficiālajām sarunām. Tāpat būtiski iztrūkst pārraudzības pār nosprausto mērķu īstenošanu[14].
Vēl vairāk — kā norāda Jeļena Kļicunova (Elena Klitsounova) — ES stratēģija, mēģinot kaunināt Krieviju par tās cilvēktiesību pārkāpumiem, jo īpaši otrā Čečenijas konflikta laikā no 1999. līdz 2002. gadam un pēc tā, varbūt ir guvusi panākumus, veicinot starptautisko kritiku par cilvēktiesību situāciju Krievijā, taču tā nav būtiski atbalsojusies Krievijas sabiedrībā un, šķiet, nekādā veidā nav ietekmējusi valsts līderu popularitāti[15].
Patiešām, ES reakcija uz otro Čečenijas konfliktu izgaismo daudzas no problēmām, kas piemīt tās vispārējai politikai. Sākotnēji ES daiļrunīgi kritizēja Krievijas īstenotos milzīgos cilvēktiesību pārkāpumus pret Čečenijas civiliedzīvotājiem 1999. gada beigās un 2000. gada sākumā. Taču, kā uzsver Tomass Forsbergs (Tuomas Forsberg) un Greims Hērds (Graeme Herd), „šos pārliecināšanas mēģinājumus labāk uztvert kā rituālus, kas tiek veikti, nemaz negaidot, ka tie varētu jebkādā jūtamā veidā ietekmēt Krievijas uzvedību”[16].
Cilvēktiesības vs. „stratēģiskās partnerattiecības”
Daļēji ES reakcijas problēma bija tas, ka tā acīmredzami vēlējās izvairīties no „stratēģisko partnerattiecību” sabojāšanas ar Krieviju un nevēlējās riskēt, atsvešinot valsts jauno līderi ļoti delikātā laikā. Saskaņā ar Hiski Haukalas (Hiski Haukkala) rakstīto „ES pastāvēja vispārējas bažas, ka, izdarot uz Krieviju pārāk spēcīgu spiedienu Čečenijas dēļ, jau tā nepakļāvīgā valsts varētu tikt iegrūsta arvien pieaugošā izolacionismā, kam, savukārt, varētu būt neparedzamas sekas valsts tālākajā attīstībā”[17].
Vēl viens situāciju sarežģījošs faktors bija — un joprojām ir — atsevišķu ES dalībvalstu (it īpaši ļoti ietekmīgo valstu kā Francijas, Vācijas un Lielbritānijas) gatavība attīstīt divpusējās attiecības ar Krieviju, kas ierobežo ES spēju pārstāvēt vienotu viedokli, kritizējot tādus pārkāpumus, kādi notika Čečenijā.
Kā norāda Forsbergs un Hērds, ES sākotnējo politiku, atklāti kritizējot Krievijas rīcību Čečenijā 1999. gada beigās un 2000. gada sākumā, aizstāvēja Eiropas Parlaments, Dānija un Nīderlande[18]. Tomēr tā kļuva par ES politiku tikai tad, kad to atbalstīja Francija un Vācija. No 2000. gada februāra līdz jūnijam pret Krieviju tika noteiktas ierobežotas sankcijas, tostarp ES programmas TACIS finansējuma novirzīšana cilvēktiesību projektiem Krievijā[19]. Taču šie pasākumi tika atcelti, kad 2000. gada vidū Francija, Vācija un Lielbritānija sāka raizēties par labāku attiecību veidošanu ar jaunievēlēto prezidentu Putinu. Pēc Hiski Haukalas domām, dažas dalībvalstis izmantoja ES ārpolitikas instrumentus un paziņojumus kā „līdzekļus, ar kuru palīdzību paust kolektīvu nosodījumu par Krievijas rīcību, vienlaikus lietojot tos kā vairogus, aiz kuriem tās vairāk vai mazāk varēja turpināt ierasto biznesu savos divpusējos darījumos ar Maskavu”[20].
Šīs stratēģijas iespaidā ES kopējā politika izskatījās neskaidra un nesaskanīga. Tā rezultātā ES tā arī nav izdevies pieturēties pie savas bieži deklarētās cilvēktiesību dienas kārtības attiecībā uz Krieviju[21].
Cilvēktiesību standarti ES iekšienē un ārpusē
Vēl viens problemātisks jautājums ir ES iekšējā nekonsekvence saistībā ar cilvēktiesību ievērošanu pašas ES institūcijās un dalībvalstīs. Par spīti tās apņēmībai nostiprināt cilvēktiesību standartus kā ES iekšienē, tā ārpusē, tikai līdz ar Lisabonas līguma parakstīšanu 2007. gadā (tas tika ratificēts tikai 2009.gadā) ES savos iekšējos normatīvajos aktos nostiprināja Pamattiesību hartu un izveidoja Pamattiesību aģentūru, kuras mērķis ir sniegt padomus dalībvalstīm un ES institūcijām par hartā aprakstīto tiesību ievērošanu[22].
Tādēļ ES ir izpelnījusies apsūdzības dubultstandartu piemērošanā, pieprasot no savām partnervalstīm tādas saistības cilvēktiesību ievērošanā, kādas tā nav uzraudzījusi vai pieprasījusi pati no savām dalībvalstīm. Piemēram, Eiropas Padomes Cilvēktiesību komisārs pastāvīgi kritizē vairākas dalībvalstis par cilvēktiesību pārkāpumiem attiecībā uz migrantiem, bēgļiem un spīdzināšanas izmantošanu pretterorisma lietās pēc 11. septembra[23], un Krievijas varas iestādes arī nav kavējušās pievērst uzmanību šim konsekvences trūkumam. Saskaņā ar P.Elstona un Dž.Veilera rakstīto „ironiski ir tas, ka, ņemot vērā uzsvaru, kāds tiek likts uz cilvēktiesībām ES attiecībās ar citām valstīm, un tās skaļos paziņojumus par cilvēktiesību vispārīgumu un nedalāmību, Savienība ir skaidri parādījusi nesaskaņotu un nepārliecinošu sniegumu, apvienojot aktīvu ārpolitisko nostāju ar rīcību, kas dažās jomās izskatās pēc atsacīšanās no iekšējās atbildības”[24].
Lisabonas līguma īstenošana un Augstā pārstāvja ārlietu un drošības politikas jautājumos amata ieviešana, kuru papildinās Eiropas Ārlietu dienests, varētu novest pie izteiktākas konsekvences ES ārējās attiecībās, tostarp attiecībās ar Krieviju. Tomēr šķiet pāragri izteikt minējumus par ietekmi, kādu tas varētu atstāt uz ES politikas saskaņotību un konsekvenci attiecībā uz Krieviju kopumā un atsevišķi — uz cilvēktiesību jomu.
Enerģētiskā atkarība
Nesaskaņotības un nekonsekvences problēmas ir nepārprotami ietekmējušas ES politiku attiecībā uz Krieviju cilvēktiesību jautājumos. Taču pastāv arī dažādi citi faktori, kas iespaidojuši šo politiku. Kaut gan cilvēktiesības var uzskatīt par būtisku ES deklarēto ārpolitikas mērķu aspektu, ir skaidrs, ka tās ārvalstu cilvēktiesību aizstāvības stratēģija neeksistē vakuumā. Tā ir tikai viens no konkurējošajiem politikas mērķiem un ES nozīmīgajām jomām. Ņemot vērā ES lomas un pilnvaru īpatnības, tai jāapsver arī ekonomiskās un politiskās attiecības ar ārējiem partneriem.
Tas ES atšķir no citām paneiropeiskajām organizācijām kā Eiropas Padome un EDSO. Tām ir daudz šaurāka darbības joma un tādējādi arī lielāka iespēja pievērsties tādiem jautājumiem kā demokrātijas veicināšana, cilvēktiesības, likuma vara un konfliktu novēršana. Jo īpaši situācijās, kurās iesaistīta Krievija, tādi politikas jautājumi kā ES enerģētikas un drošības attiecības būtiski ietekmē ES vispārējo politiku attiecībā uz Krieviju, dažkārt aizēnojot vai gūstot virsroku pār cilvēktiesību apsvērumiem. Iespējams, tas nav pārsteidzoši, ja ņem vērā ES atkarību no Krievijas energopiegādēm un tās lomu starptautiskajās pretterorisma operācijās pēc 11. septembra notikumiem ASV.
ES politika saistībā ar cilvēktiesību pārkāpumiem otrā Čečenijas konflikta laikā atkal ir labs piemērs tam, kādos veidos ES apņemšanās veicināt cilvēktiesību ievērošanu dažkārt nobāl citu prioritāšu priekšā. Kad tika pieņemts lēmums noteikt sankcijas pret Krieviju saistībā ar tās izturēšanos pret Čečenijas civiliedzīvotājiem, pastāvēja plašs sankciju spektrs. Piemēram, pastāvēja iespēja apturēt Partnerattiecību un sadarbības līgumu vai atsevišķus tā punktus, tostarp par Krievijas priviliģēto tirdzniecības pieeju ES, noteikt vīzu izsniegšanas aizliegumu Krievijas amatpersonām vai selektīvus tirdzniecības un finanšu embargo[25]. Taču ES tā vietā izvēlējās vienkārši uz pavisam īsu laiku novirzīt TACIS finansējumu cilvēktiesību projektiem, vienlaikus publiskojot paziņojumus, kuros tika nosodīta Krievijas rīcība.
Pēc Hiski Haukalas domām, „šīm sankcijām nebija nekāda asuma galvenokārt tā iemesla dēļ, ka ES pati bija atkarīga no Krievijas: tā nevarēja atļauties ierobežot Krievijas eksportu, ko lielā mērā veidoja nafta, gāze un citi izejmateriāli, kas ES bija ārkārtīgi nepieciešami”[26]. Tā rezultātā netika sperti nekādi soļi, lai saistītu ES gatavību importēt Krievijas energoresursus ar Krievijas politiku Čečenijā.[27]
Pretterorisms
Piedevām ES gatavību kritizēt Krievijas rīcību Čečenijā būtiski ietekmēja bažas par starptautisko drošību. Tās radās pēc 11. septembra teroraktiem, jo Krievija strauji kļuva par galveno partneri starptautiskajā „karā pret terorismu”. ES turpināja publiskot formālus paziņojumus divreiz gadā notiekošajos ES un Krievijas samitos, kritizējot cilvēktiesību pārkāpumus un aicinot rast politisku risinājumu šim konfliktam. Taču līdz 2002. gadam cilvēktiesību un Čečenijas jautājumi jau bija svītroti no ES un Krievijas darba kārtības. Šīs rīcības sekas bija katastrofālas, jo, kā norāda Tomass Forsbergs un Greims Hērds, „ES pieņemtā daudz piekāpīgākā nostāja neizraisīja Krievijas politikas maiņu Čečenijā. Ja ES būtu parādījusi lielāku vienotību un konsekvenci, aizstāvot savu normatīvo dienaskārtību, uzstājot uz to un padarot to par prioritāti attiecībās ar Krieviju, tā vismaz būtu varējusi mazināt smagākos cilvēktiesību pārkāpumus”[28].
Pa šo laiku Krievijas nozīme ES drošībai ir tikai augusi, jo pēc ES paplašināšanās austrumu virzienā 2004. un 2007. gadā Krievijai ir jaunas kopējās robežas ar ES. Tā rezultātā ES ir pieaugušas bažas par robežkontroli un citiem drošības jautājumiem, veicinot dažādu politiku īstenošanu stabilitātes garantēšanai „austrumu kaimiņos” un padarot labas ekonomiskās un politiskās attiecības ar Krieviju par tik nozīmīgu prioritāti kā nekad agrāk. Būtībā, kā raksta Stefānija Panebjanko (Stefania Panebianco), „ES nereaģē, izmantojot viendabīgu cilvēktiesību demokrātijas politiku, jo saskarsmē ar svarīgiem politiskajiem vai ekonomiskajiem partneriem pragmatisms gūst virsroku pār vērtību un principu aizstāvību”[29].
Eiropas Padome
Piedevām varētu apgalvot, ka, aizstāvot cilvēktiesību ievērošanu Krievijā, ES kavē vairākas citas institucionālas iezīmes, ar kurām nav jācīnās citām organizācijām, piemēram, Eiropas Padomei. Krievijai nav izredžu iestāties ES, un tas nozīmē, ka tā vienmēr būs ārējs partneris, ar kuru jāved sarunas. Taču Krievija ir pilntiesīga Eiropas Padomes dalībvalsts, un tādējādi tā ir pakļauta Padomes Parlamentārās asamblejas (EPPA), Cilvēktiesību komisāra un Ministru komitejas īstenotajai cilvēktiesību ievērošanas kontrolei.
EPPA Tieslietu un cilvēktiesību komiteja ir ieņēmusi visai aktīvu nostāju attiecībā uz cilvēktiesību pārkāpumiem Čečenijā un citās Ziemeļkaukāza daļās. Tā nesen publicēja plašu ziņojumu, kurā aprakstīja reģiona situāciju, kas uzskatāma „par visnopietnāko situāciju visā Eiropas Padomes ietvertajā ģeogrāfiskajā telpā cilvēktiesību aizsardzības un likuma varas nostiprināšanas ziņā”. Jāpiebilst, ka EPPA Krievijas delegācija nobalsoja par šī ziņojuma pieņemšanu.[30]
Eiropas Cilvēktiesību tiesa
Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesai ir tiesības pieņemt spriedumus pret Krieviju un likt tai maksāt kompensācijas valsts īstenoto cilvēktiesību pārkāpumu upuriem. Tas ir instruments, kas tiek izmantots diezgan bieži, lai garantētu sava veida atlīdzību tiem civiliedzīvotājiem, kurus skāruši smagi cilvēktiesību pārkāpumi Čečenijā gan konflikta laikā, gan pēc tā.[31]
Turpretī ES iespējas kontrolēt cilvēktiesību ievērošanu Krievijā ierobežo fakts, ka tai trūkst tieši šim mērķim paredzētu īpašu kontroles mehānismu vai institūciju. Ikvienam mēģinājumam uzraudzīt cilvēktiesību situāciju ir jānotiek ES politikas ietvaros un tam nākas konkurēt ar citām, daudz pragmatiskākām interesēm.[32]
Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instruments
ES rīcībā gan ir Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instruments (bijusī Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību iniciatīva). Šīs ilgtermiņa programmas mērķis ir finansēt pilsoniskās sabiedrības organizācijas partnervalstīs un tās darbībai nav nepieciešama attiecīgās valsts valdības piekrišana.
Tomēr gadījumos, kas saistīti ar Krieviju, šajā programmā pieejamā finansējuma lielāko daļu ir saņēmušas pazīstamākās Krievijas cilvēktiesību organizācijas. Kaut gan tās ir izveidojušas labas attiecības ar attiecīgajām ES amatpersonām un guvušas pieredzi ES grantu piešķiršanas sistēmā, tām lielākoties nav izdevies piesaistīt ievērojamas Krievijas sabiedrības daļas uzmanību vai atbalstu. Kā norāda Jeļena Kļicunova, „Krievijas cilvēktiesību organizācijas vēl nav saaugušas vienotā kustībā, kas piesaistītu plašu preses uzmanību vai sabiedrības atbalstu: pašlaik tās diez vai būs spējīgas būtiski izmainīt iekšējos dzinuļus, kas nosaka Krievijas pašreizējo cilvēktiesību politiku. Cilvēktiesību organizācijas — to uzstādījumi, argumenti un rīcība — nepiesaista daudz Krievijas iedzīvotāju”[33].
___________________________
[1] Tehniskā palīdzība Neatkarīgo Valstu Sadraudzībai (Technical Aid to the Commonwealth of Independent States) – Tulk.piez.
[2] Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instruments (European Instrument for Democracy and Human Rights) – Tulk.piez.
[3] Komen, J (2009) ‘Do human rights still matter in EU-Russia relations?’ Euro-Power, June 2009
[4] Smith, K (2003) European Union Foreign Policy in a Changing World, Cambridge: Polity Press
[5] Alston, P and Weiler, J (1999) ‘An ‘Ever Closer Union’ in Need of a Human Rights Policy: The European Union and Human Rights’ in Alston, P et al (eds.) The EU and Human Rights, US: Oxford University Press
[6] Fischer, H (2006) ‘Beyond Activism: The impact of resolutions and other activities of the Euro Parliament in the field of human rights outside the European Union,’ European Inter-University Centre for Human Rights and Democratisation, October 2006
[7] Le Huerou, A (2007) ‘EU-Russia Human Rights Consultations,’ Policy Department
[8] Intervija, Strasbūra, 2010.gada 16.jūnijs
[9] Le Huerou, A (2007) ‘EU-Russia Human Rights Consultations,’ Policy Department
[10] Panebianco, S (2006) ‘Promoting human rights and democracy in European Union relations with Russia and China’ in Lucarelli, S and Manners, I (eds.) Values and Principles in European Union Foreign Policy, Abingdon, UK: 2006
[11] Medvedev, S ‘The Stalemate in EU-Russia Relations: Between ‘Sovereignty’ and ‘Europeanization’’ in Hopf, T (ed.) Russia’s European Choice
[12] Komen, J (2009) ‘Do human rights still matter in EU-Russia relations?’ Euro-Power, June 2009
[13] Ibid.
[14] Le Huerou, A (2007) ‘EU-Russia Human Rights Consultations,’ Policy Department
[15] Klitsounova, E (2008) Promoting Human Rights in Russia by Supporting NGOs: How to Improve EU Strategies, CEPS Working Document No.287/April 2008
[16] Forsberg, T and Herd, G (2005) ‘The EU, Human Rights and the Russo-Chechen Conflict, Political Science Quarterly Vol.120:3, pp 455-478
[17] Haukkala, H (2005) ‘The Relevance of Norms and Values in the EU’s Russia Policy,’ Finnish Institute of International Affairs UPI Working Paper No. 52
[18] Forsberg, T and Herd, G (2005) ‘The EU, Human Rights and the Russo-Chechen Conflict, Political Science Quarterly, Vol.120:3, pp 455-478
[19] Saari, S (2006) Human rights cooperation between Russia and European intergovernmental organisations: a one-way transference of norms or a mutual process of adaptation?, UPI Working Papers 54 (2006)
[20] Haukkala, H (2009) ‘Lost in Translation? Why the EU has Failed to Influence Russia’s Development,’ Europe-Asia Studies, Vol.61:10, pp1757-1775
[21] Forsberg, T and Herd, G (2005) ‘The EU, Human Rights and the Russo-Chechen Conflict, Political Science Quarterly, Vol.120:3, pp 455-478
[22] European Union Agency for Fundamental Rights, http://fra.europa.eu/fraWebsite/faq/faq_en.htm
[23] Skat. ‘The Council of Europe Commissioner’s Human Rights Comment,’ Commissioner for Human Rights, http://commissioner.cws.coe.int/tiki-view_blog.php?blogId=1&bl=y
[24] Alston, P and Weiler, J (1999) ‘An ‘Ever Closer Union’ in Need of a Human Rights Policy: The European Union and Human Rights’ in Alston, P et al (eds.) The EU and Human Rights, US: Oxford University Press
[25] Haukkala, H (2009) ‘Lost in Translation? Why the EU has Failed to Influence Russia’s Development,’ Europe-Asia Studies, Vol.61:10, pp1757-1775
[26] Ibid.
[27] Forsberg, T and Herd, G (2005) ‘The EU, Human Rights and the Russo-Chechen Conflict, Political Science Quarterly, Vol.120:3, pp 455-478
[28] Ibid.
[29] Panebianco, S (2006) ‘Promoting human rights and democracy in European Union relations with Russia and China’ in Lucarelli, S and Manners, I (eds.) Values and Principles in European Union Foreign Policy, Abingdon, UK: 2006
[30] ‘Legal remedies for human rights violations in the North-Caucasus Region,’ Committee on Legal Affairs and Human Rights, http://assembly.coe.int/..
[31] See for example ‘European Court of Human Rights Finds Russia Responsible for Three Chechen Disappearances,’ Stichting Russia Justice Initiative, http://www.srji.org/en/news/2010/07/95
[32] Saari, S (2006) Human rights cooperation between Russia and European intergovernmental organisations: a one-way transference of norms or a mutual process of adaptation?, UPI Working Papers 54 (2006)
[33] Klitsounova, E (2008) Promoting Human Rights in Russia by Supporting NGOs: How to Improve EU Strategies, CEPS Working Document No.287/April 2008
Raksts pārpublicēts no openDemocracy.net, pamatojoties uz Creative Commons licenci. Tulkojums no angļu valodas.
Ar Eiropas Savienības programmas „Eiropa pilsoņiem” atbalstu.Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.