Raksts

Republikas vārdā


Datums:
17. novembris, 2009


Autori

Ivars Ījabs


Foto: Esther Gibbons

18. novembra akta galvenais saturs nebija nedz „Latviju – latviešiem!”, nedz „visu zemju proletārieši, savienojieties!”. Tā galvenais saturs bija pati brīvā Latvijas valsts, kurā atšķirīgi cilvēki paši brīvi lemtu par savām kopīgām lietām.

Dzimšanas dienas ir tādēļ, lai tās svinētu. Ja kāds vaicātu, kādēļ tas tiek darīts, mēs, visdrīzāk, būtu neizpratnē. Dzimšanas dienas svin vienkārši tādēļ, ka tās ir dzimšanas dienas. Bez kāda īpaša iemesla. Tas ir komunikatīvs rituāls, kurš atgriežas gadu no gada, no jauna apliecina, ka vēl esam šajā pasaulē, ka mums reizēm ir svarīgi satikt sev tuvus cilvēkus, ka mēs visi maināmies, novecojam un tomēr paliekam tie paši. Dzimšanas dienas ļauj mums apliecināt savas identitātes noturību laikā un piesaisti pasaules ritējumam. Pie manis ik reizes atgriežas tā pati, mana vecā dzimšanas diena, kaut arī es domājos sevi daudzkārt pāraudzis, pārmainījis un pārtaisījis.

Ar valsts dzimšanas dienām ir līdzīgi — to svinēšanai nekāds īpašs iemesls parasti netiek meklēts. Atšķirībā no dažādu revolūciju, militāru uzvaru un citām „tematiskām” gadadienām, valsts dzimšanas dienu jeb nacionālo dienu svinēšana šķiet pilnīgi pašsaprotama. Arī tas ir identitātes apliecinājums: mēs svinam, lai svinētu, lai sev un citiem apliecinātu, ka joprojām esam tie paši, ka mums ir kaut kas stabils šajā mainīgajā pasaulē. Tieši tādēļ arī par 18. novembra nozīmi parasti neviens īpaši neaizdomājas — dzimšanas diena paliek dzimšanas diena.

Šogad situācija ir mazliet atšķirīga — svētki vairs nešķiet tik pašsaprotami. Ceremonijas mīlošais Valsts prezidents šogad nerīkos balli savām smalkajām aprindām. Viņu tīri cilvēciski var saprast — varbūt viņš nevēlas spiest roku vienam otram tāpat, kā Alvis Hermanis negribēja spiest roku viņam. Daža galēji labēja partija šajā dienā sāk vākt parakstus nolūkā reizi par visām reizēm iznīdēt Latvijā parlamentārismu. Inteliģence, kura parasti ir aprobežojusies ar abstraktiem glaimiem valdošajai kārtībai, šogad runā atšķirīgā, proti, Annas Žīgures balsī, kura atklāti runā par „ilgstošas nelietības un muļķības sekām, ar ko tagad kopīgiem spēkiem jātiek galā”[ 1 ]. Citiem vārdiem, tā valstiskā identitāte, kura līdz šim ļāva mums ierasti svinēt 18. novembri, ir pamatīgi sašķobījusies. Svētki nav īstā reize, lai šeit komentētu stāvokli valstī vai izdarītu prognozes, kuras tāpat nekādas priecīgās nesanāktu. Taču tas joprojām ir laiks pārdomām — kas tad īsti bija tie 18. novembra ideāli, kurus būtu vērts pieminēt šodien, kad demokrātiskā Latvija atrodas eksistenciālu grūtību priekšā?

Valsts brīviem cilvēkiem

Vispirms, 18. novembra akts nebija nekāds tautas masu pasākums, kurš būtu baudījis ļoti plašu atbalstu sabiedrībā. Tā drīzāk bija samērā neliela visai atšķirīgi domājošu politiķu grupas izšķiršanās. Tajā nebija nedz daudz cilvēku, nedz pārāk daudz pompozitātes, nedz arī kāds varēja būt drošs par tā visa rezultātiem. Pēc šodienas partiju kongresu standartiem 18. novembra akts tāds pagrīdes saiets vien bija. Reālā vara Latvijas teritorijā tobrīd piederēja Vācijas karaspēkam, kurš neko labu jaunajam projektam nevēlēja. No austrumiem (un arī no Baltijas jūras) tuvojās Stučka, un boļševiku pusē, ko tur liegties, bija lielais vairākums Latvijas iedzīvotāju. Tautas padome, kura tika nodibināta 18. novembrī, dažas nedēļas vēlāk bēgdama no Rīgas rietumu virzienā, pašķīda uz visām pusēm. Ulmaņa pagaidu valdības locekļu vairums ātri vien izbrauca no Latvijas teritorijas. Arī vēlāk Latvijas teritoriju lielā mērā atbrīvoja ar Vācijas armijas un vietējā vācu landesvēra durkļu palīdzību, un nez kā vēl viss būtu beidzies, ja vāciešus tomēr nebūtu savaldījuši sabiedrotie un no ziemeļiem palīgā nākušie igauņi.

Citiem vārdiem, reālās Latvijas valsts liktenis izšķīrās pēc 18. novembra, un to lielā mērā noteica ārvalstu intereses un gluži vienkārši nejaušība. Un tomēr. 18. novembrim bija lemts kļūt par izcilu notikumu un jaunas politiskas vienības dzimšanas dienu. Tā bija diena, kad dzima Latvijas Republika. Tā bija republika šā vārda stingrā, romiešu nozīmē — tā „publiskā lieta”, kurā vienlīdzīgi pilsoņi lemj un organizē savu kopīgo dzīvi ar runas, strīdu un balsojumu palīdzību. 18. novembris ir būtisks tieši kā jaunas demokrātijas pieteikums. Tas tobrīd nebūt nebija triviāls uzdevums: lielais vairums no jaunajiem republikāņiem bija dzimuši un auguši cara autokrātijas apstākļos. Tomēr Eiropas piemērs un ticība pašu spēkiem bija gana spēcīgi, lai ļaudis noticētu, ka arī provinciālajā un zemnieciskajā Latvijā tomēr ir iespējams dzīvot demokrātiski, bez despotiskas varas, kura visu izlemtu pašu cilvēku vietā.

Kas tad īsti bija šie cilvēki, kuri iepriekšējā, 17. novembra, vakarā Suvorova (tagad — Krišjāņa Barona) ielā 3 izdomāja nākamajā dienā dibināt valsti? Tie bija gana dažādi ļaudis no gana dažādām aprindām. Te bija nacionāli noskaņoti zemsavieši (kā Oto Nonācs), kuri „pilsoniskās demokrātijas” ietvaros vēlējās apkarot augošo sociālisma ietekmi un sargāt mantīgo privilēģijas. Taču te bija arī visnotaļ kreisi sociāldemokrāti (kā Fricis Menders un Pauls Kalniņš) — tie pievienojās jaunajai valstij, vīlušies Ļeņina un boļševiku taktikā, kurā varbūt bija daudz sociālisma, taču nekā no demokrātijas. Te bija vecāki, jau cara laika politikā pieredzējuši vīri (kā Jānis Zālītis), kuri zināja, ko nozīmē strādāt ilgtermiņā. Un te bija arī jaunāki ļaudis (kā Kārlis Ulmanis, Miķelis Valters un Marģers Skujenieks), kuri politikā ienāca līdz ar 1905. gada revolūciju un bieži samaksāja par to ar cietumu un trimdu. Te bija arī ļaudis, kuri uz savas ādas bija sapratuši sabiedrības pašorganizācijas nozīmi, darbojoties bēgļu apgādāšanas biedrībās Iekškrievijā Pasaules kara laikā. Te bija arī daži literāti (kā Jānis Akuraters un Atis Ķeniņš), kas vēlāk kļūs par diktatora Ulmaņa minezingeriem.

Citiem vārdiem, šiem ļaudīm bija pietiekoši daudz domstarpību, turklāt vairums „partiju”, kuras pieslēdzās valsts dibināšanai, bija jaunas, kašķīgas un bieži sastāvēja tikai no dažiem cilvēkiem. Tādēļ 18. novembra pasākums nebija nekāds domubiedru saiets — tas bija īsteni politisks pasākums. Visi šie ļoti dažādie ļaudis vienā mirklī saprata, ka viņu dažādajiem uzskatiem, vērtībām un programmām vislabāk būtu izpausties kopējā republikāniskā ietvarā, kuru sauc par Latvijas valsti. Tieši šī uzskatu, ideju un programmu dažādība vienotā republikāniskā ietvarā bija projekts, kurš ļāva ap šo projektu konsolidēties visai dažādiem politiskajiem spēkiem. 18. novembra akta galvenais saturs nebija nedz „Latviju – latviešiem!”, nedz „visu zemju proletārieši, savienojieties!”. Tā galvenais saturs bija pati brīvā Latvijas valsts, kurā atšķirīgi cilvēki paši brīvi lemtu par savām kopīgām lietām. Tādēļ iedomāties, ka vārds „republika” mūsu valsts nosaukumā ir kāda formalitāte vai nejaušība, nozīmē ignorēt tos nodomus, kuri toreiz, pirms 91 gada, vadīja valsts dibinātājus. Viņi vispirms gribēja veidot tieši republiku — valsti, kuras dzīvi nosaka vienlīdzīgi un brīvi pilsoņi, nevis kāds despotisks vadonis.

Latvijas tautas valsts

Latvijas pirmskara vēsture mūsu apziņā visbiežāk saistās ar trim datumiem: 18. novembri, 15. maiju un 17. jūniju. Tā nu ir sanācis, ka visi trīs datumi tā vai savādāk ir saistīti ar Kārļa Ulmaņa vārdu. Svētkos nebūtu pareizi liet eļļu ugunī, lai šeit vēlreiz izteiktu vērtējumus par Ulmaņa personību. Gluži pretēji: mūsdienu Latvijas demokrātija būs īsteni stabila vienīgi tad, kad Ulmaņa vārda pieminēšana vien neraisīs sirdsklauves. Cilvēki ir daudzšķautņaini, turklāt viņi laika gaitā mainās — to bieži ir grūti aptvert ideoloģizētai domāšanai. Apgalvot, ka 15. maija Ulmanis bija „slikts” jau 18. novembrī, ir tikpat vienpusīgi, kā teikt, ka 18. novembra Ulmanis jau bija tikpat „labs”, kā 15. maija apvērsumā.

Par laimi vai nožēlošanu, 18. novembri nav iespējams iedomāties bez Kārļa Ulmaņa. Ne tādēļ, ka viņš būtu valsts dibināšanas iniciators. Nē, viņš todien bija tikai viens no tiem republikāņiem, kuri pēc ilgām un grūtām sarunām vienojās dibināt demokrātisko Latviju. Taču Ulmaņa (un, ne mazākā mērā, arī viņa šodien piemirstā alter ego un vienīgā tu-drauga, Miķeļa Valtera) nopelns bija kas cits. Proti, viņi kā Demokrātiskā bloka vadītāji saprata, ka jaundibināmās republikas vārdā nāksies runāt arī ar cilvēkiem, kuri viņiem personiski nesimpatizē, kuru uzskati viņiem ir nepieņemami un varbūt pat morāli derdzīgi. Runa vispirms bija par sociāldemokrātiem un vāciešiem, kurus jaunās valsts dibināšanā ne par ko negribēja iesaistīt Demokrātiskā bloka konkurents, Latviešu Pagaidu Nacionālā padome. Ulmanis un Valters turpretī saprata, ka kopīgā „publiskā lieta”, Latvijas Republika, ir pietiekoši liela vērtība, lai tās vārdā noliktu malā savas privātās antipātijas, savu privāto morāli un pagātnes aizvainojumus. Latvijai, pēc Ulmaņa tā laika domām, bija jākļūst par „demokrātisku taisnības valsti, kurā nedrīkst būt vietas nedz apspiešanai, nedz netaisnībai.”[ 2 ] Šāda valsts bija iespējama vienīgi līdz ar toleranci un cieņu pret dažādu uzskatu un dažādu tautību cilvēkiem, kuri piedalās šās valsts izveidē.

Skaidrs, ka valsts dibinātāju vairākums bija latvieši. Tiem bija leģitīma un pilnībā demokrātiska interese saglabāt savu valodu un kultūru sīvajā konkurencē ar krievu un vācu megakultūrām. Taču valsts dibināšanas ideja nepieļāva uzskatīt par otrās šķiras pilsoņiem tos, kuriem iegadījās piederēt kādai citai etniskai grupai. Republikāniskās Latvijas valsts tauta politiskā izpratnē nav vienīgi latvieši, lai gan jaunā valsts tiek veidota uz latviešu valodas un kultūras pamata. Latvijas valsts tauta ir Latvijas pilsoņi neatkarīgi no to etniskās piederības. Dažas dienas pirms valsts pasludināšanas, 14. novembrī, Miķelis Valters, rakstā “Latvijas valststauta” aicinādams vācbaltu aprindas pievienoties demokrātiskajai Latvijai, raksta:

“[..] modernā valsts vairs necieš aizbildniecības un autoritātes principus, un jebkurš mēģinājums novirzīties no šā ceļa noziegtos pret satversmes dabisko attīstību nacionālo un sociālo pretešķību izlīdzinājuma principa virzienā. [..] Pirmkārt tas nozīmē: visliberālākajā veidā balstīt jaunās valsts jauno iekārtojumu, ar prieku kļūstot par tādu valststautu, kurā visi, kas vēlas piedalīties šās valsts veidošanā, var atrast vietu savam čaklumam un uzcītībai.”[ 3 ]

Formulējums „Latvija — Latvijas tautas valsts”, kuru vēlāk atkārto arī Satversmes 2. pants, nav nejaušība. Tieši tas, ka jaunās valsts organizācijas iniciatīvu uzņēmās latvieši, uzlika viņiem pienākumu iesaistīt savā politiskajā kopībā arī citu tautību Latvijas pilsoņus. Vismaz 1918. gadā latviešu politiķi to saprata un uztvēra ļoti nopietni.

Ne gluži eņģeļi

Par spīti svinībām un salūtiem, stāsts par 18. novembri šodien nevar būt pārlieku priecīgs. Skaidrs, ka republikāniskie ideāli pamazām sāka irt pa šuvēm jau neilgi pēc valsts nodibināšanas, un šodienas Latvija diemžēl turpina šo ceļu. Republika pilnībā sabruka 1934. gadā — ne jau vienīgi Ulmaņa autoritāro noslieču dēļ, bet vispirms tādēļ, ka tai vairs nebija republikāņu. Kas tam īsti bija par iemeslu? Šo jautājumu var mēģināt atbildēt vairākos līmeņos: ekonomiskajā, tiesiskajā, socioloģiskajā un kulturoloģiskajā. Tomēr to ir iespējams atbildēt arī filosofiskā līmenī. Daudzas pazīmes liecina, ka Latvijas tēvi — dibinātāji pārlieku paļāvās uz seno Žana Žaka Ruso ideju, ka cilvēks pēc dabas ir labs, bet sliktu viņu padara sabiedrības institūcijas. Tādēļ viņi, lielākoties Somijas un Šveices demokrātisko iekārtu iedvesmoti, radīja iekārtu, kura akcentēja cilvēku labo gribu un spēju sadarboties ar citiem valsts labā.

Gandrīz ne ar ko nelīdzsvarota parlamenta vara, proporcionālas vēlēšanas, daudzo partiju pārstāvniecība visos līmeņos — visas šīs lietas būtu lieliskas, ja vien cilvēki patiešām domātu par savu valsti un sabiedrisko interesi. Taču izrādījās, ka viņi tā pārsvarā nedomā vis — nedz pirmajā demokrātiskajā periodā, nedz arī šobrīd. Cilvēki vienkārši nav labi; turklāt iedomāties, ka viņi tādi ir, ir politiski bezatbildīgi. Politiskā iekārta, kas nerēķinās ar to, ka ļaudis biežāk mēdz būt savtīgi, alkatīgi, liekulīgi un ļauni, nevis cēli, dāsni, godprātīgi un morāli, diemžēl ir izrādījusies defektīva. Ir kļūdaini dāvāt pārāk daudz uzticības cilvēka labajai iedabai — gan attiecībā uz vēlētājiem, gan attiecībā uz to iedomāto „vadoni”, kuru tik ļoti gaida zināmas aprindas. Šodienas republikāņiem acīmredzot būtu vairāk jāpiedomā pie tādiem valsts iekārtas uzlabojumiem, kuri respektētu cilvēku savtīgumu, nevis iedomātu interesi par vispārību, kuras pie mums jau sen vairs nav ne tik, cik melns aiz naga.

Vācu liberālisma filosofs Imanuels Kants savulaik rakstīja, ka laba valsts iekārta ne tikai neprasa eņģeļiem līdzīgus tikumiskus cilvēkus, bet gan būtu iedibināma pat „velnu tautā”. Velnu savtīgās intereses viena otru līdzsvarotu un padarītu nekaitīgas vienā kopējā tiesiskā ietvarā, neliekot akcentu uz kādu vienojošu morāli un tuvākā mīlestību. Iespējams, šajā virzienā būtu vērts padomāt. Katrā gadījumā tas, ka Latvijā mums nav darīšana ar „eņģeļu tautu”, kļūst ik dienas jo skaidrāks.


Democratia latviensis* un citi zvēri zem mikroskopa

Nosodītā demokrātija

Paši sev

Valsts svinēšana

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!