Foto: Pulpolux
Publicējot ikdienas vērojumus, ik pa laikam pieminēju arī Rīgas Domi un tās priekšsēdētāju, norādot uz to vai citu neizdarību. Kādā brīdī atskārtu, ka vairs nemaz nesekoju Nilam Ušakovam, savukārt mēģinot atsākt sekot, saņēmu paziņojumu, ka esmu bloķēts.
Saziņa sociālajos tīklos ir kļuvusi par neatņemu komunikācijas sastāvdaļu starp iedzīvotājiem un valsts vai pašvaldību iestādēm, tās departamentiem, nodaļām un amatpersonām. Šāda komunikācija ir viens no nedaudzajiem veidiem, kā puses var nepastarpināti apmainīties ar informāciju, izteikt priekšlikumus un kritiku par iestādes vai amatpersonas darbu. Lai arī sociālajos tīklos domu apmaiņa, to tehnisko īpatnību dēļ (piemēram, ierobežotais zīmju skaits) nevar tikt uzskatīta par pilnvērtīgu komunikāciju, tas ir ļoti labs saziņas līdzeklis pusēm, kuras atrodas vienā informatīvajā telpā, vai kuras ir iepazinušās un pārzina kādu specifisku procesu vai jomu, pietiekami operatīvi apmainīties ar domām, izteikto frāžu, norāžu un saišu veidā.
Diskutabls jautājums, vai individuālie sociālo tīklu profili var tikt uzskatīti par iestādi reprezentējošiem brīdī, kad šī profila īpašnieks kļūst par iestādes amatpersonu? Manuprāt – jā, jo iestāde pēc savas būtības ir abstrakts veidojums, kuru veido reālas personas, un kuras, savukārt, ir atbildīgas par savu rīcību. Pašvaldību, kā publisko tiesību subjektu, reprezentē gan tās amatpersonas, gan jebkurš tās darbinieks, jo savā darbā, tiešā vai pastarpinātā veidā, var paust nostāju un skatījumu par problēmu vai risināmo jautājumu. Turklāt, labas pārvaldības princips uzliek par pienākumu sniegt objektīvu un patiesu informāciju, pieņemt tādus lēmumus, kas kalpo par labu sabiedrībai vai vismaz tās lielākajai daļai.
Katra iestāde, to skaitā arī pašvaldība, ir tiesīga veidot arī tādus komunikāciju kanālus, kurus nenosaka likums vai MK noteikumi, bet kuri pieejami sabiedrībai. Šādi iestāde uzskatāmi parāda izpratni par demokrātijas pamatprincipiem un spēju sekot un pielāgoties modernām tehnoloģiju tendencēm. Lai arī sociālie tīkli Latvijā ienākuši salīdzinoši nesen, kā papildus komunikācijas kanāls tie jau ir ieviesti vairākās valsts un pašvaldību iestādēs, un sekmīgi pilda tiem uzticētās funkcijas.
Rīgas Domes oficiālajā portāla sadaļā „Rīgas pilsētas priekšsēdētājs” apakšsadaļā „Kontakti” redzamas saites uz diviem Nila Ušakova sociālajiem tīkliem – https://www.facebook.com/nil.ushakov un https://twitter.com/nilushakov. Izvēlējos sekot sociālajā vietnē Twitter. Publicējot ikdienas vērojumus, ik pa laikam pieminēju arī Rīgas Domi un tās priekšsēdētāju, norādot uz to vai citu neizdarību, uzdodot pa kādam jautājumam, piemēram, par gaisa piesārņojuma problēmām Sarkandaugavā. Kādā brīdī atskārtu, ka vairs nemaz nesekoju Ušakovam, savukārt mēģinot atsākt sekot, saņēmu paziņojumu, ka esmu bloķēts.
Nosūtīju Ušakovam adresētu iesniegumu, kurā lūdzu paskaidrot iemeslus kāpēc tiku bloķēts un kāpēc nevaru sekot tik svarīgai Rīgas personai. Likumā atvēlēto trīsdesmit dienu pēdējā (!) dienā saņēmu neko neizsakošu atbildi, vien norādi, ka oficiālai saziņai varu izmantot e-pastu vai parasto pastu. Tas, savukārt nozīmē, ka kādu jauku dienu var tikt liegta piekļuve arī Domes oficiālajai mājas lapai, iespēja telefoniski sazināties ar Domes un tās pakļautībā esošo iestāžu darbiniekiem; var saskarties ar selektīvo diskrimināciju, bez iespējas uzzināt par iemesliem un atgūt žēlastību.
Nu, ja negrib lai sekoju, tad negrib. Taču domīgu dara daži apstākļi. Pirmkārt, informācija par iespēju sekot un saite uz Ušakova sociāliem profiliem atrodama pašvaldības oficiālajā mājas lapā[ 1 ]. Otrkārt, Ušakovs ir Latvijas galvaspilsētas un lielākās pilsētas domes mērs, publiska persona, kurai būtu jābūt gandarītai, ka iedzīvotāji izrāda interesi par viņu kā personību un viņa pakļautībā esošo iestādi. Treškārt, Ušakovs pats ir aicinājis saziņai izmantot sociālos tīklus[ 2 ].
Neērto jautājumu uzdošana par Rīgas Domes darbu vai tās bezdarbību, kā arī domes amatpersonu kritizēšana ir kalpojusi par iemeslu tam, ka daudzi sociālā tīkla Twitter lietotāji tikuši bloķēti un ir zaudējuši iespēju sekot Ušakovam, kā arī nevar vairs uzdot interesējušos jautājumus un saņemt atbildes uz tiem. Tā no vairākiem tūkstošiem sekotāju, Nils, izskatās, ir atstājis vien „savējos” un tos, kuri vai nu par viņu runā labu vai nerunā neko.