Raksts

REPLIKA: Sociālās aprūpes centru realitāte


Datums:
27. februāris, 2013


Autori

Annija MazapšaIeva Leimane-Veldmeijere


Foto: Amarand Agasi

Tiesībsarga kritika par pārzāļošanu ir viens no pirmajiem mēģinājumiem uzsākt publisku diskusiju par garīgās veselības aprūpes medicīnisko kvalitāti.

Jānim ir 35 gadi un viņš slimo ar šizofrēniju. Jānis regulāri gāja pie sava psihiatra, bet saruna parasti ilga tikai piecas minūtes, kuru laikā viņam izrakstīja spēcīgus psihotropus medikamentus. Jānis neuzticējās psihiatram un lietoja medikamentus neregulāri, jo nebija skaidrs, kādēļ šādi medikamenti jālieto un psihiatrs nekad viņā neieklausījās. Pēc kārtējās reizes, kad Jānis bija nonācis psihiatriskajā slimnīcā, viņa māte izlēma, ka dēlam būtu jāatņem rīcībspēja un viņš jāievieto ilgstošas sociālās aprūpes institūcijā. To mātei bija ieteicis Jāņa psihiatrs. Jānis neko par šo procesu nezināja.

To, ka viņam atņemta rīcībspēja, viņš uzzināja tikai tad, kad viņam paziņoja, ka ir jābrauc dzīvot ilgstošas sociālās aprūpes institūcijā. Jānis tur ir nodzīvojis jau 10 gadus. Viņš dzīvo vienā nelielā istabiņā kopā ar vēl diviem klientiem, kuriem ir smagi intelektuālās attīstības traucējumi. Jānim nav nekādas privātās dzīves, nav nekādu intelektuālu aktivitāšu, izņemot grāmatu lasīšanu. Ikdienā Jānim nav ko darīt – viņš labprāt ietu strādāt, bet nevar to izdarīt, jo ir rīcībnespējīgs; viņam nav neviena, ar ko viņš varētu parunāt, jo citiem klientiem ir ļoti smagi garīgi traucējumi; Jānim nereti jāpalīdz personālam gulošo klientu aprūpē, jo viņš ir fiziski spēcīgs. Jānis jūtas tā, it kā viņam būtu iedota vienvirziena biļete uz staciju, no kuras nav iespējas atgriezties. Viņš neredz iespējas izkļūt no ilgstošas sociālās aprūpes institūcijas un domā, ka visa viņa dzīve tā arī paies – mazā istabiņā ar vēl diviem klientiem, ar kuriem viņam nav nekā kopīga.
______________________________________

1. Šādu stāstu nav mazums, bet sabiedrībā tie ir maz zināmi, jo personas ir ievietotas faktiski slēgtā iestādē, no kuras izkļūt ir sarežģīti un kurā personu ar garīgiem traucējumiem pārstāvošām nevalstiskajām organizācijām iekļūt ir ļoti grūti. Tādēļ Latvijas Republikas tiesībsarga 2013.gada 20.februārī publicētais ziņojums par personu ar garīga rakstura traucējumiem tiesību un interešu ievērošanu valsts ilgstošas sociālās aprūpes centros (VSAC) aizsāk vērtīgu publisku diskusiju.

1.1. Nozarē strādājošās nevalstiskās organizācijas, kā arī tiesībsargs jau ilgstoši ir norādījuši valsts institūcijām, ka VSAC nav piemēroti tiem normatīvajos aktos noteikto pienākumu izpildei un mērķa (nepieciešamo iemaņu apguve patstāvīgas dzīves uzsākšanai sabiedrībā)sasniegšanai.

Kā tiesībsargs savā ziņojumā ir aprakstījis, šobrīd personas atrodas pārapdzīvotās telpās. Labākajā gadījumā istabiņā atrodas divas personas, bet lielākoties tās ir trīs un vairāk personas, tādējādi personai nav pieejama nekāda privātā telpa.Tomēr privātā telpa ikvienam ir absolūti nepieciešama īpaši, lai varētu atpūsties un veidot savu neatkarīgu dzīvi.

Nereti RC “ZELDA”klienti (gan personas ar garīgiem traucējumiem, gan viņu radinieki, gan VSAC darbinieki) norāda, ka klienti VSAC tiek sazāļoti tieši tādēļ, lai būtu vieglāk veikt ikdienas aprūpi un nenotiek nopietna lietojamo medikamentu un tā daudzuma izvērtēšana. Nav pietiekams personāls, kurš varētu veikt klientu aprūpi, tādēļ, iespējams, ķīmiskā fiksācija tiek lietota, lai daļēji risinātu arī administratīvās problēmas, kā arī pārapdzīvotības radītas problēmas (stresu, klientu agresijas izpausmes u.tml.).

1.2. Tiesībsarga ziņojumā skartās problēmas ir risināmas kompleksi, sadarbojoties uzraugošajām iestādēm, proti, Tiesībsargam ar Labklājības ministriju un Veselības inspekciju. Savukārt politikas veidošanas un pakalpojumu ieviešanas līmenī nepieciešama sadarbība starp Labklājības ministriju, Veselības ministriju un pašvaldībām, plānošanas procesā iesaistot arī nevalstiskās organizācijas. Vitāli svarīga ir pašvaldību izpratnes un cilvēkresursu attīstīšana, jo tieši pašvaldībām ir centrālā loma sabiedrībā balstītas aprūpes pakalpojumu nodrošināšanā.

Pēc LM datiem 2013. gada janvārī rindā uz vietu VSAC gaidīja 357 personas. Tas nozīmē, ka pašvaldības nav spējušas vai arī nav vēlējušās piedāvāt sabiedrībā balstītus pakalpojumus. Šiem cilvēkiem ir vajadzīgi atbilstoši pakalpojumi tūlīt un tagad. 2011. gadā RC „ZELDA” kāda pētījuma ietvaros aptaujāja 40 pašvaldības (ar vairāk nekā 10.000 iedzīvotājiem) par personām ar garīga rakstura traucējumiem sniegtajiem sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem un to izmaksām. Atbildes sniedza 38 pašvaldības, no tām 7 atbildēja, ka vispār nenodrošina nekādus pakalpojumus personām ar garīga rakstura traucējumiem, bet 25 pašvaldības kā būtiskāko sniegto pakalpojumu minēja dokumentu sakārtošanu personas nosūtīšanai uz VSAC.
Viens no risinājumiem nepieciešamo sociālo pakalpojumu finansēšanā ir ieviest individuālos budžetus un principu „nauda seko klientam”. Tādējādi pašvaldības būtu motivētākas attīstīt lētākus alternatīvos sabiedrībā balstītos aprūpes pakalpojumus.

1.3. Praktiski nevienā publiskā diskusijā netiek skatīts jautājums par psihiatra darba kvalitāti. RC “ZELDA” klienti nereti izsaka kritiku, ka vizīte pie psihiatra ilgst tikai dažas minūtes, kuras laikā izraksta spēcīgus medikamentus, pacienti netiek uzklausīti (īpaši jautājumā par lietojamiem medikamentiem un to negatīvajām blaknēm), pacienti nav informēti ne par savu saslimšanu, ne par medikamentu lietošanas nepieciešamību – pozitīvo un negatīvo ietekmi, psihiatri brīvi izpauž informāciju par pacientu viņa radiniekiem utt. Jānorāda, ka šo kritiku izsaka ne tikai personas ar garīgiem traucējumiem, bet arī viņu radinieki. Tāpat šo kritiku izsaka arī VSAC sociālie darbinieki, kuri norāda, ka slikta psihiatra darba rezultātā ir grūti pārliecināt klientus par medikamentu lietošanas nepieciešamību.

Tādējādi tiesībsarga ziņojumā minētā kritika par pārzāļošanu ir viens no pirmajiem mēģinājumiem uzsākt publisku diskusiju par garīgās veselības aprūpes medicīnisko kvalitāti.

2. RC “ZELDA” ir pārliecināts, ka tiesībsarga ziņojumam būs pozitīva ietekme uz personu ar garīgiem traucējumiem tiesību un interešu aizsardzību. Tomēr ziņojumā ir vairāki aspekti, kuru rūpīgāka izvērtēšana būtu ziņojumu padarījusi pilnvērtīgāku.

2.1. No ziņojuma nav skaidrs, cik un kuras institūcijas ir apmeklētas un kāda ir bijusi pārbaudes vizīšu metodoloģija – kādas vizītes (iepriekš plānotas, ārpus kārtas), cik ilgas (vienas vai vairāku dienu), kādas metodes izmantotas vizīšu veikšanā, vai ir notikušas intervijas ar darbiniekiem, klientiem, viņu radiniekiem u.c. Tādējādi ziņojumā izdarītie secinājumi ir vispārīgi un tiek attiecināti uz visiem VSAC. No praktiskā viedokļa daudz noderīgāk būtu redzēt novērtējumu par katru apmeklēto VSAC un konstatētajām problēmām, tādējādi sniedzot lielāku ieguldījumu VSAC klientu interešu aizsardzībā.

2.2. Ziņojuma valoda kopumā ir pārmetoša un vairāk raksturīga nevalstiskajām organizācijām. Uz to norāda vairāki aspekti. Pirmkārt, no ziņojuma nav skaidrs, vai pirms tā publicēšanas ir notikušas diskusijas ar atbildīgajām valsts institūcijām. Otrkārt, vairāki izdarītie secinājumi ir populistiski un šķiet tiek minēti tikai tādēļ, lai radītu lielāku publicitāti. Piemēram, pārtraukt praksi, ka par aizgādņiem kļūst VSAC darbinieki (bāriņtiesām ir grūti atrast aizgādņus un VSAC darbinieki nereti ir vienīgie, kuri vēlas kļūt par aizgādņiem), nepieciešamība strauji (2-3) gadu laikā attīstīt alternatīvos sociālās aprūpes pakalpojumus (tā kā tas tiek finansēts no pašvaldību budžeta līdzekļiem, šāda strauja attīstība esošā finansējuma ietvaros un bez nopietna ieguldījuma cilvēkresursu attīstībā faktiski nav iespējama).

2.3. Lai gan atzinīgi vērtējam uzsākto diskusiju par psihiatriskās palīdzības kvalitāti, tomēr ziņojumā neatradām atbildi uz būtisku jautājumu – vai apmeklēto sociālās aprūpes iestāžu darbinieki pašrocīgi ir pārsnieguši iemītniekiem izsniegtās medikamentu devas vai tomēr medikamenti klientiem izsniegti saskaņā ar psihiatra nozīmēto terapiju un izrakstītajiem medikamentiem? Tādējādi nav skaidrs, vai Tiesībsarga biroja pārstāvji, konstatējot pārzāļošanas gadījumus, ir pētījuši, kurš par pārzāļošanu ir atbildīgs – aprūpes darbinieki, kuri izsniedz medikamentus vai tomēr ārsti (psihiatri un ģimenes ārsti), kuri nozīmē neatbilstošu terapiju un nenodrošina adekvātu izrakstīto medikamentu iedarbības kontroli. Šī būtu bijusi iespēja pievērst sabiedrības uzmanību arī psihiatru darba kvalitātei. Tieši psihiatram būtu jāveic izskaidrošanas darbs, klientam saprotamā veidā skaidrojot slimības izpausmes, medikamentu lietošanas nepieciešamību, iespējamās slimības paasinājuma pazīmes, gan arī, jāseko līdzi vai klientam nerodas kādas medikamentu lietošanas blaknes, vai medikamentu devas nav jāmaina, vai jāpiemeklē cits, atbilstošāks medikaments.

2.4. Ziņojumā vispār nav vērtēta esošo VSAC uzraudzības mehānismu kvalitāte un efektivitāte. Tas ir jo īpaši svarīgi saistībā ar pēdējo gadu laikā izskanējušajām bažām par aprūpes kvalitāti VSAC (piemēram, VSAC “Latgale” filiāles “Kalkūni” gadījums, VSAC “Vidzeme” filiāles “Rūja” gadījums, BBC sižets par personu ar garīgiem traucējumiem aprūpi Lielbritānijā). RC “ZELDA” ieskatā efektīva uzraudzības mehānisma trūkums veicina necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos pret VSAC klientiem, kuri paši sevi nereti nespēj aizstāvēt gan zināšanu (neapzinās pārkāpumus, nezina, kur vērsties), gan nepieciešamo spēju trūkuma dēļ (neprot uzrakstīt iesniegumu, neprot formulēt savu viedokli).

2.5. Ziņojumā arī vispār nav minēts, ka VSAC nav vienoti iekšējās kārtības noteikumi. Katrā VSAC vadītājs izdod noteikumus, ar kuriem regulē personas tiesības atstāt VSAC, klientu un darbinieku tiesības un pienākumus, ikdienas sadzīves jautājumus u.c. Tādējādi ar iekšēju normatīvu aktu tiek regulēti jautājumi, kurus varētu regulēt tikai ar ārējiem normatīviem aktiem. Turklāt katrā VSAC ir atšķirīga kārtība, kas atkarīga no katra vadītāja izpratnes.

Būtiski, kas notiks tālāk pēc šī ziņojuma publiskošanas – daļu no pārmetumiem un rekomendācijām jau vairākus gadus iepriekš ir paudušas nevalstiskās organizācijas , bet jautājums ir, kā sadarboties, lai panāktu pilnvērtīgu personu ar garīga rakstura traucējumiem tiesību un interešu aizsardzību.

Atzinuma kontekstā būtu gribējies no Tiesībsarga redzēt aicinājumu Latvijas valdībai pēc iespējas drīzāk pieņemt lēmumu publiskot pēdējo Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komitejas (SNK) ziņojumu par 2011. gada septembra vizīti, kuras ietvaros SNK delegācija apmeklēja VSAC „Kurzeme” filiāli- SAC „Iļģi” un Piejūras slimnīcas Psihiatrisko klīniku. Tā kā ziņojums ietver konkrētus ieteikumus, kas attiecināmi ne tikai uz vienu, apmeklēto sociālās aprūpes institūciju, bet uz visu jomu, tad sabiedrībai ir būtiski zināt SNK vērtējumu un rekomendācijas, kuras sniedzis tik autoritatīvs avots.


Eiropas vadlīnijas par pāreju no institucionālās uz sabiedrībā balstītu aprūpi

EP Cilvēktiesību komisāra tematiskais ziņojums par personu ar invaliditāti tiesībām uz neatkarīgu dzīvi un iekļaušanu sabiedrībā

EP Spīdzināšanas novēršanas komitejas ziņojums un Latvijas valdības atbilde par 2007. gada Latvijas vizīti

ES Pamattiesību aģentūras publicētie pētījumi par personu ar intelektuālās attīstības traucējumiem un personu ar garīgās veselības problēmām pamattiesību aizsardzību

Latvijas Cilvēktiesību centra 2006. gada Monitoringa ziņojums par slēgtajām iestādēm Latvijā

Latvijas Cilvēktiesību centra 2006. gada Psihiatrijas pakalpojumu lietotāju vajadzību izvērtējums

NVO 2007. gada 27. februāra atklātā vēstule Latvijas valdībai pēc SAC „Reģi” traģēdijas

Pētījums „Deinstitucionalizācija un dzīve sabiedrībā: rezultāti un izmaksas”

Pētījums „Deinstitucionalizācija un dzīve sabiedrībā: rezultāti un izmaksas” Pētījuma kopsavilkums ar rekomendācijām

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!