Raksts

Replika pie temata par Dievu un vitamīniem


Datums:
23. jūnijs, 2009


Autori

Roberts Putnis


Paldies Kārlim Streipam, par komentāru pie mana iepriekšējā bloga, kuram pilnīgi pievienojos. Mana replika sanāca tik gara, ka likās ērtāk to ievietot atsevišķā blogā. Komentāru un blogu formāti tomēr ir gana tuvu. :)

Manas teoloģiskās zināšanas ir gaužām primitīvas, tomēr man neliekas vietā, ja profesionāli žurnālisti Dieva vārdu vazā reklāmas rullītī par sociālpolitiskiem jautājumiem vai dzīvesstila rubrikā. Ja Gundars Rēders būtu, piemēram, kāds sportists un Aija Kinca skaistumkaraliene un viņi abi tiktu intervēti kaut kādā kontekstā par savas dzīves jēgu un saturu, turklāt atbilstošā rubrikā, tad es, protams, to saprastu un atbalstītu.

Man liekas ārkārtīgi bīstami, ja profesionāli elitāri kristieši, kādi ir abi minētie žurnālisti, pūš tautai “ticības opiju” acīs, izmantojot Dieva vārdu, tā vietā, lai no kristīgām pozīcijām paraudzītos uz savu profesionālo ikdienu, atbildību un pienākumu. Ja viņi tā izdarītu, tad saprastu, ka abās vietās runāt par Dievu ir lieki.

Ja tas ir tavas dzīves pamats, tad profesionālajā jomā šis pamats ir jābūvē tālāk. Manuprāt, vienīgā sociālā funkcija, kur šis “pamats” sakrīt ar “ēku”, ir mācītāja utml. klerikāla vai pietuvināta loma. Nevar taču tiesnesis notiesāt zagli tikai tāpēc, ka tiesnesim tas liekas grēks! Tāpat nedrīkst sabiedriskās TV vai lielākās avīzes žurnālisti man nevietā un nelaikā skaidrot savas reliģiskās pozīcijas. Par šo mediju redakcijām, kas to pieļauj, nerunāsim.

Un tāpat ar (liekulīgu) ticības izrādīšanu Saeimas plenārsēžu laikā. Un atkal – esmu ar abām rokām, lai iespējami daudz cilvēku aizlūdz par Saeimas saprātu. Bet kāpēc, piemēram, pusei nekristiešu, ateistu un citu reliģiju pārstāvju par to no saviem nodokļiem maksāt? Tikai tāpēc, ka tāda samākslota tuvība ar varu šķiet izdevīgi “tradicionālo” konfesiju galvām?

Manuprāt, tie šī tieksme uz varu pieliek punktu attiecīgajai baznīcai. Ne velti luterāņu dievnami ir tukši. Katoļiem dažās vietās klājas labāk, bet tuvu tam. Kopumā gan luterāņu, gan katoļu baznīca Latvijā ir tik nedzīva, liekulīga, pasīva, paštaisna, norobežota, aprobežota utt. utjp.! Man tiešām nav neviena laba vārda sakāma arī tad, ja jāatzīst, ka vienam vai otram rituālais ietvars dod kādu gandarījumu.

Te gan ir jāredz pasaules konteksts, kur katru no gada pieaug baznīcu un to sabiedrību distance. Taču ar to ir kā ar globālo krīzi. Arī šajā ziņā Latvijā esam nesamērīgi sliktākās pozīcijās kā citur pasaulē ar līdzīgu sociālpolitisko kontekstu.

Trakākais visā šajā ir, ka nav Latvijā aktīvu kristiešu, kas nostātos sociālpolitiskās pozīcijās un norādītu uz šo negatīvo attīstību. Kāpēc Rēders vai Kinca nepasaka, ka grib runāt par šiem tematiem savos medijos, kāpēc nerosina sabiedrisku domu apmaiņu? Tās iespējas būtu. Īpaši luterāņiem būtu pat intelektuāls pienākums arī tikai kā lajiem daudz aktīvāk iesaistīties baznīcas nostādņu izstrādāšanā.

Tas, protams, ir jautājums par (tik smieklīgo) baznīcas varu. Manā vērtējumā luterāņu katoliciskošanās Latvijā ir saistīta faktiski tikai un vienīgi ar varaskāri nevis patiesiem ticības apsvērumiem. Noliekot baznīcu pa vidu starp cilvēku un Dievu, veidojas “svētā grāla tabu” ar veselu aparātu, kas to uztur. Latvijā gan vispirms bija protestantu aparāts, kas “grālā” atrada lēnu, bet pamatīgu ceļu, kā padarīt sevi neaizstājamu un pašatražojošu. Taču šis ceļš ved pilnīgi pretēji Lutera ierādītajam demokrātiskajam un pašorganizēšanās virzienam.

Kā minēju, tikai pagara replika, kas, cerams, rosinās tālākas diskusijas.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!