Foto: Jeff Kubina
Memorands paredz saistības un atbildību arī no nākamās partijas, kas uzņemsies kultūras ministra posteni, un sagaida jebkuras partijas izpratni, ka bez kultūras nebūs valsts.
Izlasot žurnālistes Sanitas Uplejas analītisko rakstu par Kultūras Alianses, Kultūras ministrijas un Nacionālās apvienības 21. maijā noslēgto sadarbības memorandu, kurā viņa brīdina kultūras profesionāļus no vieglprātīgas un neapdomīgas nozares uzticēšanas vienas partijas pārraudzībai, jāatzīst, ka raksts atspoguļo gluži pamatotas bažas, kādas varētu rasties, dzīvojot ideālā valstī ar ideālu valsts pārvaldi. Tomēr „no iekšpuses” situācija vienlaikus ir un nav tik dramatiska, kā to iztēlo žurnāliste.
Kālab tā, jāatzīst, ir dramatiska? Tālab, ka Sanitas Uplejas dotās definīcijas — par visas valdības atbildību tik svarīgā jomā kā kultūra, par izglītības ministra pastiprinātu pievēršanos kultūrai kā izglītības pamatu pamatam, lai ieaudzinātu nepieciešamību pēc mākslas jau no bērna kājas, par finanšu ministra redzējumu optimālai valsts budžeta pārdalei, kultūru proporcionāli piesaistot iekšzemes kopprodukta (IK) pieaugumam un a priori nosakot zināmu attiecību (tāpat kā veselības, aizsardzības un citām valstij būtiskām jomām), par reģionālās attīstības ministra atbalstu profesionālās mākslas pieejamībai ārpus megapoles Rīgas vai par ārlietu ministra spēju pamatot kultūras atašeju nepieciešamību Latvijas vēstniecībās — attiecas uz to valsti, kuras mums joprojām nav. Tas attiecas uz valsti, pēc kuras mēs tiecamies visus 20 neatkarības gadus un kuru nepiedzīvosim, ja turpināsim atdoties brīvā tirgus ekonomikai, ko par kļūdu atzinis arī premjers Valdis Dombrovskis, kaut Nacionālās attīstības plāna projektā ierakstītais atslēgas vārds “ekonomiskais izrāviens” neko citu nenozīmē.
Īsumā — runa ir par nepieciešamību pēc valsts ideoloģijas jeb, kultūras ministres vārdiem runājot, stratēģijas, kas definētu, kādu valsti mēs vēlamies redzēt arī pēc vairākām paaudzēm un ko esam reāli gatavi darīt, lai to sasniegtu. Šādā valstī tik tiešām būtu ļoti nopietni jāuztraucas, ka cilvēki, kas pārstāv dažādās formācijās organizētu kultūras profesionāļu kopumu, paraksta dokumentu, kas paredz nozares ministra pārstāvētās partijas klātbūtni nozares politikas īstenošanā, pilveidošanā, attīstībā, definēšanā u.t.t.. Uzsveru — klātbūtni, nevis diktātu, partijas ideoloģijas (lai cik valstiski atbildīga tā būtu, jo „radikālisms” šajā gadījumā ir interpretējama lieta) uzspiešanu vai monopoltiesību uzurpāciju. Mūsu valstī iemesla tik nopietnam brīdinājumam, kāds izskan Sanitas Uplejas rakstā, manuprāt, tomēr nav. Lai gan Kultūras Alianses pārstāvju vārdā varu būt tikai pateicīga par vēl vienu atgādinājumu, cik tīra vai netīra ir vai nav Latvijas politika un cik bīstami ir tuvoties robežai, kurā parādās jēdziens „sadarbība ar politiķiem”, ko, no vienas puses, mēs gaidām, bet, no otras — uzskatām par necienīgu.
Tātad — kālab situācija nav tik dramatiska? Tajā reālajā Latvijā, kurā dzīvojam un strādājam mēs, ministri joprojām ir politiskas figūras. Ideja par tā saukto profesionāļu valdību allaž aktualizē opozīcijas partijas neatkarīgi no tā, kura partija ir opozīcijā. Bet realitātē koalīcija sadala ministru portfeļus, turklāt, būsim godīgi, atkarībā no ietekmes mēroga. Tas, ka kultūra šajā ekonomiski sarežģītajā situācijā tika atstāta „jaunākajam brālim” jeb Nacionālajai apvienībai, nebūt nenozīmēja kādas noteiktas ideoloģijas izveides uzticēšanu tā sauktajai latviskajai partijai, bet gan attieksmi pret neērtu un nabadzīgu nozari, kura tika nolikta vēl tālāk no naudas maka turētājiem nekā iepriekš. Šeit nav vietas izvērst pārdomas, kāpēc tā un kas no tā, kaut Dāvja Stalta sazvērestības teorijai portālā delfi.lv[ 1 ] varu piekrist tikai daļēji. Tāpēc Memorands, kas paredz partijas līderu uzraudzību pār pašu izvirzītā ministra sadarbību ar nozares profesionāļiem konkrētu un, ticiet man, samilzušu jautājumu risināšanā, patiesībā nozīmē atbildības uzņemšanos. Tādas politiskās atbildības, pēc kuras mēs patiesībā alktu visās nozarēs. Jo tieši atbildības trūkums mūsu demokrātiskajā valsts pārvaldē tracina visvairāk. To sakot, pārstāvu ierindas pilsoņus.
Bet par kultūras profesionāļu spēju vai nespēju nekļūt politiski angažētiem liecinās viņu pašu pilsoniskā atbildība, kuru varēsim izvērtēt pēc laika. Vita Matīsa par mākslinieka un partiju attiecībām runāja Latvijas Radošo savienību padomes plēnumā 2009. gada jūnijā. Šogad šī uzruna tapa nopublicēta Gundegas Repšes interviju krājumā „Rakstnieki IR”. Nobeigumā atļaušos viņu citēt: „Demokrātiskā sabiedrībā inteliģences un politiķu lomas ir fundamentāli atšķirīgas, jo demokrātiskas politikas būtība ir darbošanās ar puspatiesībām. /../ Demokrātiskā sabiedrībā inteliģence var un tai vajag piedalīties publiskā diskusijā par jautājumiem, kas rūp sabiedrībai, par politiku plašākā nozīmē, bet tā nevar to veikt efektīgi, ja ir iesaistīta sacensībā par politisku varu. Kā politiķis tu aizstāvi vienu puspatiesības elementu, kā inteliģences pārstāvis tu centies atpazīt un izgaismot dažādus patiesības un nepatiesības elementus, kas atrodami visās pusēs.” [ 2 ]
Aplūkotais Memorands paredz kultūras nozares pārstāvju iesaistīšanos kultūrpolitikā — nozares prioritāšu definēšanā, stratēģisku dokumentu izstrādē, dialoga veicināšanā starp varu un profesionāļiem, bet tas neparedz iesaistīšanos politikā — politiskās hierarhijas ievērošanu vai dalību partiju savstarpējo attiecību kārtošanā, kur nu vēl pārtapšanu par vienas partijas (un ir pilnīgi vienalga, ka šobrīd tā ir VL/TB/LNNK) ruporu. Tieši otrādi — kamēr ministri būs partiju nominēti, šis Memorands paredz saistības un atbildību arī no nākamās partijas, kas uzņemsies kultūras ministra posteni, un sagaida jebkuras partijas izpratni, ka bez kultūras nebūs valsts.
Sadarbības memorands starp Kultūras ministriju, Kultūras aliansi un Nacionālo apvienību