Raksts

REPLIKA: Kam ir vajadzīgs sports?*


Datums:
14. augusts, 2012


Foto: theloushe

100 000 latu Štrombergam ir diezgan laba cena par pāris dienu latviešu sirdsmieru un apziņu, ka tomēr šajā valstī nav nemaz tik slikti.

Kamēr liela daļa Latvijas iedzīvotāju jūsmoja par Latvijas sportistu olimpiskajām medaļām, es vairākas dienas mēģināju saprast, kas tieši tik ļoti izcils un satriecošs ir šo cilvēku paveiktajā un kādēļ šī viņu performance vispār ir vajadzīga. Respektīvi — kam ir vajadzīgs sports? Sporta pārstāvjiem un viņu aizstāvjiem ir daudz jājamzirdziņu šīs tēmas apspēlēšanai.

Pirmais un visspēcīgākais — Latvijas tēla nešana pasaulē!

Nu jā, protams, ja ne ar ko citu nevar īsti to pozitīvo tēlu radīt, tad vismaz sportistus nosūtīsim pazīmēties. Es tikai nesaprotu, kā vārdā šis Latvijas tēls ir nesams pasaulē? Es esmu pārliecināts, ka Okeānijas valstīm un Brazīlijai (un nemaz nerunājot par ASV un Āfriku) neinteresē ziemeļi — zeltu un dimantus mums iesmērēt nevar un arī Mersedesu no mums nopirkt nevar. NVS valstis mūs nekad neaizmirsīs, savukārt Rietumeiropā Latvija visiem ir ļoti labi zināma un tās tēlu glābt ne ar kādām medaļām neizdosies. Katrā ziņā es gribētu pajautāt katram lasītājam — kādu labumu Tev sniedz šāda Latvijas atpazīstamība pasaulē (iedomājieties tagad čīliešus, kas zina, ka kaut kur ziemeļos divi džeki spēlē volejbolu)?

Otrais — arī spēcīgs, un, ja par pirmo parādās šaubas, tad šis momentā tās izkliedē — veselīga dzīvesveida propagandēšana!

Šeit gribētos atklāti un godīgi pateikt, ka profesionālajam sportam nav nekā kopīga ar veselīgu dzīvesveidu. Veselīgs dzīvesveids ir mierīga, pārdomāta dzīve godīgā, sociāli nodrošinātā valstī ar veselīgu uzturu un ikdienišķu mērenu vingrošanu nevis „uztura bagātinātāju” rīšana un kaulu laušana. Un šeit noteikti pie horizonta var parādīties jaunās māmiņas, kas kliegs: „Bet labāk, lai ar sportu nodarbojas, nevis kļūst par narkomānu!!!” Nē, labāk aizvediet savu dēlu vai meitu uz bibliotēku un jau priekšlaicīgi izmetiet ārā televizoru.

Trešais ir kā glābiņš — attīsta patriotismu!!!

Patriotisms ir mīlestība pret savu valsti. Patriotisms pēc sajūtas ir tad, kad, redzot, ka valstī kaut kas notiek nepareizi, mēģini kaut ko mainīt, un, ja nekas neizdodas, tad ap sirdi kļūst skumji. Nu kaut kā tā. Savukārt uzvara sacensībās sniedz primitīvu pārākuma sajūtu. Jā, jā, pārākumu pār vāciešiem, poļiem, lietuviešiem vai (it īpaši) amerikāņiem (iedomājieties — pāris amerikāņu nepilngadīgo tvītotāju ar pāris vārdiem aizskar vairākus simtus pieaugušu latviešu un še — parādījām viņiem!).

Starp citu, runājot par patriotismu, — vai esat pamanījuši, ka sports ir vienīgais darbības veids, kurā uzvarētāju godina ar himnu un karogu? Šādu pagodinājumu nekad nesaņems neviens izcils rakstnieks, mūziķis, ārsts, skolotājs vai inženieris! Vai zināt, kas ir Rūdolfs Ūdris vai Konstantīns Počs? Savukārt Šmēdiņu un Pļaviņu, kas spārda bumbu, zina šobrīd teju katrs televizora un datora īpašnieks Latvijā. Turklāt arī viņu treneri, masieri, pirtnieki un nagu griezēji šobrīd latviešu zemapziņā ir daudz godājamāki par tiem pašiem slavenajiem iepriekšminētajiem izgudrotājiem.

Un šeit rodas izmisuma kliedziens — ak, Dievs, par ko mums tas viss?

Atbildi var meklēt vēsturē. Ir maz cilvēku, kas zina, ka pirmo reizi cilvēkus par fanātiķiem (faniem) pirms aptuveni 80 gadiem ir nosaucis neviens cits kā Ādolfs Hitlers. Viņam pašam sports nekad nebija paticis, viņš to uzskatīja par dīkdieņu nodarbi. Tomēr vienreiz Hermanim Gēringam bija izdevies viņu aizvilināt uz stadionu. Hitlers bija iesēdies godājamo viesu ložā un sastinga — viņam priekšā pa zaļu zāli skraidīja 20 pieauguši vīrieši apenēs un maikās un centās pēc iespējas spēcīgāk spert melnu ādas bumbu, bet tūkstošu pūlis pie katra sitiena kliedza arvien skaļāk un skaļāk, līdz beidzot, kad bumba bija ietriekta vārtos, vienkārši uzsprāga ovācijās. Pēc kāda laika stadiona skaļruņi ziņoja, ka spēli klātienē vēro pats Ādolfs Hitlers, — tad aplausi bija šķidrāki un kliedzieni savaldīgāki. Viņš nosēdēja vēl kādas piecas minūtes, skatoties tikai uz tribīnēm, tad piecēlās, paspieda Hermanim roku un teica: „Baro šitos džekus, maksā viņiem jebkādu naudu, ja viņi ar savu skriešanu var panākt tādu efektu!”

100 000 latu Štrombergam un olimpiskās delegācijas izdevumi ir diezgan laba cena par pāris dienu latviešu sirdsmieru un apziņu, ka tomēr šajā valstī nav nemaz tik slikti, pie tam — ka šie līdzekļi tāpat ir nodokļu maksātāju nopelnīti. Un es esmu pārliecināts, ka Latvijā šobrīd atradīsies kādi 100 000 cilvēku, kas tāpat būtu gatavi ziedot pa laķikam par šo orgasmu, kas ļāva kaut uz pāris dienām aizmirst visas bēdas.

Bet man rodas divi jautājumi:

1. Cik pasaules mērogā atpazīstamu mūziķu un mākslinieku ir Zviedrijā un cik — Latvijā?

2. Un kāda ir atšķirība starp Stokholmas Kartorps ģimnāziju un atrašanās un izmēru ziņā izteikti līdzīgu Iļģuciema vidusskolu?

Kartorps ģimnāzija Stokholmā ir tikai viena no daudzajām Zviedrijas vidusskolām, kura ir aprīkota ar brīvi pieejamajām multimediju telpām. Būtībā viņiem ir mēģinājumu zāle, instrumenti un apskaņošanas tehnika (mikrofoni, pultis u.t.t.)
Es domāju, ka par 100 stabiem ar studentu vai pusprofesionālās sērijas instrumentiem, kā arī ar visu nepieciešamo skaņas tehniku (arī ierakstīšanai) varētu aprīkot, teiksim, vismaz piekto daļu Rīgas skolu.
__________________________________

Replika ar autora piekrišanu pārpublicēta no Facebook.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!