Pirms dažiem, jāsaka vairākiem, gadiem vārdiski cīnījos pret izteikumu - šajā valstī nav kultūras. Toreiz skaļi neteicu, ka nav. Vai tad tā ir kultūra - dzīvot vecā dievināšanā, slavināšanā... Varbūt vajadzēja kultūru ieaudzināt tajās paaudzēs, kuru pārstāvji uz Latviju atbrauks tikai paskatīties kādu teātri un dziesmu svētkus? Ja vēl būs ko skatīties. Gan jau dziesmu svētki drīz apsīks, kas tad dziedās tajos koros, ja kordziedāšana tiek iznīdēta skolas gados. Teātros spēlēs lomas tie muļķi, kas citur nekur nav derīgi? Tāpat kā tajās daudzajās partijās? Un muļķu ir daudz, bezgala daudz, ar smukām drēbēm un skaistu makeapu muļķību nenoslēpt.

Reņģēdāju tauta. Ir, ir reņģēdāji. Tie reņģēdāju pārstāvji iedomājas, ka reņģēdāji ir tāpēc, ka ēd tās zivis, kuru jau esot par maz. Citi gan uzskata, ka reņģēdāji ir ne vien tiešās pārtikas uzņemšanas dēļ. Kaut vai – tagad arī “augšas” pievērsušās tam, ka visādus pabalstus un piemaksas cilvēki saņem par daudz. Pievērsušās tik tagad, kad jau cilvēku paaudzes sapratušas, ka būt mazdrošinātam ir valstiski izdevīgi. Nav no rīta jāceļas, jāmazgājas, jābrokasto, jāvelta savs laiks iešanai uz darbu, nav jāstrādā, darbā arī nav jāpusdieno… Algā par to visu saņem kādus 200 latus, mazdrošinātais, rupji rēķinot, saņem to pašu. Ne jau tīrā, plikā naudā ir tie 200 lati, bet apkure taču arī kādam ko maksā, tāpat mazdrošināto bērnu izglītība, palīdzētāju pārtikas pakas arī no gaisa par velti nekrīt. Bet mazdrošinātie nestrādā. Aizbildinoties, ka nav kur. Nav jau arī. Reņģēdāji jaunas darbas vietas neprot radīt, tik ēd reņges, pat jēlas.

Kas tikai nav dzirdēts par tā saucamajiem simtlatniekiem, kuriem vairs nemaksā mēnesī 100 latus. Bet, ja kapos, kur darbu imitē kādas 6 simtlatnieces, viena cita, kas par savu darbu nesaņem neko, tik kapu apkopšanas sajūtu, izdara vairāk nekā tās 6, kuras par kustēšanos saņem samaksu naudā? Kaut kas nav kārtībā. Kaut kas nav kārtībā, ja skolotājiem esot jāsaka bērnu vecākiem – dodiet saviem bērniem līdzi uz skolu prezervatīvus. Kaut kas nav kārtībā.

Kultūras arī nav. Reņģēdāji brīnišķīgi iztiek bez kultūras.
Dabas migla ir skaista. Ja ne rīt, tad parīt tā pazudīs. Aizmiglotās acis un prāts paliks. Un reņģēdāji laikam veidos savu kultūru. Vai to arī glabās, kā latvju dainas skapītī un grāmatu sējumos?