Raksts

Reliģiskā identitāte – iecietību veicinošs faktors?


Datums:
04. oktobris, 2005


Autori

Valdis Tēraudkalns


Foto: E. Rudzītis © AFI

Piedzīvojot, ka reliģijas brīvība tiek attiecināta arī uz nesen ienākušiem "konkurentiem" un ka cilvēktiesības skar reliģijās strīdīgus jautājumus kā dzimumu līdztiesība, daļa ticīgo cilvēktiesības uztver kā Briseles elites uzspiestu apgaismības laikmeta nekristīgu produktu.

Vai reliģijas iedalāmas iecietīgās un neiecietīgās? Kādu motīvu vadītas dažādas reliģiskās organizācijas iesaistās dialogā par toleranci vai noraida to? Šie ir jautājumi, kas liek domāt par reliģijas un cilvēktiesību jomas attiecībām, par reliģisko grupu attieksmi pret demokrātiskās sabiedrības izvirzītajiem uzstādījumiem attiecībā uz toleranci[1].

Reliģijas iesaistei aktuālu jautājumu risināšanā ir būtiska vieta mūsdienu sabiedrībā, kurā pastāvošās problēmas bieži vien prasa ne tikai pragmatisku risinājumu, bet ir saistītas ar ētiku un pasaules redzējumu. Piemēram, ja žurnālists atļauj ultranacionālistiskas grupas pārstāvei izsmeļoši izklāstīt savu programmu nacionālajā televīzijā, tas juridiski nav nekāds pārkāpums, taču no cilvēktiesību kultūrā balstītas ētikas viedokļa tas ir nosodāms solis[2].

Formāla iecietība vēl nav pietiekoša, jo tā var būt balstīta vienaldzībā. Tādā gadījumā “mēs esam toleranti ne principa dēļ, bet morālas neieinteresētības dēļ”[3]. Tāpēc mūsdienu “riska sabiedrībā”[4], kurai raksturīgas pieaugošas bailes no ekoloģiskām katastrofām, terorisma, ekonomiskiem satricinājumiem, Citādā sev līdzās un citām parādībām, kuras tiek uztvertas kā apdraudējums, iecietība viegli var pārvērsties savā pretmetā – ienaidā. Vai reliģija šajā kontekstā pilda stabilizējošu lomu?

Izvērtējot situāciju, jāizvairās no reliģiju sadalīšanas “iecietīgajās” un “neiecietīgajās”, jo reliģijas ir pārāk fragmentētas, lai būtu iespējami šādi vispārinājumi. Kristīgajam fundamentālismam raksturīgā melnbaltā domāšana nav “pierakstāma” visiem kristietības novirzieniem. Dienvidāfrikā 1992. gadā katoļu bīskapi aicināja savu draudžu locekļus izvērtēt politiskās partijas atbilstoši tam, vai tās iestājas par taisnīgumu un veicina demokrātiju. Pasaules baznīcu padomes[5] ietvaros pastāv Programma cīņai pret rasismu, kas savulaik izvērta nesaudzīgu cīņu pret aparteīdu Dienvidāfrikā[6].

Savukārt daudzās islāma valstīs sastopamie cilvēktiesību pārkāpumi nav pamats, lai uzskatītu, ka vienīgā islāma reliģijā pamatojamā koncepcija ir teokrātisks autoritārisms. Latvijā esošās nelielās musulmaņu kopienas cenšas integrēties sabiedrībā un veidot dialogu ar citām reliģijām[7]. Starptautiskā kontekstā vērts pieminēt, piemēram, islāma modernistu Mehdi Bazarganu, kas pēc revolūcijas Irānā īsu brīdi bija premjerministrs un uzskatīja, ka visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no reliģiskās piederības ir jāgarantē vienlīdzība likuma priekšā, turklāt valsti veido indivīdi, tāpēc viņu tiesības ir prioritāras pār kopienas principiem, un līdz ar to neviena valdība nav tiesīga regulēt morāles jomu[8]. Tas izklausās progresīvāk nekā Latvijai vēl aizvien raksturīgā pārspīlēta patriotisma kultivēšana[9] un dažu mūsu politiķu moralizējošā nostāja.

Reliģiskās organizācijas dialogā par toleranci iesaistās dažādu motīvu vadītas. Nav nekāds noslēpums, ka jaunajām reliģiskajām kustībām gan Latvijā, gan citur pasaulē tā ir publiska platforma, lai izvirzītu prasības savu tiesību ievērošanai. Histērija par “netradicionālo” reliģiju invāziju un tiekšanos pēc varas ir pārspīlēta – šīm kustībām nav vienotas politiskās programmas un pasaulē to panākumi politikā ir uz pirkstiem saskaitāmi[10]. Šo kustību ieinteresētību cilvēktiesībās stimulē situācija, ka, tā kā sabiedrībā to rituālprakse un ticējumi tiek uztverti ar aizdomām, to locekļi ir pakļauti diskriminācijai.

Latvijā ir svarīgi, lai reliģisko grupu piedalīšanās dialogā par cilvēktiesību tematiku turpinātos un pāraugtu izvērstā diskusijā starp konkrēto reliģisko grupu locekļiem par cilvēktiesību principiem, to vēsturi un saistību ar reliģiju. Austrumeiropā reliģiskajās organizācijās aktīvie cilvēki iepriekšējā politiskā režīma laikā galvenokārt bija ieinteresēti tajā tiesību daļā, kuras neievērošana viņus skāra visvairāk – reliģijas brīvībā[11].

Jaunos politiskos apstākļos piedzīvojot, ka reliģijas brīvība tiek attiecināta arī uz nesen ienākušiem “konkurentiem” (jaunās reliģiskās kustības) un ka cilvēktiesības skar reliģijās strīdīgus jautājumus (dzimumu līdztiesība), daļā ticīgo izveidojusies atturīga attieksme pret cilvēktiesībām, uztverot tās kā Briseles elites uzspiestu apgaismības laikmeta produktu, kas tāpēc uzskatāms par nekristīgu. Pēdējais apgalvojums ir apstrīdams, jo, piemēram, 17. gs. filozofs Džons Loks, ar kura vārdu saistīta indivīda brīvības koncepcija, atradās angļu puritāņu teoloģijas ietekmē.

Centralizētu reliģisku grupu (piem., Romas katoļu baznīca) piekritējiem Latvijā un citur, protams, ir jārēķinās ar savas vadības pieņemtajām direktīvām. Deklarācija “Dignitatis Humanae”, kuru 1965. gadā pēc asām debatēm pieņēma 2. Vatikāna koncils, sniedz cilvēktiesību teoloģisko pamatojumu. Jaunajā katoļu baznīcas katehismā iecietība attiecināta uz visiem neatkarīgi no tā, vai baznīca atbalsta konkrēto uzskatu vai dzīves praksi, vai nē. Tas skar arī Latvijā negācijas uzbangojušo homoseksualitātes jautājumu – katehisma autori uzskata, ka “jāizvairās no jebkādām netaisnīgas diskriminācijas izpausmēm attiecībā uz šiem cilvēkiem”[12]. Kā rāda dažādu valstu katoļu baznīcas vadības reakcija uz likumdošanas iniciatīvām un seksuālo minoritāšu aktivitātēm, praksē jautājums par iecietības īstenošanu gan izrādījies strīdīgs. Dzīve rāda, ka gan centralizētās, gan decentralizētās organizācijās no teoloģiskajiem dokumentiem līdz “vienkāršo” draudzes locekļu apziņai ir tāls ceļš un šo dokumentu praktiskais pielietojums ir pakļauts pārmaiņām.

Latvijā jāņem vērā, ka šeit dominējošais luterānisms vēsturiski nav bijis orientēts uz sociālo teoloģiju, kas vairāk raksturīga anglosakšu pasaulē izplatītiem kristietības novirzieniem, līdz ar to pie mums trūkst atbilstošas intelektuālās tradīcijas. Diemžēl tuvākos gados diez vai sagaidīsim, ka vietējās reliģiskās grupas vienosies, piemēram, par aicinājumu boikotēt laikrakstu “DDD” vai prasību radikāli noskaņotiem Saeimas deputātiem nolikt mandātu.

Latvijas sabiedrība vēl aizvien ir neiecietīga, un tas skar visus sabiedrības slāņus neatkarīgi no reliģiskas pārliecības. Būtu arī naivi gaidīt, ka visas iesaistītās puses nonāks pie vienotas izpratnes par cilvēktiesībām – liberālajiem un konservatīvajiem strāvojumiem būs atšķirīgi vērtējumi. Drīzāk varam cerēt uz to, ka, sākoties atklātām diskusijām, izkristalizēsies šo strāvojumu nostādnes un izveidosies pragmatiska formāla vai neformāla vienošanās par noteiktu līdzāspastāvēšanas telpu.

Sekulārā sabiedrībā, atkal un atkal piedzīvojot neiespējamību panākt vienas reliģijas vai morāles sistēmas triumfu ar likumu varu, nāksies pragmatiski pieņemt domu, ka sagaidīt cieņu pret saviem uzskatiem un nodrošināt tiesības sev var tikai tad, ja dod šādu iespēju arī citiem. Citu valstu prakse rāda, ka pretējs scenārijs – ļaušanās reliģiska fundamentālisma ietekmes pieaugumam, nozīmēs tālāku reliģisko organizāciju lomas vājināšanos fragmentācijas rezultātā. Fundamentālisms ir neradošs, jo centrējas ienaidnieka tēla veidošanā, un nespēj piedāvāt neko pozitīvu, atskaitot vispārējus lozungus par atgriešanos pie “veco laiku” reliģijas.

__________________________________________
[1] Šie jautājumi tika plašākā lokā apspriesti seminārā, ko 2005.augusta beigās rīkoja Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts kopā ar Latvijas Bībeles biedrības, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes un Akadēmiskā reliģisko studiju centra (Filozofijas un socioloģijas institūts, Latvijas Universitāte) pārstāvjiem.

[2] Runa ir par cilvēktiesību un mediju ekspertu kritizēto žurnālista Jāņa Dombura rīcību, dodot Latvijas Nacionālās frontes pārstāvei Līgai Apinei netraucēti izklāstīt savas organizācijas idejas tiešā ētera raidījumā “Kas notiek Latvijā?”. Skat. Arāja D. Vārda brīvība pret naida kurināšanu // Diena. – Nr. 223. – 23.09.2005. – 4. lpp.

[3] Skat.: Davies C. Permissive Britain. Social Change in the Sixties and Seventies. – London: Pitman Publishers, 1975. – p. 201.

[4] Skat.: Beck U. Risk Society: Risk Society: Towards a New Modernity. – London: Sage, 1992.

[5] 1948. g. dibināta starpkonfesionāla organizācija, pie kuras pieder vairāk kā 340 pareizticīgo un protestantu konfesijas un denominācijas vairāk kā 100 valstīs un teritorijās.

[6] www.wcc-coe.org/wcc/what/jpc/racism-e.html

[7] Ņemot vērā islāma faktora pieaugumu Eiropas Savienībā, ir atbalstāma jau pieminētajā seminārā izskanējusī doma, ka vietējo islāma kopienu pārstāvim vajadzētu būt līdzās kristīgo konfesiju un jūdaistu vadītājiem Reliģijas lietu konsultatīvajā padomē. Šādu iespēju apgrūtina vienotas musulmaņu organizācijas trūkums Latvijā, taču to iespējams risināt ar rotācijas vai citu mehānismu palīdzību.

[8] Dorraj M. Islam, Governance and Democracy // Human Rights & Religions: A Reader / Gearon L., ed. – Brighton: Sussex Academic Press, 2002. – p. 149.

[9] Par to liecina, piemēram, fakts, ka līdz šim jauno pilsoņu solījuma tekstā bija iekļauta frāze par apņemšanos, nežēlojot savu dzīvību, aizstāvēt Latvijas neatkarību. Tieslietu ministrijas darba grupas sagatavotajos grozījumos Pilsonības likumā šo frāzi piedāvāts izņemt, bet tas darīts, respektējot tos, kuri šādu apņemšanos nevar uzņemties reliģiskās pārliecības dēļ, nevis tāpēc, ka frāze atspoguļo 19. gs. nacionālismam raksturīgo ideju par kopienas solidaritāti, kurai bez ierunām jāpakļaujas indivīdam.

[10] Japānā kustība “Soka Gakkai” kontrolē vienu no lielākajām partijām, Francijā 1986. gadā parlamentā pirmo reizi ievēlēja Nacionālās frontes vadībā esošās labējo spēku koalīcijas sarakstā iekļautu mūnistu (Barker E. New Religious Movements and Political Orders. Pamphlet Library No. 15. – Canterbury: Centre for the Study of Religion and Society. – p. 18.). Ir diskutabli, vai Latvijā harismātisko kristiešu draudzes “Prieka Vēsts” un “Jaunā Paaudze”, kuru piekritēji ir Pirmās partijas biedru rindās, uzskatāmas par jaunām reliģiskām kustībām, pie tam to proponētie politiskie principi ir līdzīgi lielāko un senāko kristīgo konfesiju konservatīvā spārna uzskatiem.

[11] Tomēr bija gadījumi, kad baznīcu autoritātes iestājās arī par citu cilvēktiesību jomu ievērošanu. Piemēram, Berlīnes-Brandenburgas bīskaps Albrehts Šonhers deklarēja, ka “baznīcas vadības pienākums ir valstī, kurā valda partijas diktatūra, saglabāt vai iegūt visiem pilsoņiem tik daudz cilvēka tiesību, cik vien iespējams (De Gruchy J.W. Christianity and Democracy. – Cambridge: Cambridge University Press, 1995.).

[12] Katoliskās baznīcas katehisms. – Rīga: Rīgas metropolijas kūrija, 2000. – 575. lpp.

Publikācija tapusi Nacionālās programmas iecietības veicināšanai ietvaros.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!