Raksts

Reklāmas izpriecas plebejiem


Datums:
04. marts, 2009


Autori

Deniss Hanovs


Foto: Mightymightymatze

Vēlētājs, ilgstoši saņemot primitīvo, uz ienaidnieka tēliem un „nepārvaramajiem” pretstatiem balstīto politisko vēstījumu, degradējas kopā ar vēstījuma autoriem.

Pavasaris nāk, un tā pirmās vēsmas ir jūtamas politisko tehnoloģiju avitaminozē, kad intelekta rādītāji krītas un „lien ārā” agresīvs nacionālisms, infantila savstarpēja apmētāšanās ar draudīgām bildēm un kopumā — priekšvēlēšanu šizofrēnijas saasināšanās visā politiskajā spektrā. Esmu viens no tiem vēlētājiem, kas nespēj vairs klausīties Saeimas sēžu atreferējumus, jo visu laiku jau nevar piedalīties vienā un tajā pašā atrakcijā, piemēram, bubuļu medībās. Šādas spēles ir pieļaujamas bērnu vecumā, bet — ne normālā politikas procesā.

Kopš 90. gadu sākuma, tātad jau gandrīz divu gadu desmitu garumā, arī Latvijas sabiedrībā vienīgo pieņemto „pareizo izvēli” vairs neizdara 99,9% pilsoņu. Mēs esam politiskajā pārliecībā un politiskajā līdzdalībā fragmentāra un dažāda sabiedrība. Divdesmit gadu vecumā cilvēkam un sabiedrībai nostiprinās pasaules redzējums, izkristalizējas vērtības, un nostiprinās paradumi. Tas pats notiek arī politiskajā procesā. Ja Latvijas vēlētāji kopumā ir visai kaprīzas būtnes — neparedzamas un nepacietīgas —, tad toties labējā politiskajā spārnā ir izveidojusies stabila un nemainīga vīzija par „vidējo” vēlētāju un konkrēti — par latviešu vēlētāju.

Kā spilgta vizuāla ilustrācija vīzijai par Latvijas sabiedrību, manuprāt, kalpo intensīvais vizuālo simbolu karš starp it kā galīgi nesamierināmajām, polāri pretējām partijām — TB/LNNK un Saskaņas centru. Abu partiju pārstāvji nesen stāvēja Ministru kabineta zāles priekšnamā, cerīgi taustot durvju rokturi un vienlaicīgi arī publiski bakstot viens otru ar dažu minūšu ietvarā iespiesto vīziju — reklāmas klipiem — par Latviju, sevi un saviem vēlētājiem. Šajā rakstā vēlos ieskicēt savu interpretāciju par klipu vēstījumu un to pasūtītāju lomu politiskā procesa kvalitātes veidošanā, kā pieņēmumu izvirzot vispāratzīto aksiomātisko tēzi par demokrātijas kvalitātes saikni ar „kvalitatīvu” vēlētāju, kas ietekmē politiskā vēstījuma ģenēzi un tā saturu. Jo vairāk vēlētāja darbībā ir novērojama racionāla, analītiska izvēle, jo plašāka ir deputātu kandidātu rīcības telpa priekšvēlēšanu kampaņā, ja vien potenciālais politiskā vēstījuma saņēmējs nav plebejizēts un nav izteikti atkarīgs no formulas „maize un izpriecas”. Turpmāk, balstoties klipu saturā, mēģināšu noskaidrot, kāds, pēc politisko vēstījumu autoru domām, ir Latvijas vēlētājs, tātad — teorētiski jebkurš Latvijas pilsonis.

Nokļūstot mūžīgajā izrādē

Pagājušajā gadsimta 60. gadu beigās notikušās franču „studentu revolūcijas” aktīvs dalībnieks un politiskā diskursa analītiķis Gijs Debors (Debord) jau 80. gados secināja, ka mūsdienu Rietumeiropas politiskajā telpā politiskā simulācija — izrādes sabiedrība jeb society of spectacle — nav vairs alternatīva realitāte, kas pastāv blakus „īstai”, objektīvi pārbaudāmai realitātei, bet ir stājusies tās vietā, izmantojot plašu realitātes veidošanas arsenālu.[ 1 ] Līdzekļu spektrā franču filozofs minēja nepārtraukto ārējo draudu izmantošanu, veidojot, viņaprāt, aplamu priekšstatu par to, ka no iekšpuses politiskā sistēma ir ideāla — konsolidēta un harmoniska, bet tikai ārējo draudu dēļ tā tūlīt, tūlīt atradīsies uz sabrukuma sliekšņa. Šo it kā pretrunu, kas labi sadzīvo politiskajā diskursā, Debors sauca par trauslo harmoniju[ 2 ].

Latvijas gadījumā labējo partiju politiskā vēstījuma „audums” pašlaik ir kožu saēsts un pašu valkātāju pamatīgi saplēsts, bet apbrīnojami vienveidīgs. Pat Sandra Kalniete (Pilsoniskā savienība), būdama tekstilmāksliniece, nespējot izkāpt no konservatīvā nacionālisma diskursa, ar protesta imitācijas šķērēm nogrieza vēl vienu mazu varas un vēlētāju gabaliņu. Nacionālisma ideoloģija, par ko rakstu jau gandrīz desmit gadus, kā apbrīnojami mazkustīgs fenomens Latvijas politisko partiju versijā jau sen ir novalkāta. Tās konsolidējošais un proaktīvais potenciāls beidzās visai ātri — līdz ar galveno valsts varas institūciju un prakšu nostabilizēšanos 90. gadu vidū. Kad politiskajā diskursā parādījās kaut cik nopietna kreisā alternatīva, par ko liecina augošie Saskaņas centra reitingi, vienlaicīgi parādījās arī iespēja reanimēt izslēdzošo, uz pagātnes kolektīvajām traumām orientēto, nacionālisma ideoloģiju. Un kā tas notika? Šķiet, ka Debors būtu atradis Latvijā hrestomātisku savu tēžu ilustrāciju — politiskā elite simulē ienaidnieku un savu varu balsta pašpasludinātā glābēja pozīcijā. Bailes un piedāvājums pilsoņus no tām atbrīvot — šī ir Latvijas labējā spārna piedāvājuma nabadzība. Atcerieties Čaplina filmu par sasistajiem logiem un stiklotāju! Politiskās uzticības krīzi var pārdzīvot līdzīgā veidā — kāds uzņēmējs izsit logus un tūlīt pat pats parādās arī kā stiklotājs, piedāvājot palīdzību mājas iemītniekiem pēc paša izdarītajiem nedarbiem.

TB/LNNK klips Nr. 1, kurā partija pirms Ziemassvētkiem sūtīja vēstījumu, ka latvieši izvēlas Latvijas preces, bet krievi — tās nosmādē, ir analizējams no vārda brīvības robežu pozīcijas kā ilustrācija naida kurināšanai. Bet šoreiz runa ir nevis par abstrakta krievu jaunbagātnieka tēlu, bet gan par klipa mērķauditoriju — tiem, kas izdara „pareizo” izvēli. Par latviešiem. Savējie, sekojot klipa vizuālajam materiālam, kas ir pasūtītāja apstiprināta versija par „savējiem”, tas ir, vēlētājiem, ir nabadzīgāki, atturīgāki, ne tik uzkrītoši. Latviešu meiteni pārņem paaudzēs iedzīvinātas kolektīvas bailes un atmiņas par krievu ienaidnieku, kas vienmēr būs tāds, jo vienmēr būs krievs — vai nu spilgtā kažokādā, vai zaldāta formā. Nacionālisma radikālā, ksenofobiskā versija, kas pastāv blakus nacionālisma kultūrvērtības un identitāti saglabājošajam potenciālam, tiek izvirzīta par prioritāro. Klips nepārprotami vēsta par slēgto, savējo kopienu, kas dzīvo pašizolācijā, jo tā ir atmiņās balstīta kopiena.

Kas trūkst šādai kopienai? No klipa pasūtītāju viedokļa nekas, bet drauds ir Citādo klātbūtne. Kas tad, manuprāt, trūkst TB/LNNK radītajam vēlētāja tēlam — etniskajam latvietim? Pirmkārt, klips nesniedz roku, bet pat eglīšu tirgū savelk uzacis bailīgā grimasē, redzot citu kultūru cilvēkus un dzirdot citas valodas. Otrkārt, latvietis, par kuru TB/LNNK gatavs maksāt naudu par dārgo prime time laiku, tiek atkārtoti pasludināts par nospiestu, netiešā veidā pakārtotu citiem, bet lepnu tikai par savu etnisko izcelsmi, jo nekā cita viņam nav un nav arī jābūt. Klips suģestē mūžīgā upura tēlu, vēl un vēlreiz apstiprinot starp kopienām vilktās robežas, kas tādējādi kļūst par nepārvaramām. Mazohistisks paštēls, kurā pastalu ideja kļūst par arhetipu, sagatavo klišejisku atbildi, kas derēs arī ekonomiskās krīzes skaidrošanai ar ārējo Citādo, kas nu ir iefiltrējies arī Ziemassvētku tirdziņā.

Par sekām domāsim vēlāk

Saskaņiešu atbilde atkal ir politiskās nevainības simulācija, jo sociālā budžeta katastrofa un līdzšinējās veselības aprūpes sistēmas un izglītības kvalitāte, kā arī politiskā diskursa saturs ir arī šo — kreiso politiķu — līdzdalības vai nelīdzdalības rezultāts. Kā bijušais ierēdnis esmu sešu gadu garumā novērojis iekšējo harmonisko komunikāciju starp politiķiem kafijas pauzes laikā, bet pēc tās — jau šķirtās lomas, kas atkal turpinās publiskajā telpā — sēdēs un diskusijās. Politiskā diskursa straujas primitivizācijas pazīme ir politiskā vēstījuma augoša atkarība no publiskajā telpā sadalīto shematisko „masku” valkāšanas. Rezultātā vēlētājs, ilgstoši saņemot primitīvo, uz ienaidnieka tēliem un „nepārvaramajiem” pretstatiem balstīto politisko vēstījumu, degradējas kopā ar vēstījuma autoriem. Politikā var runāt par „sarkano” vai „zilo” (un šoreiz es speciāli izvēlos šo noniecinošo terminu) draudiem, par „spalvainām” rokām un „sorosiešu kaltiem apvērsumu plāniem” un rezultātā saņemt TB/LNNK „šedevru” klipa Nr. 2 veidolā — sarkanā karoga pārvēršanos par Krievijas žokļiem, kas norij Latviju.

Šo TB/LNNK atbildes reklāmu Saskaņas centram uzlūkojot kā aģitācijas paraugu, es saredzu pagājušā gadsimta 30. gadu PSRS vai nacistiskās Vācijas, Musolini Itālijas un Ulmaņa laiku labākus paraugus.[ 3 ] Optiskais tēmēklis un Mildas seja — vai nav burvīga kombinācija? Bet māksla mākslas dēļ ir laba tikai prerafaelītu darbos. Šeit runa ir par labējo politiķu nespēju paplašināt savu diskursīvo telpu. Tas ir realitātes skaidrojums, uzmanības novēršanas un sava vēlētāja pazemošanas līdzeklis. Ilgstoša vēlētāja degradācija ar partiju vēstījumu ksenofobisko saturu nu jau atspēlējas pašu politiķu rīcībspējā — pašlaik var iet tikai dziļāk baiļu un stereotipu mežā.

Prognozēju, ka ievērojama daļa vēlētāju, kuru kritisko spriestspēju aptumšo parādu un piespiedu bezalgas atvaļinājumu radītā bezizeja, kas ir uvertīra tālākai neiecietības izplatīšanai, tomēr saskatīs glābiņu mūžīgajā un vienmēr pa rokai esošajā Ienaidniekā. Šodien egle, bet rīt — karogi un valsts bojāejas sludināšana? Kopienas eksistenciālās krīzes simulācija otrajā TB/LNNK klipā aizsedz jautājumu, cik daudz nacionāli konservatīva partija 20 gadu garumā patiešām ir atbalstījusi latviešu grāmatniecību, arhīvu un bibliotēku modernizāciju, latviešu teātra un kino mākslas pieejamību latviešu kopienai, izglītības kvalitāti un citus etniskās identitātes stūrakmeņus.

Noslēgumā vēl viens novērojums, kas attiecas uz esošajiem un, iespējams, topošajiem partiju reklāmu klipiem. Seriālisma[ 4 ] princips parādās klipu karu turpinājumā jeb „atbilžu uz atbildēm” fāzē. Domājams, ka princips „visi līdzekļi ir labi” palīdzēs abām partijām iegūt vislielāko Latvijas patērētāju sabiedrības deficītu — uzmanību. Klipu turpinājums ir efektīvs līdzeklis intereses uzturēšanai. Kas būs nākamajā sērijā? Vai egles vienkārši nomainīs alus un siers un pēc tam vēl kādi citi tēli? Vai krievu vietā mūsu TV ekrānos parādīsies tumšādains jauneklis, kas savaldzinājis mūsu tautieti? Kā, jūs neredzējāt septīto atbildi uz sesto klipu? Šķiet, ka izpriecas mums jau ir, bet maize arī ir vajadzīga. Vai esam jau plebeji? Atbildi meklēsim klipā.

___________________________


Tiešs trāpījums tēvzemei un brīvībai

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!