Raksts

Reforma – pēdējais piliens


Datums:
02. marts, 2004


Autori

Ģirts Salmgriezis


Foto: E.Rudzītis © AFI

Ja grozījumus Izglītības likumā salīdzina ar procesiem dabā, tad var teikt, ka patlaban vērojama vispārēja Latvijas sabiedrības “sasilšana”. Vienaldzīgi nav tie, kuri kārtējo reizi iziet ielās ar saukļiem “nē reformai”, kā arī tie, kuri notiekošo siltās čībiņās vēro pie televizora.Ar Juri Petropavlovski, Eviju Papuli, Baibu Pētersoni, Viktoru Gluhovu, Brigitu Zepu un Indru Dedzi sarunājas Ģirts Salmgriezis, radio SWH .

Vai ir īstenojama 1998.gadā nospraustā reforma, kas paredzēja no šā gada vidusskolās pilnīgi pāriet uz mācībām valsts valodā, bet tagad prasa latviski apgūt 60% mācību programmas? Kādi ir reformas atbalstītāju un oponentu argumenti, un kas gaidāms skolās 1.septembrī?

Atbildes politika.lv diskusijā meklē Jurijs Petropavlovskis, Krievu skolu aizstāvības štābs, Evija Papule, Izglītības un zinātnes ministrija, Baiba Pētersone, Valsts kanceleja, Viktors Gluhovs, skolotājs, Latvijas Krievu mācību valodas skolu atbalsta asociācija, Brigita Zepa, Baltijas Sociālo zinātņu institūts, Indra Dedze, Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS. Sarunu vada Ģirts Salmgriezis, radio SWH.

Protesti pret mācībvalodas reformu rada jautājumu, kā iespējams demokrātiskā ceļā īstenot reformu, ja ievērojama daļa tajā iesaistīto iebilst, un vai Latvijā nebriest etniskais konflikts?

Jurijs Petropavlovksis: Etniskais konflikts mums diemžēl pastāv, bet aukstā veidā. Daudzi latviešu vēlētāji balsoja par tā saucamām labējām, faktiski etniskām latviešu partijām, zinādami, ka Jaunā Laika vai TB/LNNK neapšaubāms mērķis ir arī likvidēt izglītību krievu valodā.

Ja runājam par atklātu, fizisku konfliktu, tad diez vai. Es runāju ar Rīgas Municipālās policijas pārstāvjiem – visi izsaukumi, kopskaitā 35, pārsvarā no Pārdaugavas latviešu skolām, parasti beidzas ar to, ka policija atbrauc, ne beisbola nūjas tur ir, ne cilvēki, tikai baumas. Vienīgo reizi, kad policija aizturēja laupītājus, kas atņēma latviešu skolniekiem mobilos telefonus, izrādījās, ka latviešu pusaudži tēloja krievus. Tātad, te vairāk ir preses provocējoša darbība. Diemžēl, ja pusaudži katru dienu dzird, ka kāds kādam iedevis, piedodiet, “pa purnu”, tad kādam tiešām ienāks tas prātā. Bet es to nejūtu, satiekos ar daudziem latviešiem un krieviem, un neviens cilvēks man nav teicis, ka spriedze pieaug tieši starp kopienām. Tas ir drīzāk konflikts starp krievu kopienu un valdību. Ar laiku, kad Latvijas ekstrēmie spēki iegūs iespēju sadarboties ar Eiropas ekstrēmistiem, tad viss kas ir iespējams.

Brigita Zepa: Ilgstoši ir konflikts starp mazākumtautībām vai vismaz viņu tiesību manifestētājiem no vienas puses un valdību no otras puses – sākotnēji par Pilsonības likumu, bet tagad arī ļoti spēcīgi izglītības reformas sakarā. Bet šobrīd notiek konflikta pārsvēršanās arī starp etniskajām grupām. Nedrīkstam aizmirst, ka latvieši un krievi ir atšķirīgi mentalitātē, emocijās, uzvedībā, tāpēc jebkura etniska rakstura reforma Latvijā ir jāveido ļoti piesardzīgi, jo tā var ieliet eļļu ugunī. Un tas šobrīd, diemžēl, ir noticis.

Mums pašlaik tieši notiek pētījums “Mazākumtautību skolēnu politiskās attieksmes izglītības reformas kontekstā”, fokusgrupu diskusijas ar skolotājiem, skolēniem un vecākiem. No šīm diskusijām jūtam, ka ir palielinājusies spriedze, negatīvāka attieksme, viņi atkārto stingrāk “mums tiek uzspiests”. Un latviešu puse arī ir saspringta.

Indra Dedze: Ir konflikts starp krievu kopienu un valdību. Reforma neietver tieši tos cilvēkus, uz kuriem tā attiecās. Tiek piedāvātas jaunas prasības, bet nav dotas iespējas izteikt savu viedokli. No bilingvālās reformas sākumiem krievu skolām ir nemitīgi jāpiemērojas aizvien jaunām prasībām, viņas ir spriedzes situācijā visu laiku. Ja skatāmies uz citām valstīm, tad, piemēram, izglītības reformas idejiskais vadītājs Anglijā, profesors Maikls Bārbers ir izstrādājis 10 izglītības reformas soļus un saka: “Pirmajā posmā skolotāji vienmēr ir opozīcijā reformai, bet ar laiku reformas veidotājiem jāpanāk, ka skolotāji to atbalsta”. Šis Latvijā nav noticis.

Es gribētu jautāt Jums kā skolotājam – kā iespējams īstenot šo reformu?

Viktors Gluhovs: Reformai ir jābūt vienam pedagoģiskam uzdevumam – valsts valodas prasmes uzlabošanai. Šis uzdevums jāformulē politiķiem, pēc tam viņi varētu paiet malā, un darbu tālāk darītu profesionāļi, sāktos normāls pedagoģisks darbs. Tas tā nav bijis. Reformā nav bijis tāds posms kā eksperiments – nekādu inovāciju pedagoģijā nedrīkst ieviest uzreiz visās skolās bez sagatavošanās posma. Rezultātu jau redzat.

Patiesībā valodas prasmes uzlabošanās notiek, bet ne pateicoties ministrijas spēkiem. Vispār Latvijā ir vēlme un gatavība mācīties latviešu valodu, es redzu absolventus – pirms 10 gadiem viņi runāja sliktāk. Tad rodas jautājums, kāds ir mērķis tam, kas notiek? Reforma nav līdzeklis valodas uzlabošanai, bet ir politisks mērķis izspiest krievu valodu no visām sfērām, tai skaitā arī izglītības sfēras. Tā kā reforma stāv uz vietas, tas rada problēmas tiem, kas viņu vēlas ieviest, un dažiem politiķiem rodas iespēja izspēlēt etnisku konfliktu.

Protams, vieglāk ir iztēloties, ka tas ir etnisks konflikts, ka krievi nevēlas mācīties latviešu valodu. Manuprāt, šeit nav etniska konflikta. Un vēl viens moments rāda, ka tā ir nostāja starp krievvalodīgajiem un valdību. Man šķiet, ka krievvalodīgo pusē šobrīd atrodas daudzi latvieši.

Pētersones kundze, kā demokrātiskā ceļā vajadzētu īstenot šo reformu?

Baiba Pētersone: Reforma jau nav īstenota nedemokrātiskā veidā. Tā ir īstenota ar visiem pārstāvniecības demokrātijas mehānismiem, problēma ir cita – pārstāvniecības demokrātija vienmēr nodrošina vairākuma gribu. Kādas ir attiecības starp vairākumu un mazākumu, ir vairāk ētikas un izjūtas jautājums.

Tēze, ka reformas politiskais uzdevums netika izteikts pedagoģiska uzdevuma formā – tā nav taisnība! Tika izpētīta bilingvālās izglītības pieredze citās valstīs, piedāvāts šis modelis ar pamatojumu, kāpēc bilingvālā metode ir labāka nekā “plika” latviešu valodas mācīšana. Ir kļūmes, ka daudz kas no sākotnēji plānotā neieviesās resursu trūkuma dēļ, jeb ir sākts ieviest ar pārāk lielu novēlošanos. Konkrēts piemērs – jau uz 1999.gadu bija plānots, ka bilingvālā izglītība ir izmantojama arī latviešu skolās svešvalodu mācīšanai daudz plašāk. Tas arī parādītu, ka tā metode nav tāpēc, lai izspiestu krievu valodu, bet tāpēc, lai pilnvērtīgi ļautu cilvēkiem apgūt vispār svešas valodas.

Vēl nepiekrītu, ka nebija eksperimentu, ka viss tika uz „bui dui” ieviests. No 1993. gada Latvijā brīvprātīgi eksistē skolas, kuras pašas bija šo metodi ieviesušas un izmēģinājušas. Tas nebija oficiāli deklarēts Izglītības ministrijas eksperiments, bet šo skolu pieredzi varēja vērtēt kā eksperimentālu.

Visbeidzot par to, ka mērķis ir krievu valodas izspiešana. Nē, tas nav mērķis! Mērķis ir pozitīvs – tādas latviešu valodas prasmes nodrošināšana, kas ļautu veidoties sabiedrībai uz kopīgas izpratnes bāzes, kas pārvarētu divu kopienu sašķeltību un divu informācijas telpu sašķeltību. Vai tas bija pareizi? Es domāju, jā. Kamēr mēs nevaram pilnvērtīgi runāt kopīgā valodā, tikmēr nevaram īsti saprasties.

Par konfliktu – domstarpības par to, kādai ir jābūt Latvijas sabiedrībai, ir pastāvējušas, kopš neatkarības atgūšanas un tas ir normāli. Bet šodien ir ļoti daudz spēlētāju uz laukuma, un iespējas konfliktu radīt un arī manipulēt. Viens spēlētājs ir lielo etnisko kopienu intereses it kā pārstāvošie politiķi, pie kam šī interešu pārstāvniecība ir ļoti šķietama. Kādas ir šīs patiesās intereses, tas netiek analizēts. Blakus visu laiku, kopš neatkarības atjaunošanas ir jūtama Krievijas ārpolitiskā interese, kas darbojas caur noteiktiem Latvijas politiskajiem spēkiem. Tad ir mazāki papildus faktori – vecākās, vidējās paaudzes skolotāju nepatika un nespēja mācīties. Ir sociālo un etnisko grupu identitātes problēmas, kur viena izteikta tēma, pret kuru cīnīties, var tikt pieņemta, kā tas “akmentiņš” ar kuru uzvelt, uzbūvēt savu identitāti. Tie ir mehānismi, uz kuriem var veidoties konflikti un uz kuriem viņi arī veidojas.

Petrapavlovska kungs, kā tad varēs īstenot šo reformu? Likuma grozījumi ir izsludināti.

J. Petropavlovskis: Uzreiz atbildu, nenotiks šī reforma. Absolūti šodien garantēju, ka uz Latvijas uzņemšanu ES 1.maijā notiks grandioza manifestācija pret šo reformu, ja būs 50 000 ielās, mēs – Krievu skolu aizstāvības štābs uzskatīsim, ka nepastrādājām pietiekami labi. Pēdējās akcijas laikā ielās jau ir bijuši 30 000 skolēni, praktiski visas krievus vidusskolas. Protests pieaug un nevaru izslēgt, ka štābs ar laiku zaudēs kontroli. Ne jau mēs to inspirējam, vienkārši, mums piezvana vai atbrauc skolēni un saka: “Rīt mūsu skola streikos! Mums ir vajadzīgi T-krekli, nozīmītes, transparenti un palīdzība”.

Es bieži piedalos šajos protestos kā žurnālists un uz vienkāršu jautājumu: „Kāpēc tu esi šeit atnācis?” ļoti bieži skan atbilde, ka ir iespēja „patusēt”. „Kāpēc tu esi pret šo reformu?” …atbildes nav. Tā masa, kas protestē, īsti neapjēdz, par ko ir runa.

J. Petropavlovskis: Tad es Jums atbildēšu. Piedodiet, jums gribētos skolēna vecumā no rīta 7.30 būt pie savas skolas mīnus desmit grādos? Jūs varētu pagulēt mājās, padzert aliņu un tāpat kavēt stundas bez nekādiem mītiņiem. Šeit visspilgtāk varam redzēt, kas mums nav pieņemams reformā – aritmētiskās demokrātijas princips, jo netiek ņemts vērā mūsu viedoklis vispār, principā – valdība, prezidentes kundze vienkārši spļauj mums acīs.

Kāpēc Jūs sperat pēdējo soli un iesaistāt politikā bērnus?

J. Petropavlovskis: Mēs neko neiesaistām, bet bērniem ir cilvēktiesības. Viņi ir cilvēki, ne vien tāpēc, ka tas ir rakstīts kaut kādos nožēlojamos Eiropas papīrīšos. Man vienalga, kas tur ir rakstīts. Jūs domājat, ka mums bija grūti Ekeusa kungu sagaidīt ar kolosālām manifestācijām? Mums vienalga, ko Ekeusa kungs rakstīs savā atskaitē, viņš mums nav interesants. Šī ir mūsu zeme, te ir mūsu dzimtene un mēs paši tiksim galā ar mūsu problēmām.

Pēdējais spēriens bija no prezidentes kundzes. 20 000 bērnu pie pils, pārrunas visas dienas garumā, visādos veidos, ar Strasbūras grupas pārstāvjiem, ar tām meitenēm. Bet rezultāts? Vienkārši nospļauties.


Bet, ja šis pasākums tiek saukts “tikšanās ar PCTVL vēlētājiem”, kāpēc tad prezidentei tur jānāk?

J. Petropavlovskis: – Piedodiet, tāpēc, ka pie prezidentes tās meitenes ir bijušas, piekrītat? Dienas garumā viņām skaloja smadzenes prezidentes kundze – piedodiet, izteikšos tā kā ir. Viņa vienkārši nevēlējās ņemt vērā īstenību. Es jums teikšu atklāti, mums prezidentes standarti bija sagatavoti, neļķu pušķīši arī bija gatavi. Ja prezidente pierādītu, ka viņa ir ne tikai latviešu, bet visu Latvijas iedzīvotāju prezidente, ja viņa ietu mums pretim – mēs atstātu šo laukumu, pārklātu ar ziediem, visi bļautu: „Vaira, Vaira!”. Bet viņa izvēlējas ko citu. Viss, mums ar viņu vairs nav ko runāt, mums viss ir skaidrs.

Krievu kopienas locekļu perspektīvas spējas – tā ir mūsu problēma un mēs vēlamies, lai tā tiktu atdota mūsu rokās, lai mūsu viedokli ņemtu vērā. Tās ir totalitārisma sēklas, pret mums attiecas tā: mēs lemsim, ko jūs darīsiet. Jums tā būs labāk! Paldies, mēs esam, pilnīgi pieauguši. Mēs taču nejaucamies jautājumos, kā dzīvot latviešu bērniem.

B. Zepa: Laiks, kas mums ir atvēlēts bilingvālai izglītībai, ir bijis pārāk īss. Tā ir sākusies un strikti īstenota no 1999. gada pirmās klasēs, un šobrīd tā pieredze nav pietiekoša, lai 2004. gadā pārietu uz latviešu valodu. Šeit būtu vajadzīgs vēl analizēt un reformai bilingvālās izglītības līmenī vajadzēja turpināties. Reforma reāli notiek ar mazliet lielākām grūtībām, nekā teorētiski politiķi bija ieplānojuši, un ar to ir jārēķinās. Nākošo soli var spert tikai tad, ja pirmais ir kārtīgi izdarīts. Pirmais nav kārtīgi izdarīts, par to visi brēc, mēģināja runāt vecāki, skolotāji, skolēni. Bet no pāris labējo politiķu puses tas tiek uztverts kā viens politikas solis. Lai tālāk risinātu šo jautājumu, ir jāatsakās no šīs politizēšanas un masu latviešu maldināšanas, jāskatās uz reformu pēc būtības. Bēdīgākais, kas noticis – to liecina skolu pētījumi – tas bilingvālās izglītības un reformas vezums, ko ir vilkušas uz augšu gan ministrija, gan krievu skolas, tas sāk slīdēt atpakaļ.

Viens no lielākajiem trūkumiem ir tas, ka mēs pārāk uzsveram negatīvo un nevaram pateikt paldies. Tas rada spriedzi un nevēlēšanos turpināt to, kas ir iesākts ar lielām grūtībām. Nevar tā teikt, ka skolotāji ir pret – nav pret, viņi pielāgojas.

B. Pētersone: Bet tajos pētījumos jau skolotāji arī dalās – ir tādi, kas ir „par” un „pret”. Ir skolotāji, kuri ļoti daudz ieguldīja darbu, lai noviltotu valodas prasmes apliecību.

I. Dedze: No 1999. gada nekas netika darīts, lai skolotāji būtu tie, kas reformu nes tālāk paši. To var redzēt arī no politizētās diskusijas, kas notiek no ministrijas puses. Nekur jau netiek teikts, ka ir labi sasniegumi, kā rāda pētījumi, pat Latgalē. Ja politiķi būtu stāvējuši klusu, šī reforma būtu aizgājusi. Tagad, pārnesot šo reformu no pamatskolas uz vidusskolu, iesaistās citi skolotāji, un viņiem tas ir kaut kas jauns.

Atbalsts, kas ir bijis līdz šim, ir nepietiekami sistematizēts – kaut kādi atsevišķi kursi, bet tas nav tāds atbalsts, kur viņi varētu aiziet un mierīgi parunāt. Bija arī fakti, ka skolās izmantoja divas mācību grāmatas – vienas priekš pārbaudēm, vienas priekš patiesām mācībām. Šobrīd mēs varam nonākt tajā pašā punktā – ja reformu nepietiekoši skaidro un atbalsta, politiķi paliek pie saviem viedokļiem mēs atkal iegūstam šo duālo situāciju, kad bērniem māca vienā veidā, bet priekš pārbaudēm pavisam citā veidā. Līdzdalība lēmumu pieņemšanā šobrīd ir ļoti svarīga, lai cilvēki varētu dzīvot saskaņā ar savu zināšanu, ar pārliecību, ar to vislabāko, ko var dot saviem bērniem.

V. Gluhovs: Es nezinu, iespējams ir kādi citi paņēmieni, ja zināt, sakiet, kā panākt, lai valdība pievērstu uzmanību tiem, kam svarīga sava dzimtā valoda. Piekrītu, ka jautājums ir politizēts līdz pēdējam un tas ir jāmaina. Es redzu tikai vienu izeju – reformai ir jāuzliek moratorijs, tā ir jāatceļ. Un šis termiņš ir jāizmanto godīgam dialogam starp profesionāļiem par to, kādai jābūt reformai, galvenajiem uzdevumiem. Tika pieļauta kļūda, ka šāda diskusija nenotika pirms pieciem, sešiem, astoņiem gadiem. Bet izrādās mēs negribam, mūsu politiķi negrib labot kļūdas, viņiem šķiet, ka pieņemts brīnišķīgs likums un tagad tikai atliek izskaidrot.

B. Zepa: Šajā reformā visvieglāk ir skolēniem, jo viņi ātrāk apgūst valodu. Ir lielākas problēmas skolotājiem, viņi ir vecāki un ir grūtāk apgūt svešvalodas. Un arī vecākiem, jo bērni atnāk mājās un visu vakaru strādā ar vārdnīcu, arī viņi pārdzīvo. Mēs ievērojām – uz mītiņiem nāca skolēni, kam ir sliktāk ar valodu, tur ir arī sociālais fons, vecāki trūcīgāki, arī viņi sliktāk zina valodu. No skolēniem, kas gāja demonstrācijās, varēja just kaujas garu, agresivitāti, uzbudinājumu. Jums jāuzņemas atbildība, ka kurināt to skolēnos.

Gribētu jautāt Papules kudzei, kāpēc tad ir šie 60 un 40%, uz kādu izpēti tas balstās, vai tiešām tas ir kompromiss?

Evija Papule: Ministrija trīs gadu diskusijās atteicās no procentu nosaukšanas programmās, tāpēc Ministru kabineta rīkojumos ir norādītas citas atskaites sistēmas – stundu slodze, mācību saturs utt.

Procentus var saukt par likumsakarīgiem no diviem viedokļiem. Pamatskolā 50 līdz 70% tiek lietota latviešu valoda, bet augstskolās no 1999.gada ir 100% valsts valodas lietojums. Līdz ar to šie 60% latviešu valodā vidusskolās ir matemātiski vidējais radītājs, ko var uzskatīt par kompromisu, pie kura mēs strādājām jau divus gadus un Konsultatīvā padome mazākumtautību izglītības jautājumos jau sākot no 2002. gada beigām strādā pie šīm sarunām proporciju akceptēšanai.

Kā Jūs prognozējat, kāda būs situācija šī gada septembrī?

E. Papule: Man jāpiekrīt, ka atbildīgo cilvēku uzkurināta skolēnu agresija būs atpakaļ atkal skolās – skolēni būs dabūjuši instrumentu, kā viņi no skolotāja var panākt to, ko vēlas, vienalga, vai viņš māca latviski, krieviski vai vienkārši nepatīk.

Politiskās kaislības rimsies gadu garumā. Un galā par visu būs jāatbild skolotājiem un profesionāļiem. Tieši skolotājiem būs jāatrisina, jāstrādā ar skolēniem un jārāda, ka skolēniem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi. Un jāsaka, cik no viņu darbības ir atkarīga viņu pašu nākotne pēc kāda laika.

Ministrija izdarījusi pietiekami, lai šī reforma 2004. gada septembrī veiksmīgi iesāktos?

E. Papule: Ministrija profesionālajā dialogā patiešām ir veikusi to, kas ir viņas kompetencē. Tas, ka ministrija varēja ātrāk mēģināt dabūt atbalstu masu medijos, citās sabiedriskās un valstiskās organizācijās – tas ir tas, ko mēs varam atzīt kā nepietiekamu dialogu.

J. Petropavlovskis: Vai ministrija kādreiz ir ņēmusi vērā LAŠOR viedokli?

E. Papule: Ja jūs ieskatītos mūsu mājas lapā, redzētu, ka LAŠOR viedoklis ir viens no dominējošiem. Ar viņu sadarbojamies jau kopš 1996. gada, un šīs organizācijas pārstāvji ir piedalījušies arī pamatskolas modeļa apspriedē.

J. Petropavlovskis: Piedodiet, kāds bija rezultāts?

E. Papule: Konsultatīvās padomes lēmumus pildot, 2000./2001. gadā bija direktoru konference, kur LAŠOR varēja visu prezentēt un uzklausīt arī, ko direktori saka. Šī institūcija nevar sevišķi žēloties, ka viņu viedoklis netiktu ņemts vērā.

J. Petropavlovskis: Jūs visu laiku runājat, ka mūsu viedoklis it kā tika ņemts vērā. Nebija tā! Jūs ļāvāt LAŠOR būt klāt un it kā piedalīties, bet rezultāts nav pieņemams. Tā ir tīri provinciāla viltība no ministrijas puses, runāt par kaut kādiem procentiem, jo, jūs taču ļoti labi zināt, ka visas eksaminācijas pārbaudes tiks veiktas 100% latviešu valodā.

E. Papule: Cik labi, ka jūs par to runājat, jo tā nav. Ministru kabineta noteikumi saka, ka eksāmenu darbu saturs ir valsts valodā – tas nozīmē, ka 2007. gada maijā 12. klašu skolēni saņems eksāmenu darbus valsts valodā. Bet centralizētajiem eksāmeniem līdzi nāk arī darba instrukcijas un jebkurā gadījumā jūs nonāksiet līdz tam, ka tur būs uzrakstīts, ka 2007. gadā, ja skolēns liek matemātikas centralizēto eksāmenu, viņš izvēlas valodu, kurā atbild. Nevis politiķiem tas ir jānosaka, bet pētījumiem. Ministrijas nākamais monitoringa uzdevums ir apsekot, kurus priekšmetus, kurā valodā skolas licenzētā programmā apgūst. Un tikai tas ir pamats izlemt, ļaut vai neļaut izvēlēties, kurā valodā atbildēt skolēnam. Ja lielākā daļa fiziku un ķīmiju izvēlēsies krieviski, loģiski, ka instrukcijā būs norādīts, ka skolēns izvēlas atbildes valodu.

J. Petropavlovskis: Mēs negribam būt atkarīgi no ministrijas instrukcijām, tām ir jābūt likumiskām garantijām, jo instrukciju Jūs, Papules kundze, varēsiet mainīt stundas laikā. Tāpat kā izglītības standartu vai Ministru kabineta lēmumu var grozīt diennakts laikā. Mēs nelūdzam, mēs prasām. Notiek kustības radikalizācija, tas ir jāņem vērā. Šodien 98% no mūsu krievu skolu kongresa pieņems rezolūciju, ka tikai latviešu valodā ir jāmāca vienīgi literatūra.

Kādus soļus no ministrijas gaida skolotāji, štābnieki, kādus no politiķiem Saeimā?

B. Pētersone: Tā retorika, kas tiek lietota runājot par reformu, manifestējot štāba prasības un arī stilistika reklāmas kampaņa, pauž agresivitāti un ļoti labi apzīmē īsteno totalitārisma politiku Latvijā. Jo totalitārā kustība ir orientēta uz identificēšanos ar masu, uz pozīciju „pret”, manipulāciju ar emocionāliem stāvokļiem. Man šķiet, ka iespējamais dialogs kaut kādā brīdī ir pārtrūcis. Politiskā līmenī saruna, protams, vispār nevar notikt, jo tur katrs stāv zem sava lozunga un tur nekas nebūs.

Būtu jāsēžas un jāmeklē alternatīvi varianti. Reformas mērķis jau bija viens – latviešu valodas prasmes uzlabošana. Nav izmantota pilnībā iespēja, ko Izglītības likums paredz – izglītību citā valodā privātajā sektorā. Piemēram, viens no pārmetumiem ir, ka nodokļu maksātājiem ir jāpakļaujas kaut kādai valsts politikai. Viens no risinājumiem varētu būt, ka tiem cilvēkiem, kas nepiekrīt valsts izglītības politikai un uzskata, ka tā ir kaitīga savas kultūras izkopšanai, kuriem tas viss liekas absurdi un nepareizi, vajag šo te izglītības finansējumu dot uz rokām kā vaučeru un atļaut brīvi organizēt tādu izglītību, kā viņi uzskata par pareizu un beigt tur mocīties. Mēs esam brīva valsts, un man arī negribas redzēt, ka te kāds ar mietiem staigā apkārt. Būs viena daļa skolu, kuras ir gatavas piedāvātajam mazākumtautības vidējās izglītības programmas modelim – tās būs valsts, un pārējas skolas savu finansējumu saņem un organizējas paši, kā uzskata par pareizu.

V. Gluhovs: Ko gaidām no ministrijas? Situācijā, kas šodien ir izveidojusies – neko. Ministrija kā profesionāļi un skolas darbinieki kā profesionāļi ir politikas slazdā. Bet no politiķiem mēs sagaidām, ka viņi paies malā un ļaus profesionāļiem izlemt, kāda būs reforma mazākumtautību skolām. Tā neapšaubāmi ir nepieciešama, taču tā reforma, kas ir uzspiesta no politiķu puses, nav profesionāla un iespējama, mums vajadzīga cita.

Kas attiecās uz privātskolām, šeit ir līdz galam jāizrunā. Tagad pēc likuma nedrīkst finansēt mazākumtautību privātās skolas, pat, ja šī nauda seko skolēnam.

I. Dedze: Ir atšķirīgi redzējumi politiķiem un krievu kopienai, kas tad ir šie reformas mērķi. Lai arī visos dokumentos teikts, ka reformas mērķi ir latviešu valodas uzlabošana un skolēna konkurētspējas paaugstināšana darba tirgū, krievu kopienai šķiet, ka ir kāds cits mērķis. Gribētu, ka notiek intensīva saruna: vispirms, noskaidrot vai abas puses šos mērķus saredz vienādi, un tad dialogs par realizācijas iespējām. Skolām ir nepieciešami metodiski ieteikumi, kā tad likumā noteikto normu realizēt stundās. Būtu vajadzīga diferencēta pieeja, noskaidrojot katras skolas cilvēkresursus un iespējas reformu realizēt.

B. Zepa: Ir viens labs moments tajā sliktajā situācijā, ka ir valdības krīze – es vēlētu jaunajai valdībai noņemot tās brilles nost un saprast, ka reforma ir forsēta un pateikt, ka to likumu mēs varam īstenot tikai pakāpeniski. Skolās, kas ir gatavas un grib, nevajag to liegt, bet citās, kas nav gatavas, jānovērtē situācija un abpusēji jāsaskaņo reformas tālākā gaita.

E. Papule: Es aicinātu paskatīties uz lietām mazliet savādāk, uz to, kas tagad likumā ir noformulēts, ka mazākumtautības izglītības programmas sākas no pirmās un beidzas 12. klasē, kamēr 1998.gadā likums norādīja, ka vidusskolā nepastāv mazākumutautību izglītība. Jādiskutē, kāda tad izskatās šī programma vidusskolās, lai tā tiešām būtu mazākumtautību izglītības programma. Otrkārt – kāda ir krievu kultūras niša vai loma Latvijas kultūrā un izglītībā, ko tā var dot klāt kopējā ainā tāpat kā to dara šobrīd poļi, ukraiņi, lietuvieši.

J. Petropavlovskis: Mūsu īpatsvars Latvijā nav salīdzināms.

E. Papule: Nav runa par īpatsvaru, bet kādu pienesumu kopējā Latvijas valsts kultūrā, idejā, pastāvēšanā, darbā, ekonomikā un visā citā, dod caur izglītību. Kas tad atšķir krievu skolas no poļu skolām vai no latviešu skolām, vai no kādas citas? Šobrīd traucē nepārtraukta skatīšanās atpakaļ, bet īstenībā tiem jauniešiem būtu jāinteresējas uz priekšu, kā viņi dzīvos. Jūs tas vairs neskars, Jūs jau būsit beidzis savu eksistenci.

J. Petropavlovskis: No ministrijas ir grūti kaut ko gaidīt, tai ir kaut kā jārealizē vai jāsimulē šīs reformas īstenošana. Mums nav īpašu pretenziju pret ministriju. Nelaime ir pašā likumā. Es pilnīgi piekrītu Pētersonas kundzei, sadalīt budžetus, tāpat kā Savienotajās Valstīs. Priekšnosacījums tādām pārrunām, likuma labojumiem ir moratorijs, tas ir pirmais STOP, un tad varam sēsties pie galda. Mums ir vienalga, ko mums ieteiks no Eiropas, mēs cīnīsimies par savām dabiskām tiesībām, ka visiem cilvēkiem no dzimšanas ir vienādas tiesības uz brīvību, patiesību un taisnīgumu. Nav vērts cerēt, ka krievi samierināsies. Tas bija pēdējais piliens – šī reforma. Un, kur tiek skarti bērni, tur beidzas jeb kāda pacietība.


Izglītības likums

Konsultatīvā padome mazākumtautību izglītības jautājumos

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!