Foto: hk_brian
Vai tas, ka viena vai otra sistēma vai mehānisms strādā salīdzinoši labi citur (bieži pieminētā Šveice, arī Islande), nozīmē, ka tam būtu labi jāstrādā arī Latvijā?
Kamēr trešdien Birojnīcas mājīgajās telpās norisinājās diskusija par tiesībsarga efektivitāti, Rīgas 1. Rokkafejnīca savukārt uzņēma tos, kas vēlējās uzzināt, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi Latvijā darbojas tiešās demokrātijas elementi un īpaši – referendumi, kuru mums pēdējo gadu laikā ir bijis salīdzinoši daudz. Politicafe sarunā galvenie eksperti – LU Sociālo zinātņu fakultātes docents Ivars Ījabs un Providus pētniece Iveta Kažoka.
“Latvijā tiešās demokrātijas mehānismi ir droši, pārdomāti un strādā labi – pati sistēma ir labi kontrolēta, ko nodrošina uzraudzības mehānismu klātbūtne,” šādu virzienu aizstāv Iveta Kažoka. Viņasprāt, nevajadzētu jau a priori pieņemt, ka Latvijas tauta ir nekompetenta un spriest-nespējīga –iespējams, mēs sevi vērtējam pārāk zemu, sakot, ka ‘tauta neko daudz nesaprot’.
Vēl jo vairāk, ņemot vērā, ka Latvija ir viena no retajām valstīm, kur ir pieejami tik plaši tiešās demokrātijas līdzdalības ‘darbarīki’, mums vajadzētu turpināt tos izmantot tāpat kā līdz šim – Kažokasprāt, neviens no līdz šim notikušajiem referendumiem nav bijis absolūti bezjēdzīgs. Būtu vēlams, lai Latvija turpinātu gudri izmantot šīs iespējas (iespējams, pārdomājot ‘kvoruma jautājumu’, kā arī referendumu izmaksas) un vēl papildus meklētu jaunas, kreatīvas līdzdalības iespējas.
Ivars Ījabs, kurš, lai arī atzina šo argumentu spēku un nozīmību, vērsa klausītāju uzmanību uz pretargumentiem, lai iezīmētā ‘bilde’ tiešās demokrātijas ideju kontekstā būtu pilnīgāka.
Ījabaprāt, pirmkārt, ir jāatceras, ka, lai arī var cienīt morālās intuīcijas, kurās sakņojās tiešās demokrātijas idejas, ka ‘visiem jāpiedalās’, ka ‘nav vajadzības pēc elites’ un ka ‘visi savus lēmumus saskaņo ar visiem’, tomēr diez vai būtu prātīgi šādu utopisku iekārtu iedibināt dzīvē. Vēl jo vairāk, šobrīd tik plaši izdaudzinātā ideja par to, ka ‘vara ir jāatdod tautai’ un tam sekojošā sajūsmā par tiešās demokrātijas iespējām savā ziņā būtu uztverama kā pārspīlējums un daudzas no t.s. ‘līdzdalības iespējām’ patiesībā būtu uztverama kā placebo efekts, līdzīgi kā neitrālā poga liftā, kuru var gan spiest, lai liktos, ka tu kaut ko dari lietas labā, bet durvis tāpat aizvērsies tad, kad tās aizvērsies.
Lai arī Ījabs atzina, ka nepavisam neuzskata, ka tiešās demokrātijas līdzdalības iespējas būtu ierobežojamas, tajā pašā laikā pauda viedokli, ka diez vai tās problēmas, ar kurām šobrīd saskaras Latvija, tiks atrisinātas ar pilsoņu līdzdalības paplašināšanu un jaunu mehānismu ieviešanu. Un tāpēc vien, ka viena vai otra sistēma vai mehānisms strādā salīdzinoši labi citur (bieži pieminētā Šveice, arī Islande), vēl nenozīmē, ka tam būtu labi jāstrādā arī Latvijā. Tas vien, ja Latvijā būs iespēja balsot referendumā par vienām vai otrām izmaiņām Satversmē, automātiski nepacels mūsu IKP un neuzlabos varas efektivitāti valstī.
Tiešās, regulārās, biežās vēlēšanas nodrošina konkurenci starp politiķiem – ja viņi nestrādā mūsu interesēs, mēs viņus nomainām nākamajās vēlēšanās. Bet, ja nav konkurences, nav atbildības. Ja visi ir pie varas – tad neviens nav pie varas. Šī arī tad ir lielā tiešās demokrātijas problēma – ļoti bieži lēmumi, kas tiek pieņemti ir ekstrēmi bezatbildīgi.
Citas tikpat diskusijas vērtas tēmas, kas radās sarunas gaitā – vai tiešām sabiedrība bez elites ir utopija? Varbūt vajadzētu būt iespējai pārdot savu balsi vēlēšanās, ja pašam pēc tās nav vajadzības? Ja nebūtu notikuši valodu referendumi, vai mēs šobrīd varētu tomēr runāt par nepilsoņu tiesībām balsot pašvaldību vēlēšanās? Un kā ar ‘Zatlera referendumu’ – kas tajā procesā vispār bija labs? Un vispār, varbūt būtu jānosprauž IQ robežas, lai varētu iegūt tiesības uz balsstiesībām? Varbūt jākārto eksāmens?
No vienas puses – neba jau visiem mūsu tautas viedokļu paudējiem var uzticēties pilnībā kā saprātīgu ierosinājumu autoriem. Dažu sabiedrības skaļāko balsu īpašnieku radītā rezonanse un uz darbību musināšana ne vienmēr noved pie valstij noderīga rezultāta – drīzāk pie rīdīšanās, kas nesakņojas nekādā pārdomātā argumentācijā.
No otras puses, ja ir tā, kā apgalvo Ījabs un tiešās demokrātijas instrumenti nav tas labākais risinājums, lai pilsoniskā sabiedrība paustu savas raizes, nemieru un ierosinājumus – kas būtu liekams tā vietā? Vai NVO sektors un brīvprātīgās asociācijas šeit varētu kalpot par glābiņu un tautas ruporu? Vai arī pietiktu ar to, ja valsts cītīgi izglītotu pilsoņus, lai tie varētu gudrāk un atbildīgāk izdarīt savu izvēli balsojot vēlēšanās? Kas vēl cits mums atliek?
Kāds ir tavs viedoklis?