Raksts

Referendumu par ekonomikai svarīgiem jautājumiem!


Datums:
17. februāris, 2009


Autori

Iveta Kažoka


Šo blogu biju plānojusi uzrakstīt 2008.gada decembra beigās.

Tieši tad es pārtraucu ikdienā lūkoties vairāk nekā desmit ekonomistu blogos, lai noskaidrotu, kādēļ notiek tas, kas notiek un kā tas viss varētu beigties. Skaidru atbildi uz šiem jautājumiem tā arī nesaņēmu, taču viss šis vairāku mēnešu izpētes/iedziļināšanās process bija vairāk nekā vērtīgs. Aizvien labāk spējot saprast ļoti gudru cilvēku diskusijas par it kā tehniskiem ekonomiskiem jautājumiem, man radās savas visai ķecerīgas pārdomas par ekonomiku kā zinātni un dažādu valstu realizēto ekonomikas politiku. Pēšņi jauna dimensija parādījās ļoti daudzām ierastām parādībām. Cik daudzām? Pāri 30. Tas arī iemesls, kādēļ toreiz blogu neuzrakstīju.

Apkopojot dažas no tām:

(1) Ekonomika kā zinātne ir bērnu autiņos. Droši zināmas ir tikai pavisam vienkāršas ekonomiskas sakarības, kas darbojas “miera” laikos. Principā visa zinātne funkcionē, pamatojoties uz diezgan primitīviem pieņēmumiem par cilvēka uzvedību, taču šos pieņēmumus izsakot sarežģītā matemātiskā valodā. Krīzes laikā ekonomiskas atziņas daudz nepalīdz lēmumu pieņemšanā. Uz svarīgiem jautājumiem (valstij palielināt/samazināt tēriņus, devalvēt valūtu vai nē) “zinātniskas” atbildes nav. Izrādījās, ka viss, ko meinstrīma ekonomika spēj: ekstrapolēt nesenas tendences. Turklāt saņemtos rezultātus pasniegt ar tādu pārliecību un es pat teiktu tehnisku aroganci (“lajiem” grūti saprotamā matemātiskā izteiksmē), ka cilvēki no malas pat nemēģināja šīs zināšanas apstrīdēt. Lasot pagājušā gada sākuma speciālistu prognozes par ekonomikas (gan globālās, gan Latvijas) attīstību, rezultāti pēc to aplamības daudz neatšķirtos no jebkura “vidējā latvieša” prognozes. Tas, ka cilvēkam ir ekonomista izglītība, nenozīmē, ka viņa prognozes ir jāuztver īpaši nopietni – galu galā tagadējam britu premjeram Gordonam Braunam nu jau ilgāku laiku tiek pārmests viņa kādreizējais apgalvojums, ka ekonomikas cikliskais raksturs (boom and bust) ir pārvarēts un turpmāk ekonomika attīstīties vienmērīgi.

(2) Pasaulē (kur nu vēl Latvijā) nav tādas ekonomikas guru komandas, kuri “zina, kā vajag.” Nevienam nav formulas tik dziļu krīžu pārvarēšanai. Pat jaunais Grīnspana aizvietotājs Bens Bernanke, kurš vienlaicīgi ir viens no pazīstamākajiem Lielās Depresijas analītiķiem, nezina, kā iziet no jaunās depresijas. SVF savu piedāvājumu krīžu risināšanai ir mainījusi jau desmitgadēm (katru reizi neatbildot par sastrādāto iepriekšējā valstī).

(3) Ekonomiskas “zināšanas” ir dziļi ideoloģizētas un iracionālas. Par to liecina ne tikai to saturs, bet arī komunicēšanas veids – dažbrīd liekas, ka starp dažādu uzskatu paudējiem ir personisks naids. Tik pat kaismīgi kā Grīnspans savulaik aizstāvēja viedokli, ka tirgus pats sakārtosies, jaunais Nobela prēmijas laureāts Krugmans “brauc virsū” Vācijas premjerministrei vai ASV republikāņiem par nepietiekamu ekonomikas fiskālu stimulēšanu. Abos gadījumos “ticības” pamatā ir (labākajā gadījumā) šaubīgi un fragmentāri pierādījumi.

(4) Vēl nesen ekonomisko domāšanu bija pārņēmusi konformisma psihoze. Bija cilvēki, kas prognozēja krīzi, taču ļoti maz. Viņu viedokļi tika marginalizēti. Un, protams, ja vairākumam nav izdevīgi redzēt krīzes tuvošanos, tad tā arī netiks pamanīta. It sevišķi tad, ja, kā izrādās, ekonomiskais kapitāls ir tik viegli konvertējams par politisko. Nemaz nerunājot par to, ka veiksmīgiem biznesmeņiem ir arī reprezentabilitātes aura – proti, iespaids sabiedrībā, ka ja jau māk pelnīt naudu, tad zina, ko runā (neskatoties uz to, kāda ir naudas izcelsme – kas var tikpat labu būt piramīda, burbulis, korupcija vai bērnu darbs trešās pasaules valstīs).

(5) Tā nebūtu liela problēma (galu galā daudzas sociālās zinātņu ietvaros nav iespējams ticami prognozēt nākotni), ja vien ekonomiskām prognozēm nebūtu īpaši lielas ietekmes uz reālu cilvēku likteņiem (piemēram, vai viņi ņems kredītu vai nē; ieguldīt savus uzkrājumus privātos pensiju fondos vai nē).

(6) Ekonomiskos procesus politiķi var ietekmēt tikai ļoti nelielā mērā. Austrumeiropā gandrīz vispār nekas netika vadīts (šo ceļu gan aizgāja arī tie, kam vajadzēja būt prātīgākiem- piemēram, īri, briti). Balstoties uz 90.to gadu sākuma ideoloģiskajiem pieņēmumiem (pēc iespējas ātra privatizācija& atvērtību citu subsidētajām precēm& neadekvāta nekustamo īpašumu kredītu iespēju iepludināšana – tas ir labi), šeit nekādas dižās savas rūpniecības veidošanas iespējas nemaz nepalika. Līdz ar to drīz varam kļūt par visai depresīvu reģionu, paraujot sev līdzi arī “veco” Eiropu ar visu eiro un savienību…

(7) Neskatoties uz ekonomikas attīstības neprognozējamību, visa ekonomiskā politika ir balstīta uz ideoloģisku premisu, ka cilvēks tomēr spēj (vai viņam jāspēj) tajā orientēties. Ja cilvēks savlaicīgi nav sapratis, ka visa deviņdesmito gadu/jaunā gadsimta ekonomikas attīstība tika veidota pēc piramīdas modeļa un: (1) ņēmis kredītu savai mājai vai uzņēmējdarbībai; (2) ieguldījis naudu fondos (vienalga – investīciju vai pensiju), tad pats vainīgs! Vajadzēja rīkoties saprātīgāk. Lai gan, protams, ka izvēles “racionalitāte” vairākumā gadījumu ir tikpat viegli iepriekš prognozējama kā “racionāla” izvēle kazino.

Tas pats valstiskā līmenī. Es vēl aizvien pati priekš sevis neeesmu sapratusi, cik lielā mērā Latvijas politiķus var vainot par iepriekšējiem ekonomiskās politikas lēmumiem (vai bezdarbību), ņemot vērā, ka viss mūsu reģions (plus viena otra “attīstītā” valsts – skat, burbulis Spānijā, bankas Islandē) rīkojās ļoti līdzīgi. Arī šobrīd notiekošā rosināšanās ap jautājumu par ekonomikas īpaši atbalstāmajām nozarēm (it sevišķi apstākļos, kad visā pasaulē strauji zūd nepieciešamība pēc importa un sākas vietējais protekcionisms) pēc būtības ir tikai advancēta zīlēšana kafijas biezumos.

(8) Ekonomiskā domāšana ir atrauta no reālu cilvēku likteņiem. Piemēram, apsvēruma par to, cik cilvēki izdarīs pašnāvības ekonomiskās politikas lēmumu rezultātā. Tā, it kā svarīga būtu tikai matemātika, nevis cilvēks dzīvais. Dažbrīd, vērojot ekonomistu diskusijas, man rodas iespaids, ka atrodos starp sociopātiem. Morāla bezatbildība, cilvēku likteņu izteikšana cipariskās kategorijās, ideoloģiski postulāti (piemēram, brīva konkurence) kā noteicošais faktors lēmumu pieņemšanā u.tml.

Kāds ir gala secinājums no šīs visai drūmās ainas? Tā kā ekonomisku lēmumu sekas nav prognozējamas, labāki eksperti nav nošķirami no sliktākiem, taču šie lēmumi potenciāli var ietekmēt JEBKURA iedzīvotāja likteni, tad fundamentāli svarīgie lēmumi par Latvijas ekonomikas likteni (piemēram, atsaistīt latu no eiro vai nē; atbalstīt visas nozares vai tikai dažas) ir jāpieņem VISIEM KOPĀ. Galu galā, kāpēc gan nē? Šveicē, piemēram, ir bijuši referendumi gan par nodokļu paaugstināšanu, gan par darba dienas saīsināšanu (abi beigušies ne tā, kā no “tautas” ierasts gaidīt).

Šim nolūkam varētu piemērot seno referendumu procedūru (gan to Latvijas vajadzībām pārveidojot tā, kā nekur pasaulē vēl nav darīts). Piedāvāt, teiksim, 6 variantus par pašiem konceptuālākajiem ekonomiskās attīstības jautājumiem (dažus varētu virzīt politiskās partijas, citus – aktīvi pilsoņi, akadēmiķi u.tml.). Variants A, B, C, D, E, F. Par katru no tiem pilsoņiem būtu pieejams īss skaidrojums par būtību, kā arī plāna oponentu iebildumi. Tam sekotu “apgaismots” referendums. Ko tas nozīmē? Piemēram, tas varētu tikt rīkots elektroniskā sistēmā, kur varētu piedalīties tikai tie, kas ir izturējuši vienkāršu elektronisku zināšanu pārbaudi (par dažādu plānu būtību un iespējamiem riskiem – patiesībā šādu iepriekšējo testu nebūtu slikti ieviest arī svarīgiem lēmumiem Saeimā). Tie iedzīvotāji, kas šo pārbaudi būs izturējuši, sarindotu šos plānus sev pieņemamā prioritārā kārtībā. Referenduma rezultāti varētu būt kaut vai konsultatīvi, taču tā rezultātā:

(1) būtu notikusi daudz pamatīgāka un augstāka līmeņa diskusija par Latvijas ekonomisko nākotni nekā tas ir iespējams, ja lēmumi ir tikai politiķu izvēle. Korupcijas diktēta izvēle par visiem Latvijas iedzīvotājiem svarīgiem jautājumiem būta nesalīdzināmi mazāk iespējama.

(2) Daudz vairāk cilvēki iesaistītos gala lēmumu pieņemšanā, lemjot par savu likteni, nevis paļautos uz politiķu vai “ekspertu” veiksmi neprognozējamo ekonomikas attīstības tendenču prognozēšanā. Jā, tas ir pašcieņas jautājums!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!