Raksts

Referendums: informēts lēmums vai izskalotas smadzenes?


Datums:
10. decembr, 2002


Foto: Romāns

Pirms referenduma izvēloties sabiedrības informēšanas pieeju, nevis aģitēšanas kampaņu, valdība apliecinātu ticību demokrātiskajiem ideāliem, kur tautas līdzdalība neaprobežojas tikai ar pārstāvju ievēlēšanu reizi četros gados.

Oktobra beigās LTV raidījumā “Mūsu cilvēks” toreizējais ārlietu ministrs Indulis Bērziņš izteicās, ka ļoti svarīgi ir, lai otrajā dienā pēc referenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) balsotājs nenožēlotu savu izvēli. Vienlaikus viņš norādīja, ka valdības pozīcija ir iestāšanās ES. Šī prioritāte izriet arī no to partiju programmām, kuras ir izveidojušas jauno valdību.

Sabiedriskās domas aptauju dati liecina, ka oktobrī“par” iestāšanos ES balsotu – 49,1%, “pret” – 35,4%. Tātad, ir noteikts skaits balsotāju, kas vēl nav izlēmuši, bet cilvēku skaits, kas balsotu “par”, pagaidām ir nepietiekams, lai Latvija iestātos ES. Līdz ar to rodas jautājums, kāda būs valdības izvēlētā komunikācijas politika laikā pirms referenduma. Pastāv vismaz divi varianti:

Kampaņa ar mērķi nodrošināt pozitīvu balsojumu referendumā;
Informēšana ar mērķi dot katram indivīdam iespēju pieņemt “informētu” un racionālu lēmumu.

Teorētiski atbildi uz jautājumu, kuru no pieejām izvēlēsies valdība, vajadzētu iegūt no 2002. gada 17. oktobrī Eiropas integrācijas padomē apstiprinātās “Koncepcijas sabiedrības informēšanai par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā pirmsiestāšanās posmā”. Bet vai koncepcija sniedz skaidru atbildi?

Dokumenta ievadā teikts, ka “Referenduma mērķis ir dot iespēju Latvijas pilsoņiem izteikt apzinātu attieksmi pret Latvijas valdības sagatavoto iestāšanos Eiropas Savienībā”. No tā var secināt, ka koncepcijas izstrādātāji ir apzinājušies, cik svarīgi būtu, lai katrs balsotājs līdz referendumam būtu pieņēmis “informētu” lēmumu. Taču, lasot tālāk, izrādās, ka koncepcijas mērķis ir “nodrošināt sabiedrības atbalstu valsts virzībai uz Eiropas Savienību”, bet “informācijas kampaņa ir politisks uzdevums, jo tas sabiedrībai argumentēti, ar diskusiju palīdzību parādītu valdības līdzšinējās uz Eiropas Savienību virzītās politikas pamatotību.” Te, savukārt, rodas iespaids, ka stratēģijas izstrādātāji ir domājuši tieši par kampaņu, kas nodrošinātu pozitīvu balsojumu referendumā, tādējādi apstiprinot valdības līdzšinējās politikas pareizību.

Atbilde uz jautājumu, kam tiks tērēti līdzekļi pirms referenduma informēšanas stratēģijas īstenošanas ietvaros, saturēs vienu būtisku vēstījumu balsstiesīgajiem Latvijas iedzīvotājiem. Izvēloties starp “kampaņu” un “informēšanu” valdība atbildēs arī uz jautājumu, vai tā ir gatava paļauties uz tautas spēju izdarīt racionālu uzvēli. Jau Sokrats, kritizējot demokrātiju, ir teicis: “Vairākums bieži mēdz kļūdīties savas nezināšanas un neizglītotības dēļ. (…) Masas ir tuvredzīgas, egoistiskas un nepastāvīgas, kā arī viegli ietekmējamas no oratoriem, kuri ir labi demagogi”[1]. Daudzi noteikti piekristu šādam apgalvojumam, līdzīgi Robertam Ķīlim, uzskatot, ka ir “naivi domāt, ka Latvijas balsstiesīgie iedzīvotāji īstenībā ir racionālas būtnes, kas pieņem skaidri izsvērtas izvēles, balstoties uz pietiekama informācijas daudzuma procesēšanas rezultātiem.[2]”

Iespējams, ka vīzija par kampaņas atšķirību no informēšanas ir tikai iedomu auglis. Varbūt, ka šajā gadījumā kampaņa nozīmēs daudz godīgas un sabalansētas informācijas, kas nonāks līdz katram, kas vēlēsies to saņemt, taču priekšvēlēšanu laiks pierādīja, ka kampaņas mēdz būt dažādas.

Tas, kuru pieeju izvēlēties, protams, ir un paliek valdības ziņā. Es kā balsstiesīgais Latvijas iedzīvotājs ceru, ka valdība noticēs manai un citu vēlētāju spējai pieņemt racionālu, uz objektīvu un daudzpusīgu informāciju balstītu lēmumu un neiztērēs miljonu latu profesionāli organizētai “smadzeņu skalošanas” kampaņai[3]. Izvēloties informēšanas pieeju, valdība apliecinātu savu ticību demokrātiskajiem ideāliem, kur tautas līdzdalība neaprobežojas tikai ar pārstāvju ievēlēšanu reizi četros gados, bet nozīmē daudz plašāku iesaistīšanos politikas izstrādē un lēmumu pieņemšanā. Atbalstu šim vēlētāju informēšanas ceļam nesen paudis arī premjers Einars Repše, kurš nevēlētos, lai lēmums tiktu pieņemts, balstoties uz uzticību kādiem atsevišķiem politiķiem vai lozungiem, tāpēc valdības uzdevums būšot, lai atbildīga un patiesa informācija “nonāktu līdz katra cilvēka acīm un ausīm.”

Ja arguments par demokrātijas ideāliem nešķiet pietiekami pārliecinošs, tad pastāv empīriski pierādāma atšķirība starp informētu un neinformētu viedokli. Var modelēt, kāds būtu sabiedrības viedoklis, ja tai būtu pieejama pilnīgāka un sabalansētāka informācija, kā arī iespējas pārdomāt jautājumu un pārrunāt to ar citiem indivīdiem. Viena no metodēm, kas piedāvā šādu modelēšanas iespēju, ir Deliberative Polling, kuras autors ir politikas zinātnes un filozofijas doktors profesors James Fishkin.

Metodes būtība īsumā ir sekojoša – balstoties uz nejaušo atlasi, tiek izveidots reprezentatīvs indivīdu kopums un aptaujāts par kādu svarīgu jautājumu. Tad atlasītajai kopai tiek piegādāts sabalansēts materiāls par minēto tēmu, un tiek piedāvāta iespēja apspriest izvirzīto jautājumu nelielu grupu ietvaros. Noslēgumā dalībnieki tiek aptaujāti vēlreiz, uzdodot viņiem tos pašus jautājumus, ko pirmajā reizē. Atkārtotās aptaujas rezultātā tiek iegūts “informētais viedoklis vai lēmums”, respektīvi, viedoklis, kas ir balstīts uz sabalansētu informāciju un jautājuma pārspriešanu ar citiem indivīdiem.

Kā interesants piemērs metodes pielietojumam ir Deliberative Polling, kas notika Dānijā 2000. gada 25. – 27. augustā par Dānijas pievienošanos eiro.

Apskatot izmaiņas reprezentatīvās kopas viedoklī, redzams, ka sabalansētas informācijas un grupu diskusiju, kā arī paneļdiskusiju (ekspertu un politiķu atbilžu) ietekmē 6% balsstiesīgo mainīja savu viedokli un balsoja “par” eiro ieviešanu. Atcerēsimies, ka referendumā par Dānijas līdzdalību ES Ekonomiskās un Monetārās savienības trešajā līmenī un par vienotās valūtas eiro ieviešanu “nē” pateica 53.2% balsotāju. Šajā kontekstā interesants ir jautājums, kāds būtu referenduma iznākums, ja visiem balsstiesīgajiem būtu bijusi iespēja pieņemt “informētu lēmumu”? Deliberative Polling rezultātā savu viedokli pat labu pievienošanās eiro mainīja 6%, bet referendumā līdz pozitīvam balsojumam pietrūka tikai aptuveni 3%.
___________________________________

[1] http://www.bbc.co.uk/history/ancient/greeks/greekcritics_02.shtml

[2] Roberts Ķīlis “Nav bišķi par vēlu?”

[3] Lai gan, izvēloties par labu informēšanai, jāpatur prātā, ka informēts lēmums bieži mēdz atšķirties no neinformēta lēmuma un ne vienmēr “vajadzīgajā” virzienā. Turpretim kampaņa, īpaši labi apmaksāta, praktiski vienmēr garantē vēlamos rezultātus!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!