Raksts

Recenzija par pētījumu “Politikas lēmumu pieņemšanas process Latvijā”


Datums:
17. jūlijs, 2001


Autori

Guntars Catlaks


Recenzija par pētījumu "Politikas lēmumu pieņemšanas process Latvijā"

Recenzijā pamatā tiks aplūkota tikai viena politikas joma – valsts politika, ieviešot bilingvālo izglītību, kas minētajā politikas analīzes dokumentā nodaļā ir saistīta ar valsts valodas politiku. Tomēr, tā kā Politikas lēmumu pieņemšanas process Latvijā ir vienots dokuments, nevar izvairīties no apakšnodaļas 6.1. Latviešu valodas apguves veicināšana un pāreja uz bilingvālo izglītību recenzēšanas kopējā kontekstā.

Es gribētu pievērsties diviem aspektiem – politikas mērķiem un būtībai, kā tie ir formulēti rakstā, un politikas procesa raksturojumam kā tādam.

Uzreiz jāatzīmē, ka nevaru piekrist kopējam šīs konkrētās reformas raksturojumam un vērtējumam kā veiksmīgas politikas piemēram. Pārsteidzoša jau ir pati autoru pieeja runāt par bilingvālās izglītības ieviešanu kā notikušu procesu. Manuprāt, bilingvālās izglītības ieviešana ir tikai sākusies, un tās gaita uzrāda vairākas nopietnas, Latvijas sabiedriskās politikas procesam kopējas un izglītības sistēmai specifiskas problēmas. Tāpēc ļoti apsveicama ir iecere šobrīd analizēt un izvērtēt reformas politikas kļūdas, trūkumus un meklēt risinājumus.

Tomēr konkrētais politikas analīzes veids, kādā minētās reformas norise ir attēlota, ir nopietni kritizējams.

Pirmkārt, nevar piekrist dokumenta autoru sašaurinātajam politikas traktējumam, kas izriet no virsraksta un analīzes piemēra. Dokumenta virsraksts šķiet simptomātisks – tas liek saprast, ka mūsu ievērībai piedāvā tikai politikas lēmumu pieņemšanas procesa pārskatu, tomēr tālākajā ievadtekstā nepārprotami kā dokumenta mērķis ir izvirzīta pilna politikas analīze, ietverot problēmas definējumu, izpēti, finansējumu, politikas ieviešanu, rezultātu novērtējumu un analīzi. Turpretī tālākajā konkrētajā bilingvālās izglītības reformas piemērā tiek runāts tikai par problēmas definējumu un politisko lēmumu pieņemšanu, faktiski neanalizējot ieviešanu, finansēšanu, izpēti, sabiedrisko domu. Iespējams, ka to nosaka sadaļas autoru ierobežotā izpratne par politiku tikai kā lēmumu pieņemšanas, nevis ieviešanas procesu. Jeb pastāv otra varbūtība – ieviešanas jomas dziļāka analīze nedotu iespēju raksturot minēto reformu kā pozitīvu piemēru. Savukārt, arī pats lēmumu pieņemšanas process netiek analizēts, autori tikai tos hronoloģiski uzskaita.

Tādēļ vispirms jānorāda uz konceptuālu neskaidrību – ja dokumenta sastādītāju mērķis ir bijis analizēt politikas īstenošanas procesu, tad tas nav ticis izdarīts, vai arī šis principā nav politikas analīzes dokuments.

Otrkārt, problēmas definējums nav adekvāts reālajai situācijai, tas ir vienkāršots un reducēts uz šaurām valodas politikas interesēm, izvairoties no izglītības sistēmas pārmaiņu konteksta analīzes.

Ja minētā pieeja problēmas definējumā varētu būt pareiza, runājot par valsts valodas apguves veicināšanas politiku, tad tā neder bilingvālās izglītības reformas pamatošanai. Bilingvālās izglītības ieviešana nevar tikt pamatota tikai ar nepieciešamību labāk apgūt latviešu valodu skolās ar cittautu mācībvalodu (kas Latvijā ir ne tikai krievu valoda!). Tādā gadījumā pietiktu ar labāku un ilgstošāku latviešu valodas mācīšanu, kas arī ir bilingvālās izglītības reformas pretinieku pamatarguments.

Faktiski bilingvālā izglītība ir mazākumtautību izglītības tradīciju attīstības turpinājums un piedāvā konceptuālu risinājumu, kā savienot tradīciju minoritātēm izglītoties vienlaikus savā dzimtajā valodā un mītnes zemes pamatvalodā. Tā atbilst pasaules attīstīto valstu multietnisko sabiedrību progresīvākajiem risinājumiem un tiek ieviesta tāpēc, ka tā paaugstina izglītības kvalitāti, nevis kā līdzeklis politisku mērķu sasniegšanai. Manuprāt, ir kļūdaini vai pat bīstami atbalstīt jau daļēji sabiedrībā pastāvošu viedokli, ka šī reforma kalpo kādiem citiem, nevis pašu izglītības ieguvēju mērķiem.

Treškārt, aplūkojot konkrētos pasākumus valsts politikas valodu un izglītības jomā, sevišķi faktorus, kas minēti kā veiksmes noteicēji, no sabiedriskās politikas teorijas un prakses viedokļa tos nevar uzskatīt par pietiekami mērķtiecīgiem un kvalitatīviem, pretēji rakstā minētajam.

– Politika valodu un izglītības jomā ir bijusi pastāvīgi mainīga, nekonsekventa un necaurspīdīga, lietojot pieaugošo prasību taktiku “soli pa solim” – mainot un palielinot prasības minoritāšu izglītībai pretēji rakstā minētajam. Tā ir aprobežojusies ar lēmumu pieņemšanu gan likumdošanas (Saeimas) līmenī, gan izpildvaras (IZM līmenī). Izņemot LVAVP izveidi 1996.gadā, kas neattiecas tieši uz bilingvālās izglītības reformu, tai nav radīts nekāds iedzīvināšanas un atbalsta mehānisms.

– Sabiedrības viedoklis konsekventi nav ticis uzklausīts un netiek ņemts vērā arī patreiz, reforma tika sagatavota šaurā personu – ekspertu lokā, bez sabiedrības diskusijas un apspriešanas. Īpaši jāizceļ fakts, ka bilingvālās izglītības reforma tika uzsākta, nenodrošinot tieši mērķauditorijas ievērojamas daļas informētību un atbalstu, bez ieviešanas mehānisma, panākot neapmierinātību un pat pretestību. Atzinums, ka notikušās protesta akcijas, sabiedrisko organizāciju spiediens, neizpratne krievu valodas presē, liecinot par sabiedrības atbalstu reformai, jo nepārstāvot vairākumu, ir nekorekts, jo demokrātiskā politikas procesā vienmēr aktīvi iesaistās sabiedrības mazākā daļa.

– Reformas īstenošana tika uzvelta tieši pašiem izglītības darbiniekiem – skolu administrācijām, skolotājiem, skolēniem, vecākiem. Ņemot vērā bilingvālās izglītības kvalitatīvo atšķirību no esošās izglītības sistēmas un pedagoģiskā personāla kapacitāti, reformas “ieviešana” bez sabiedriskās domas sagatavošanas, apspriešanas, tālākizglītības programmas, multiplikatoru sagatavošanas, mācību materiālu izplatīšanas, respektīvi, atbalsta struktūras, nav uzskatāma par kvalitatīvu politiku. Šajā kontekstā atsaukšanās uz “sociālajiem partneriem” nav korekta, jo netika īpaši plānota un stimulēta vai organizēta, tā drīzāk notika partneru pašiniciatīvas veidā, tiem meklējot iespējas sadarbībai ar IZM, lai mīkstinātu reformas norisi un panāktu kaut kādu sociālo dialogu.

Noslēgumā jāatzīst, ka, pamatojoties uz iepriekš minēto – metodoloģijas konceptuālo vājumu, nevēlēšanos jeb nespēju analizēt visus politikas posmus, kā arī nepārliecinošo konkrēto soļu argumentāciju, bilingvālās reformas ieviešanas analīzi nevar uzskatīt par veiksmīgu.


LR Valsts kanceleja

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!