Foto: epSos.de
Kāpēc nepieciešams veidot vēl vienu Padomi, kurai būs Padome, kuru sauks par Grupu, kuru vadīs Ministru Prezidents, kuru koordinēs Centrs, kurš varēs veidot Komisijas?
PKC ir izstrādājis grozījumus attīstības plānošanas sistēmas likumā, paredzot izmaiņas Nacionālās attīstības komisijas sastāvā, precizējot tās kompetenci, kā arī definējot Reformu vadības grupas lomu un plānošanas dokumentu saskaņošanas kārtību. Savukārt Ministru kabinets to apstiprināja tālākai virzībai lēmuma pieņemšanai Saeimā. Interesanti ir zināt, ka Saeimā šobrīd tiek sagatavoti grozījumi Teritorijas attīstības plānošanas likumā, kur Nacionālo attīstības padomi aizvietos Nacionālā reģionālās attīstības padome. Tātad a apriori paredzot vismaz divas Padomes līdzīgā jomā. Viena no problēmām ir tā, ka ikviens Latvijas iedzīvotājs, vismaz ministrs (izņemot dažus) un ikviena organizācija vēlēsies būt to sastāvos. Ikviens Latvijas iedzīvotājs, partija vai organizācija uzskata, ka vienīgā pareizā un kvalitatīvā ilgtermiņa attīstības stratēģija vēl nav uzrakstīta un to uzrakstīt spēj tikai viņš (viņa). Tāpēc uzdevums ir gana sarežģīts – ikvienu uzklausīt, ikvienu iekļaut, ikviena ideju atbalstīt, to visu skaisti un kvalitatīvi noformēt, lai Stratēģija ir „izskatīga un gudra”. Pašreizējais Nacionālās attīstības padomes nolikums nosaka tās „foruma” raksturu. Dalībnieku skaits pārsniedz sanāksmju telpu ietilpību. Tas neesot labi un produktīvi. Tāpēc tiek rosināts mainīt tās sastāvu un darbības raksturu, bet vai ir piedāvāts labākais risinājums?
Kas ir pateikts likumprojekta normās? Pirmkārt, Ministru prezidents vada un tāpēc veido Padomi. Otrkārt, Padomes sastāvā ir Daži pārstāvji. Treškārt, Padomei ir Padome, kas saucas Grupa. Ceturtkārt, visu koordinē Centrs un veido ekspertu Komisijas. Visu cieņu jaunradei, bet vai nav par daudz institucionālo vienību? Īpaši gadījumā, ja Padomei ir jāveido Padome, kas īstenībā ir Grupa! Nav saprotams, kāpēc PKC grib atgriezties pie situācijas, kāda tā bija pirms Centra izveidošanas, tādējādi apšaubot šādas institūcijas izveidošanas lietderību? Nākošais solis jau būtu atgriešanas vēl tālākā pagātnē, Centra funkcijas deleģējot „līnijministrijai”.
Šo piedāvājumu varētu ilgi apspriest un ironizēt, tāpēc pāriešu pie risinājuma, kuru, iespējams, varētu izmantot gadījumos, kad valsts pārvaldei rodas „neatliekama” vajadzība izveidot vēl kādu Padomi, Grupu, Centru, Komisiju, parasti Ministru Prezidenta vadībā un sastāvā iekļaujot „ierobežotu skaitu” pārstāvju. Piedāvātās idejas ir lietojamas ne tikai šajā konkrētā gadījumā, bet arī plašākā kontekstā – citu konsultatīvo institūciju veidošanas gadījumā.
Risinājuma tēzes (ko nevajag darīt):
1)Neveido institucionālās vienības, kuru vada Ministru prezidents (cita augsta amatpersona), jo viņš nav Supermens, visos jautājumos nevar iedziļināties, iespējams, reprezentativitāti var nodrošināt savādāk.
2)Neveido institucionālās vienības, kurās pārstāvēta tikai daļa no valdības un daļa no sociāliem partneriem, jo radīsies greizsirdība un visus neiekļausi, telpas vienmēr būs par mazām. No lielāka vai mazāka „darba grupas” dalībnieku skaita papildus vērtība nerodas. Visiem nav jābūt visur.
3)Neveido institucionālās vienības, kurās darbs būs formāls (pārstāvniecības deleģēts), maz produktīvs, konfrontējošs, konfliktējošs, haotisks un tikai politiski argumentēts. Kurš var nosaukt jau nodibināto darba grupu un padomju skaitu?
4)Neveido institucionālās vienības, kuras apvieno visus iepriekšējos veidojumus, jo, lai kā arī „rasolu” ar svecītēm neizdaiļotu, par „rasolu” tas paliks, ja Tev nav deleģētas tiesības vadīt procesu, lai iegūtu labāku produktu. (P.S. Atvainojos visiem, kurus nevilšus aizvainoja salīdzinājums.)
Risinājuma tēzes (ko vajag darīt):
1)Likumprojektā nosaki par plānošanu atbildīgai iestādei pienākumu un tiesības strādāt regulāri, mērķtiecīgi un strukturēti, iesaistīt citas institūcijas un viedokļu līderus.(it kā pašsaprotami, bet tomēr). Iestādei ir izvēles brīvība.
2)Likumprojektā nosaki par plānošanu atbildīgai iestādei pienākumu un tiesības vadīt un organizēt konkrēta jautājuma vai problēmas izskatīšanas procesu, nostiprini tās autoritāti ar resursiem. Iestādei ir autoritāte vadīt.
3)Likumprojektā nosaki par plānošanu atbildīgai iestādei pienākumu uz strukturētu diskusiju uzaicināt visus partnerus un viedokļu līderus, savlaicīgi sagatavojot situācijas analīzi un no partnera sagaidāmā ziņojuma struktūru (ziņojuma matricu). Savlaicīgi informē partnerus (gan institūcijas, gan personības). Iestāde ir zināšanas.
4)Likumprojektā nosaki par plānošanu atbildīgai iestādei pienākumu un tiesības sagatavot pārskatu un analīzi lēmuma pieņēmējam par piedāvātajiem risinājumiem un savu profesionālo izvērtējumu, kas var nesakrist ar lielāko daļu no piedāvātajiem risinājumiem. Iestādei ir spējas.
Pareiza 4Nē!© un 4Jā!© kombinācija radītu jaunu pārvaldības risinājumu izstrādes un diskusiju modeli. Galvenie ieguvumi – lēmuma pieņēmējiem tiek sagatavoti strukturētas diskusijas rezultāti, kas nodrošina kvalitatīvāku lēmuma pieņemšanu. Tas neizslēdz, ka atšķirīgs redzējums var būt Ministru prezidentam, Ministram, politiskām partijām (arī opozīcijas) un sabiedrības pārstāvjiem. Iesaistītas ir tās institūcijas un personas, kuras spēj sniegt labāko pienesumu konkrētas problēmu izvērtējumam un risinājumam. Ne vienmēr vajag uzaicināt visus atbilstoši formāliem kritērijiem, lai sasniegtu kvalitāti. Dialogu nepieciešams strukturēt un tmērķtiecīgi vadīt, tas nav haotisks, kaut arī viedokļi var būt diametrāli pretēji. Tiek nodrošināts regulārs, pārvaldīts dialogs ar visām iesaistītām institūcijām (arī tām, kuru viedoklis ne vienmēr ir uzklausīts līdzšinējā kārtībā). Plānošanas institūcijai ir tiesības un kapacitāte novērtēt piedāvāto risinājumu kvalitāti, jo ne visi partneri savos piedāvājumos ir „kristāldzidri”. Tādējādi tiek leģitimizēts padomes foruma raksturs, vienlaicīgi saglabājot gala lēmumu pieņemšanas kvalitāti Ministru kabinetā. Jo pareizā atbilde slēpjas – proaktīvā (bet ne pasīvā) darba organizācijā, par plānošanu atbildīgās iestādes darba kvalitātē (bet ne paļaušanās uz partneru pienesumu), tās kapacitātē un autoritātē pildot likuma ietvaros deleģētus pienākumus. Banāli, bet kvalitāte ir svarīgāka par kvantitāti. Banāli, bet lielāka “institucionālā brīvība” un autoritāte ir svarīgāka par formāliem vingrinājumiem normatīvo aktu jaunradē.