Raksts

Rasisms un sabiedrība: koordinētas rīcības jautājums


Datums:
01. aprīlis, 2003


Autori

Marija Golubeva


Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Lielbritānijā līdzās pret rasismu vērstām sabiedriskajām organizācijām pastāv arī valsts dibināta un finansēta Rasu Vienlīdzības Komisija, kurai ir ekskluzīvas tiesības ierosināt lietas par rasistisku reklāmu izvietošanu medijos, kā arī citas efektīvas funkcijas.

“Ja nevēlaties melnu znotu, Eiropas Savienība palīdzēs jums stiprināt robežas.” Tā pirmsvēlēšanu tikšanās reizē ar studentiem 2002. gada rudenī izteicās kādas liberālas partijas pārstāvis, pagātnē – izcils Latvijas ārpolitikas arhitekts. ”Frankfurte ir briesmīgi smaga pilsēta. Tur ir lidosta, tāpēc sabrauc visādi. Sevišķi, ja tu sēdi sabiedriskajā transportā, ieraugi, ka tā galīgi nav vāciska pilsēta. Tur redzi nēģerus, ķīniešus, arābus,”[1] raksta memuāros viņa partijas biedrs, cits 90. gadu sākuma Latvijas politiķis. Tikai divi citāti no bagāta rasistisko izteicienu klāsta, kas nebūt nesakrīt vienīgi ar radikāli nacionālistisko grupu publikācijām. Rietumeiropas rasisma pētnieki ir konsekventi pierādījuši, ka rasistiska diskursa saknes mūsdienu sabiedrībās ir meklējamas ietekmīgās žurnālistu un politiķu aprindās, un bieži vidusmēra iedzīvotāju apziņu ietekmē nevainīga izskata izteicieni, kas sākās ar vārdiem “Es neesmu rasists, bet…”.

Pašlaik Eiropā var vērot interesantu tendenci: pēc radikāli labējo partiju uzplaukuma, kuru simbolizē tādas figūras kā Haiders Austrijā un Le Pens Francijā, labēji centriskās un dažreiz pat kreisi centriskās valdības iekļāva savā politikā dažus ar ksenofobiju un rasismu saistītus elementus, lai neatdotu “vienkāršo vēlētāju” neofašistiem. Intelektuāļu izteikumi par nepieciešamību kaut kāda veidā ietekmēt “vienkārša vēlētāja” pasaules uztveri, audzināt iecietīgākus un līdzjūtīgākus pilsoņus, bieži sastopas ar pārmetumiem elitārismā. Labākajā gadījumā viņiem atbild, ka apgaismības laikmets ir sen beidzies, un postmodernisma apstākļos par normatīvitāti smalkā sabiedrībā vairs nerunā. Jebkurā gadījumā, Eiropas Padomes samita laikā Seviļjā pretimigrācijas politika sasniedza konsolidētāku fāzi, un tagad tā vairāk nekā agrāk uzsver drošības un kontroles pasākumus, kamēr samēra maza uzmanība tiek pievērsta deklarētajai cīņai pret rasismu un ksenofobiju. Atsevišķo valstu līmenī ir redzamas atšķirības. Spānijas, Itālijas un Dānijas valdības ir negatīvi noskaņotas pret imigrāciju kā tādu, un līdz šim nebija gatavas veltīt daudz laika rasisma apkarošanai, turpretī Vācijas valdība pēdējo gadu laikā ir panākusi pilsonības tiesību piešķiršanu turku izcelsmes imigrantiem, kas ar lētu darbaspēku palīdzēja celt valsts labklājību, un Zviedrijas valdība konsekventi cīnās pret rasismu un palīdz imigrantu integrācijā. Arī starp tiem, kas neuzskata imigrāciju par draudu savām sabiedrībām, ierastā argumentācija ir mainījusies: ja agrāk runāja pārsvarā par nepieciešamību nodrošināt patvēruma tiesības cilvēkiem, kuru valstīs neievēro cilvēktiesības, tagad arvien biežāk var dzirdēt argumentu par imigrantu nepieciešamību to valstu ekonomikas attīstībai, kur iedzīvotāju vidējais vecums arvien pieaug un bērnu skaits nav liels.

Kādu pozīciju ieņems Latvija, kad tā kļūs par ES dalībvalsti? Iespējams, ka tieši tagad ir pienācis laiks ietekmēt mūsu sabiedrības nostāju, lai bailes par rasisma pārņemtu sabiedrību nekļūtu par skumju realitāti. Viens veids, kā apturēt rasisma pieaugumu sabiedrībā, ir aktīvu sabiedrisko organizāciju veidošana, kas vērstas pret rasismu medijos, sadzīvē un politikā. Tomēr uz tādu organizāciju rašanos tuvākajā laikā cerību ir maz, ņemot vērā zemo pilsonisko aktivitāti. Šajā sakarā nāk prātā Lielbritānijas piemērs, kur līdzās pret rasismu vērstām sabiedriskajām organizācijām pastāv arī viena no tā saucamajām “QuaNGO” (kvazi – NVO), proti, valsts dibināta un finansēta sabiedriskā organizācija Rasu Vienlīdzības Komisija[2]. Tai ir ekskluzīvas tiesības ierosināt lietas pret organizācijām, kas izvieto medijos rasistisku reklāmu, kā arī citas efektīvas funkcijas, vērstas pret rasu diskrimināciju sabiedrībā. Padomes locekļi ir sabiedrībā pazīstami cilvēki no uzņēmēju, pētnieku, kultūras darbinieku vides, kā minoritāšu pārstāvji tā arī etniskie angļi un skoti. Protams, Latvijas gadījumā pieejamo līdzekļu nebūtu daudz, bet var gaidīt, ka starptautiskie fondi un dažas Eiropas organizācijas labprāt atbalstītu tādu iniciatīvu. Un pēdējā laikā Latvijas medijos un sabiedrībā sastopamās diskusijas par rasismu nemaz neliecina, ka ar šādu iniciatīvu būtu jāgaida līdz laikam, kad mūsu valsts kļūs tikpat pārticīga kā Lielbritānija un varēs uzņemt daudz patvēruma meklētāju.

_________________________________
[1] Inga Utena (red.) “Cilvēks Godmanis”, Rīga 1997., 181.lpp

[2] Comission for Racial Equality


Andrejs Judins "Slikts joks vai noziegums?"

Comission for Racial Equality

Eiropas Padomes Eiropas Komisijaa pret rasismu un neiecietību

Gunita Nagle "Vai Latvijā ir rasisms?", Diena, 15.03.2003

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!