Raksts

Rasisms mūsdienu Latvijā


Datums:
05. septembris, 2001


Autori

Kārlis Streips


Foto: © AFI

Šī portāla lasītājam es varu pateikt tikai vienu - ja tu aplūko cilvēku un redzi nevis cilvēku, bet kādas tautas, reliģijas vai citas grupas pārstāvi, tad tev ir problēma.

Rasisms, šī vārda klasiskajā nozīmē, attiecas uz vienas rases pārstāvju uzskatu, ka citas rases pārstāvji ir kaut kādā veidā sliktāki vai mazvērtīgāki. Klasisks rasisma piemērs ir Amerikas Savienoto Valstu pieredze, kur vēl 20. gadsimta otrajā pusē melnās rases pārstāvjiem tika liegtas pat viselementārākās tiesības izglītības, darba, apmešanās un citās jomās. Līdzīgas problēmas ir piedzīvotas arī Lielbritānijā, Vācijā, Francijā un daudzās citās Eiropas valstīs.

Latvijā rasisms ir jāskata plašākā kontekstā, jo melnās vai aziātu rases pārstāvju mūsu valstī tikpat kā nav. Toties mēs varam mūsu valstī runāt par etnisko un reliģisko “rasismu”. Jebkurš cilvēks, kurš seko notikumiem politikā un sabiedrībā, zina, ka Latvijā ir latvieši, kuri uzskata, ka visi nelatvieši ir sliktāki vai mazvērtīgāki par latviešiem, tāpat te ir krievi, kuri saka to pašu par visiem nekrieviem. Ļoti daudzi lasītāji noteikti sevi kādreiz ir pieķēruši pie domas, ka “krievs ir tāds vai tāds”. Gan doma, ka latviešu valoda ir suņa valoda, gan arī doma, ka visi pēc 2. pasaules kara šajā valstī iebraukušie “kolonisti” būtu no šīs valsts izraidāmi, principā ir rasistiska doma, jo tā nepieļauj izpratni, ka katrs cilvēks ir individuāla būtne un nav grupējams zem vienotiem lozungiem vai histēriskiem saukļiem.

Kas attiecas uz reliģisko rasismu, tad man ir nācies ar dziļām skumjām konstatēt ne reizi vien, ka viena, iespējams liela daļa Latvijas iedzīvotāju ir antisemītiski noskaņota. Nesen man bija saruna ar intelektuālu latvieti, kuras laikā viņš vairākkārt un šķietami bez īpaša naida vai uzbrukuma, toties man par nepatīkamu pārsteigumu, Izraēlu sauca par “Žīdiju”. Ik pa brīdim man uz radio raidījumu zvana kāds, gandrīz vienmēr vecākās paaudzes pārstāvis, lai bļautu par to, ka “žīdi” 2. pasaules kara laikā ir bučojuši krievu tankus un tāpēc ir pelnījuši to, kas ar viņiem notika (neaizmirsīsim arī bēdīgi slaveno ķengu rakstu žurnālā Kapitāls, kura centrālā doma bija tieši tā pati – “žīdi” paši bija vainīgi pie Holokausta izraisīšanas un tā briesmīgajām sekām).

Nelaime mūsdienu pasaulē ir tāda, ka rasisms tiek izmantots politisko spēlīšu veicināšanai. Tas, piemēram, ka konference par rasismu Dienvidāfrikā daudzu komentētāju acīs kļuva pavisam nenopietna tāpēc, ka viens no centrālajiem jautājumiem tajā ir par Izraēlas un Palestīnas attiecībām, devalvē apziņu, ka kaitīgs rasisms mūsdienu pasaulē vēl arvien ir liela problēma, un ir pilnīgi pareizi, ka tās risināšanā iesaistās Apvienoto Nāciju organizācija un līdzīgas struktūras. Tāpat neracionāla attieksme pret citām grupām pārāk bieži tiek nostādīta konfrontācijas pozīcijās – “viņš man tā, un tāpēc es par viņa tautu tā”. Latviešiem, kuri ir pārdzīvojuši visu, kas ar viņiem notika pēdējo 60 gadu laikā, šī ir sevišķi liela problēma. Tas nekas, ka deportācijas orderus 1941. un 1949. gadā parakstīja dažs labs cilvēks ar latvieša uzvārdu un ka ne viens vien latvietis nostučīja savu kaimiņu vai darba kolēģi. Vainīgi pie tā visa bija “krievi”, un viss.

Rasisms un tas, ko angliski sauc par bigotry (žēl un varbūt arī raksturīgi, ka latviešu valodā nav ekvivalenta šim vārdam, kurš apraksta cilvēku ar fanātiskiem un neracionāliem aizspriedumiem pret, piemēram, melnādainiem cilvēkiem, ebrejiem, sievietēm vai gejiem), nav valsts vai tautu līmenī risināms jautājums. Valstis un tautas var jaunākajām paaudzēm iepotēt domu, ka nekad nav pieņemami, veselu grupu cilvēku nosodīt zem vienādas zīmes, ja nav pierādījums tam, ka katrs šīs grupas dalībnieks atbilst šai zīmei. Taču rasisms un tam līdzīgi aizspriedumi pirmām kārtām eksistē cilvēka prātā un sirdī. Cilvēkam, kurš patiesi nav rasists vai antisemīts, nekad nav jāsaka, “Es neesmu rasists” vai “Daudzi no maniem draugiem ir ebreji”. Ja cilvēks nav rasists vai antisemīts, tad viņš nekad nesaka un nedara neko tādu, kas varētu citus pārliecināt par pretējo.

Grupveida neiecietība – tā ir tēma, par kuru es esmu rakstījis arī citur. Šī portāla lasītājam es varu pateikt tikai vienu – ja tu aplūko cilvēku un redzi nevis cilvēku, bet kādas tautas, reliģijas vai citas grupas pārstāvi, tad tev ir problēma. Un katru reizi, kad tu runā par to, ka kādas tautas pārstāvji visi ir šādi vai tādi, tu dari pāri ne tikai visiem tās tautas pārstāvjiem, bet arī pats sev, jo tu neļauj savai dvēselei tikt pāri aizspriedumiem un atklāt, ka arī tas “krievs” iespējams ir ļoti labs cilvēks.


"Latvijas rasisma stereotipi" intervija ar Mārtiņu Mitu

ANO Pasaules konferences pret rasismu, rasu diskrimināciju, ksenofobiju un neiecietību mājaslapa

Latvijas ziņojums ANO Rasu diskriminācijas novēršanas komitejai 1997. gadā

The European Monitoring Centre on Racism and Xenofobia

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!