Foto: G. Dieziņš © AFI
Nacionālistiskie un rasistiskie izlēcieni nodara sabiedriskām interesēm pietiekami lielu kaitējumu, lai to izdarītājus sauktu pie kriminālatbildības. Tai skaitā gadījumos, ja tie nav izraisījuši nedz cilvēku nāvi, nedz miesas bojājumus.
Krimināllikumā nav īpaša panta, kas paredzētu atbildību par vardarbību vai personu goda aizskaršanu rasistisku un nacionālistisku motīvu dēļ. Tas nenozīmē, ka valstī ir legalizēta vardarbība un necieņas paušana pret citu tautu vai rasu pārstāvjiem. Tomēr policijā un prokuratūrā dominē viedoklis, ka par rasistiskiem vai nacionālistiskiem nodarījumiem personu var sodīt tikai pēc pantiem, kas paredz atbildību par miesas bojājumu nodarīšanu, huligānismu, goda aizskaršanu utt. Turklāt, ja nav nodarīts liels kaitējums veselībai vai īpašumu tiesībām, tad persona vispār nav jāsoda, jo nav noziedzīga nodarījuma sastāva.
Neraugoties uz pēdējā laikā diezgan regulāriem uzbrukumiem cilvēkiem viņu rases vai nacionālās izcelsmes dēļ (indieša piekaušana, aizskaroši uzbrukumi ebreju rabīnam, afrikāņa vajāšana Vecrīgā), tiesību aizsardzības institūcijas nelokāmi izvairās no krimināllietu ierosināšanas pēc Krimināllikuma (KL) 78.panta. Tajā ir noteikta atbildība par nacionālās un rasu vienlīdzības pārkāpšanu un cilvēka tiesību ierobežošanu. Pantā ir paredzēta atbildība par diviem atšķirīgiem nodarījumiem:
- par darbību, kas apzināti vērsta uz nacionālā vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu,
- par apzinātu personas ekonomisko, politisko vai sociālo tiesību tiešu vai netiešu ierobežošanu, vai tiešu vai netiešu priekšrocību radīšanu personai atkarībā no tās rases vai nacionālās piederības.
Ilgus gadus tiesību aizsardzības iestādes šo krimināllikuma normu vispār ignorēja. Vēlāk to sāka piemērot, lai sodītu par tādas informācijas publiskošanu, kas provocē uz nacionālo nesaticību.[1] Acīmredzami ir pienācis brīdis pārlasīt šo pantu un aizdomāties, vai brutāli nacionālisma un rasisma izlēcieni nesatur šajā pantā paredzētā nozieguma pazīmes.
Nevēlēšanās ierosināt krimināllietas un sodīt pārkāpējus pēc KL 78.panta pamatā ir saistīta ar diviem faktoriem.
Pirmkārt, gan policija, gan arī prokuratūra norāda uz sarežģījumiem noziedzīga nodarījuma sastāva konstatēšanā un tieši – personas vainas pierādīšanā. Likums paredz, ka personu var sodīt, ja viņas darbība bijusi apzināti vērsta uz nacionālā, rasu naida vai nesaticības izraisīšanu. Protams, ka policista un prokurora kabinetā pat viskareivīgākie naida kurinātāji centīgi skaidro, ka neko ļaunu nav domājuši un pat nav varējuši iedomāties, ka dara kaut ko sliktu.
Jāievēro, ka personas paskaidrojumiem par izdarīto ir liela nozīmē, tomēr lietu virzītājam nav jāgaida, kad persona savā runā vārds vārdā atkārtos KL panta tekstu, piebilstot, ka tieši šo nodarījumu viņa plānojusi pastrādāt. Secinājumus par to, vai cilvēks ir vai nav apzinājies savu darbību, ir vai nav gribējis sasniegt zināmu rezultātu, var izdarīt, vispusīgi izvērtējot lietas apstākļus un izdarītā raksturu. Personu var saukt pie kriminālatbildības pēc KL 78.panta arī tādos gadījumos, kad viņa noliedz savu vainu un apgalvo, ka nav gribējusi izraisīt nacionālo vai rasu nesaticību vai naidu, taču no lietas apstākļiem ir redzams, ka persona rīkojusies mērķtiecīgi un nevarēja neapzināties pastrādāto.
Otrkārt, lietu virzītāji nekonsekventi vērtē likumā definētā nozieguma mērogu. Bieži, izanalizējot konkrētas lietas apstākļus, tiek uzsvērts, ka ar nodarījumu nav radīts būtisks kaitējums un tāpēc nav pamata uzsākt personas kriminālvajāšanu. Diemžēl joprojām pastāv viedoklis, ka KL 78.pants būs jāpiemēro vien tad, kad valstī dzīvojošie cilvēki sāks viens otru nogalināt nacionālās vai rases piederības dēļ. Viens atsevišķs gadījums, kad persona tiek piekauta vai aizskarta savas izcelsmes dēļ mūsu policijai vēl neliekas tik nopietns nodarījums, lai ierosinātu krimināllietu pēc 78.panta un sodītu vainīgo.
Tādējādi tiek pieļauta rupja kļūda. Izlasot KL 78.pantu, ikviens var redzēt, ka tajā nekas nav teikts par kaitīgām sekām. Tas nozīmē, ka personai jāatbild pēc šī panta neatkarīgi no tā, vai tās darbība ir izraisījusi kādas sekas, vai arī nekādas kaitīgas sekas vispār nav radušās.
Gadījumos, ja pret cilvēku ir vērsta vardarbība, viņš ir vajāts, ar vārdiem vai darbiem ir aizskarts viņa gods un cieņa, un tam par iemeslu ir personas nacionālā vai rases piederība, objektīvi tiek ierobežotas cilvēka pamattiesības. Atkarībā no vardarbības intensitātes un veida, tiek apdraudēta personas dzīvība un veselība (Satversmes 93.pants), personas neaizskaramība (Satversmes 94.pants), cilvēka gods un cieņa (Satversmes 95.pants), personas tiesības brīvi pārvietoties (Satversmes 97.pants). Tomēr mūsu Krimināllikumā ir paredzēta atbildība tikai par ekonomisko, politisko vai sociālo tiesību ierobežošanu atkarībā no personu rases vai nacionālās piederības, bet nekas nav teiks par diskrimināciju, kuras rezultātā ir ierobežotas jau minētās cilvēka pamattiesības. Situācija ir absurda un acīmredzami Krimināllikuma pants ir jāgroza.
Tomēr, neraugoties uz aplūkoto KL trūkumu, arī atbilstoši pašreizējam likumam personas fiziskie un morālie aizskārumi, ja to iemesls ir cietušā rases vai nacionālā piederība, ir jāvērtē kā darbība, kas vērsta uz nacionālā, rasu naida vai nesaticības izraisīšanu. Kaut arī konfliktā iesaistīti tikai divi cilvēki, ja tā iemesls ir antipātija vai naids pret kādas nācijas vai rases piederīgajiem, to vairs nevar atzīt par divu personu privātām attiecībām.
Naida vai nesaticības izraisīšana izpaužas tā, ka viena persona, veicot noziedzīgu nodarījumu, atklāti demonstrē savu naidīgo attieksmi pret kādas nācijas vai rases piederīgajiem un tādējādi nostiprinās domas, ka cilvēkus drīkst vajāt, pazemot, uzmākties viņu etniskās vai rases izcelsmes dēļ. Arī no uzbrukuma vai vajāšanas cietušā attieksme pret līdzcilvēkiem var mainīties – nepieciešamība aizsargāties, būt gatavam atspēkot iespējamo nemotivēto uzbrukumu, ja arī neizraisa naidu pret visiem atšķirīgajiem cilvēkiem, tad vismaz liek cietušajam neuzticīgi skatīties uz apkārtējiem.
Nacionālistiskie un rasistiskie izlēcieni nodara sabiedriskām interesēm pietiekami lielu kaitējumu, lai to izdarītājus sauktu pie kriminālatbildības. Tai skaitā gadījumos, ja tie nav izraisījuši nedz cilvēku nāvi, nedz miesas bojājumus. Policijai un prokuratūrai nav jāskatās uz izdarīto caur pirkstiem, apgalvojot, ka nav konstatētas noziedzīgo nodarījumu sastāva pazīmes vai sekas nav tik nopietnas, lai kādām būtu jāatbild.
Krimināllikuma 78.pantā paredzētās sankcijas diapazons – no naudas soda 80 latu apmēra līdz brīvības atņemšanai uz 3 gadiem, nepārprotami liecina, ka pants nav rakstīts, lai sodītu par genocīdu, bet gan par darbībām, kuras, tieši pat nenodarot ļoti lielu kaitējumu, var izraisīt nopietnas sabiedriskās problēmas nākotnē.
____________________
[1] Statistika par ierosinātajām krimināllietām pēc KL 71.p., 78.panta
Publikācija tapusi Nacionālās programmas iecietības veicināšanai ietvaros.
Informācija par 4.jūnija uzbrukumu Afrolat priekšsēdētājam Kristoferam Edžugbo