Raksts

Rasisms 21. gadsimtā


Datums:
30. janvāris, 2007


Autori

Kārlis Streips


Foto: cobalt

Latvijā ir maz cilvēku, kuri ir gatavi publiski aizstāvēt tumšādainos cilvēkus, ebrejus un seksuālās minoritātes pret iracionāliem uzbrukumiem.

Visnotaļ jauns, bet ātri vien lielu popularitāti guvis televīzijas žanrs ir realitātes šovs. Cilvēku grupu saliek kopā kādā mājā, džungļos vai uz salas un tad ļaudis skatās, kas ar viņiem notiek. Katru nedēļu kāds tiek izslēgts no spēles un beigās viens no dalībniekiem iegūst balvu. Kāpēc cilvēki skatās šādus raidījumus? Tāpēc, ka tajos mēdz notikt kaut kas interesants — konkursa dalībnieki saskaras ar dažādām grūtībām, viņi veido savstarpējas attiecības, gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Reizēm notiek kaut kas pavisam skandalozs, un par to šīs pārdomas.

Kādā vakara janvāra vidū “braukāju” šurpu-turpu pa televīzijas kanāliem un apstājos pie starptautiskā ziņu kanāla CNN. Pati pirmā ziņa bija par Lielbritānijas realitātes šovu “Lielais brālis” (Big Brother). Šosezon tajā piedalās dažāda līmeņa slavenības, tajā skaitā indiešu kinoaktrise Šilpa Šetija. CNN ziņa bija par to, ka citi iemītnieki “Lielā brāļa” mājā pret Š. Šetiju bija vērsuši rasistiskas piezīmes — viņa kritizēta par akcentu, par indiešu kulināriju, nosaukta par “suni”. Galvenā vainīgā bijusi cita šova dalībniece, Džeida Gudija, kura Lielbritānijā kļuvusi slavena pateicoties dalībai citā realitātes šovā.

Pēc skandāla izcelšanās Dž. Gudija raudot paziņoja, ka viņa neesot rasiste, bet apzinās, ka ir pateikusi rasistiskas lietas. Š. Šetijas māte no Indijas lūdza meitu braukt mājās. Lielbritānijas finanšu ministram gadījās skandāla laikā būt Indijā un notikušais pilnībā novērsa uzmanību no tā, ko viņš tur cerēja panākt. Televīzijas kanāls, kurš demonstrē “Lielo brāli” saņēma turpat vai 40 tūkstošus sūdzību no skatītājiem. Šova producenti nosodīja rasismu, apgalvoja, ka strīds bijis nevis par rasi, bet gan par šķiru, bet aizkulisēs berzēja rokas, jo skandāls, protams, izraisīja plašu auditorijas interesi — nākamajā nedēļā (kad, cita starpā, no šova tika izbalsota Dž. Gudija) raidījumu skatījās daudzi miljoni cilvēku.

Vecās brūces

Manuprāt, šis skandāls par televīzijas pirmo ziņu kļuva tāpēc, ka mūsdienās vismaz rietumu valstīm patīk iedomāties, ka ar pretīgo parādību vārdā “rasisms” tās veiksmīgi tikušas galā. Eiropas Savienībā un pasaules attīstītajās valstīs diskriminācija uz rasu pamata aizliegta jau sen. Neviens pieklājīgs cilvēks nestāsta rasistiskas anekdotes. Citiem vārdiem sakot, rasisms skaitās pavisam prasts, ar to nodarbojas vai nu pilnīgi idioti vai fašisti.

Un te, lūk, tolerantajā Lielbritānijā uzrodas kaut kāda prasta bāba, kura “brauc virsū” slavenai indiešu kinoaktrisei un plēš vaļā brūces, kuras it kā jau sen sadzijušas. Tas noticis Lielbritānijā, tā ir demokrātiska valsts ar senām tradīcijām. Tas noticis Lielbritānijā, kur migranti veido pietiekami lielu sabiedrības daļu un tas noticis sabiedrībā, kurai labpatīkas domāt, ka rasisms ir izmiris. Kaut kur Austrumeiropā vēl to varētu iedomāties — cik nav dzirdēts par romu tautības cilvēku likstām Ungārijā — bet Lielbritānijā?!!

Te jāsaprot, ka rasisms ir “dzīvs un vesels”, un ne jau tikai valstīs, kurās ar demokrātiju reizēm tā ir kā ir. Sabiedrībā bez rasisma Dž. Gudija un citas raidījuma dalībnieces nekad nebūtu teikušas to, ko pateica. Arī Latvijā ļaudīm labpatīkas teikt, ka rasisma nav vispār, taču neonacistu uzbrukumi tumšādainiem cilvēkiem Rīgā diemžēl nav nekāds retums. Atceros, kad pirms pāris gadiem mūžībā aizgāja britu diplomāta sieva afrikāniete Madelēna Musgrēva un es par šo brīnišķīgo cilvēku Apollo portālā uzrakstīju nekrologu, atsevišķi lasītāji komentāros sāka ālēties par “mērkaķi” un priecāties, ka Latvijā tāda vairs nav.

Globalizācijas ietekmē pēdējo 10 gadu laikā atkal notikusi liela tautu staigāšana. Par diskriminējošu attieksmi tajā pašā Lielbritānijā var pastāstīt pietiekami daudz cilvēku no Latvijas, kuri tur meklējuši laimi, un viņu gadījumā runa nav par ādas krāsu. Runa ir par citādumu. Diskriminācijas pamatā ir bailes no tā, kas ir citāds, vienalga vai tas ir cita dzimuma, citas ādas krāsas, tautības, reliģijas vai citas seksualitātes cilvēks. Racionāla pamata šīm bailēm nav un nevar būt. Cilvēks, kurš ir pārliecināts, ka visi tumšādaini cilvēki ir slikti, bīstami vai kā citādi klasificējami, ir iracionāls cilvēks, punkts un āmen. Tas attiecas tikpat ļoti uz Džeidu Gudiju kā uz dažādām “frontiniecēm” un “spēka” pārstāvjiem mūsu valstī. Viņu trokšņainais rasisms liecina par prāta nespēju, vai varbūt vienkārši par sliktu audzināšanu.

Lielbritānijā “Lielā brāļa” gadījums izsaucis milzīgu gaudošanu un zobu šņakstināšanu. Daļēji tas ir tāpēc, ka tur, tāpat kā daudzviet citur, rasu attiecības bieži vien atrodas uz tāda kā naža asmens. Dienās pēc skandāla kāda cita indiešu aktrise pateica šādus, manuprāt, ļoti patiesus vārdus: “Daudziem tumšādainiem un aziātu skatītājiem tas, kā cilvēki izturējās pret Šilpu un tas, kā viņa uz to reaģēja, lika atcerēties daudzos neērtos gadījumus, kad viņi baidījās, ka cilvēki uzvedas rasistiski, bet arī domāja: “Vai esmu pārāk jūtīgs?” Tieši tāpēc reakcija bijusi tik emocionāla — cilvēki daudz ko atceras.” Ja sabiedrībā ir oficiāli paziņots, ka rasisms ir nepieņemams, tad vairākums var iztaisīties, ka tāda vairs nav, un mazākumam intensīvāk jāpārbauda reakcija uz to, ko citi saka un dara.

Ar galvu smiltīs

Rasisms jebkurā sabiedrībā var būt tieši tik klātesošs, cik vājš vai stiprs ir tam izrādītais pretspars. Šilpas Šetijas gadījumu komentēja visa Lielbritānijas politiskā elite. Kad pirms pāris nedēļām stacijas tunelī iekaustīja divus somāliešus (un policija pēc tam par viņiem ņirgājās), neatceros, ka to būtu nosodījis premjerministrs vai kāds cits no Latvijas politiskās šķiras. Kad pērn grupa dulnu ļautiņu geju pasākuma laikā sāka apmētāt baznīcu (!!!) ar izkārnījumiem, notika tieši tas pats. Politikāņiem ir daudz vieglāk iebāzt galvu smiltīs un izlikties, ka Latvijā nav nedz rasisma, nedz antisemītisma, nedz arī homofobijas.

Daļēji tas ir tāpēc, ka Latvijā ir maz tumšādainu cilvēku, salīdzinoši maz ebreju un salīdzinoši maz geju un lesbiešu. Taču vēl lielākā mērā tas ir tāpēc, ka Latvijā ir vēl mazāk cilvēku, kuri ir gatavi publiski aizstāvēt tumšādainos cilvēkus, ebrejus un seksuālās minoritātes pret iracionāliem uzbrukumiem. Šilpa Šetija pateicoties “Lielajam brālim” kļuvusi vēl slavenāka, Indijā viņu noteikti gaida varones mājup braukšana. Taču tas neko nedod cilvēkiem, kuri nav slaveni, kuri Lielbritānijas pilsētu ielās tāpat kā daudzviet “civilizētajā” pasaulē joprojām var dabūt pa purnu tikai tāpēc, ka ir tumšādaini vai citā veidā “citādi.”

Izglītība te ir galvenais. Es mācījos skolā, kurā 90 procenti skolēnu bija ebreji. Man nekad mūžā neienāca prātā doma, ka viņi kaut kā no manis atšķīrās, ja nu vienīgi viņi nesvinēja tos pašus svētkus. Latvijā to pašu lielā mērā var teikt par latviešiem un nelatviešiem — arī tur “citādums” savienojies skolā, darba vietā, laulībā. Taču tolerance ne vienmēr ir automātiski iedzimta, tā ir jāmāca. Ceru, ka daudzās britu ģimenēs vecāki bērniem pateica, ka tas, ko viņi redzējuši “Lielajā brālī”, ir nepieņemami, ceru arī, ka viņi pārrunāja, kāpēc tas tā ir. Ceru, ka tas pats arvien vairāk notiek arī Latvijā.

Izglītotam cilvēkam grūti būt par iracionāli aizspriedumainu būtni. Cilvēks, kurš no bērna kājas sapratis, ka pasaulē ir daudz dažādu cilvēku, ka viņu vērtība ir nevis tajā, kas viņi ir, bet tajā, ko viņi dara un kā rīkojas — tas nav cilvēks, kurš var būt iracionāli aizspriedumaina būtne. Man patiesībā to Latvijas iedzīvotāju, kuri ālējas par “nigeriem” un “pediņiem”, ir žēl, jo viņiem smadzenēs kaut kas ir smagi slims. Taču 21. gadsimtā, turklāt šogad, kad Eiropas Savienība pasludinājusi par “gadu vienādām iespējām visiem”, uz rasismu jārāda ar pirkstiem gan Londonā, gan Rīgā, lai skaļākas ir tās balsis, kuras tam pretojas. Indiešu kinoaktrises liktenis mums Latvijā var šķist vienaldzīgs, taču vēl daudz rupjāku rasismu piedzīvo mūsu pašu valsts iedzīvotāji, un par to sabiedrībai būtu smagi jākaunas.


Channel 4 denies coaching Goody

Shilpa Shetty

Shilpa Shetty and Celebrity Big Brother

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!