Raksts

Rāmējumi u.t.t. u.tml.


Datums:
20. marts, 2007


Autori

Sergejs Kruks


Foto: R.Traidās

Recenzija par grāmatu „LR 9. Saeimas vēlēšanu kampaņa: priekšvēlēšanu publiskā telpa”

Nupat iznākušo Latvijas Universitātes Komunikācijas studiju nodaļas studentu un pasniedzēju eseju krājumu par vēlēšanām es uztvēru nevis kā tekstus, kuros ir analizēta priekšvēlēšanu kampaņa, bet kā simptomu — izejas datus par vietējās komunikāciju zinātnes problēmām.
Pirmkārt, nav skaidrs, par ko ir šī grāmata. Nosaukumā ir minēta „publiskā telpa”, taču jēdziens nav izsmeļoši definēts. Varētu pieņemt, ka runa ir par pilsētu un vēlēšanu iecirkņu dekorēšanu, taču tam ir veltīts tikai viens raksts. Pārējos tekstos jēdziens „publiskā telpa” ir saprotams kā Stacijas laukums, lielveikals, kur cilvēki ir eksponēti rāmējumiem, naratīviem, diskursiem un konstruktiem. Autori pieļauj metodoloģisku kļūdu, padarot publisko sfēru (J.Habermāsa nozīmē kā debašu vietu), par izomorfu publiskai telpai — fiziskai vietai, kur pastāv iepriekšiepakoti, iepriekšierāmēti diskursi, naratīvi un konstrukti. „Telpas” koncepts priekšmetisko (reificē) publisko sfēru, reducējot to līdz gataviem tekstiem, kuri fiziski bombardē telpā atrodošos indivīdus. Bet no publiskās sfēras koncepcijas ir izņemti paši cilvēki, kas apmainās viedokļiem, strīdas, interpretē informāciju sociālās interakcijas procesā, satiekoties noteiktā kontekstā.

Komunikācijas studiju nodaļas pētniekiem mediju teksta nozīme ir imanenta vārdiem, teikumiem un viņi vienkārši īsāk un kodolīgāk pārstāsta priekšvēlēšanu publikācijas, sastāda to daidžestu pēc atslēgas vārdiem: pilsonība, Īrija, lokomotīves. Tā ir filoloģiskā pieeja, no kuras skavām nodaļa nevar izrauties jau daudzus gadus – interpretāciju izraušana no konteksta. Pētnieki paši saprot savu interpretāciju subjektivitāti, jo eksplicīti neapraksta analīzes metodi, izvairās no interpretēšanas procedūru saskaņošanas ar lasītāju.

Pirmais raksts ir I.Brikšes pārdomas par rāmējumiem (freimiem). Kā pedantiska bibiliogrāfe esejas autore klasificē preses rakstus pa tēmām, uz kartiņām pierakstot kopsavilkumus. Skaidrības par to, kā viņa ir nonākusi līdz šādām interpretācijām, nav. Vai viņa iepriekš zina, kādus rāmējumus atradīs, vai rāmējumu klasifikācija ir empīriska pētījuma rezultāts? Un galvenais — kāpēc rāmējumi? Kāpēc ne diskursi, toposi, argumenti, entimēmas? Kāda atšķirība? Autore neraksta par freiminga jēdziena nozīmi kognitīvajā psiholoģijā, indivīda zināšanu sakārtošanā. Tātad — kā indivīdu kognīcijas ietekmē šie freimi. Protams, šis jautājums nav filoloģijas un bibliotēkzinātnes uzdevumos.

Brikšes haotiskais rakstīšanas stils neļauj viennozīmīgi saprast viņas esejās pausto ideju. Reizēm Brikše „aizrunājās” un saprotot, ka rindkopa jābeidz, pasaka „utt. u.tml.”, lai pārslēgtos uz jaunu domu, kura dēļ tās vērienīguma arī ir jābeidz ar to pašu „u.tml.” Nosaucot vairākas apstrīdamas, nepierādītas, neacīmredzamas lietas (bez atsaucēm uz tiem, kas, iespējams, to ir izpētījuši un pierādījuši), Brikše ķeras pie jaunām, lai gan pētījuma uzdevums varētu būt tieši šīs domas pamatojums vai noraidījums empīriskajā materiālā — tāds „pieticīgs” ieguldījums komunikācijas zinātnē. Ar Brikši ir grūti uzsākt kritisko dialogu, jo vienmēr var atteikt, ka kritiķa konstatētais trūkums īstenībā ir iekļauts pētījumā zem sinonīma „utt.” vai „u.tml.”, bet saiklis „kā arī” attiecas uz trešo nevis piekto palīgteikumu.

Faktiski savā esejā Brikše nodarbojās ar kontentanalīzi, tikai pietrūka dūšas visu saskaitīt. Analizējams tekstu korpuss acīmredzot bija čupiņa, kurā autore nevīžīgi saskaitīja „vairāk nekā 600 publikācijas”. Skaidrs, pie šādiem astronomiskiem skaitļiem iestājas Einšteina relativitāte un 10 vai 100 publikāciju vairāk neko nenozīmē zinātnē. Autore arī neatklāj, ko viņa ir pētījusi — kādas avīzes, kādus žurnālus? Attiecīgi — kā atradumi korelē ar preses izdevumu tipiem, žanriem utt., u.tml.

Esejas autore saka, ka krievu un latviešu žurnālistika atšķiras, bet atšķirības detalizēti neizklāsta un nepasaka, kāda nozīme šīm atšķirībām ir viņas pētījumā. Autore operē tikai ar pieņēmumiem, kas ir noslīcināti vārdu plūdos. Kā jau teicu, haotiskos tekstus ir grūti lasīt, jo daudzi vārdi nav saprotami, bet apgalvojumi prasa ilustrācijas un pamatojumus. Autore pa labi un pa kreisi mētājās ar stingrām modalizācijām: “būtiski”, “nozīmīgi”, “vairākas”. Daudzie atkārtojumi, nepamatotie it kā paradigmātisku jēdzienu uzskatījumi pagarina teikumus un padara tos par mazsaprotamiem. Toties skan iespaidīgi. Vērtējiet paši (iekavās ir mani jautājumi):

„Krievu žurnālistika Latvijā (gan Telegraf, gan Vesti segodņa?) vairākās (cik daudzās?) savās kultūras izpratnēs (kas tas ir?) un izpausmēs (kas tas ir?) būtiski (kāpēc? cik daudz?) atšķiras no Rietumeiropas un Ziemeļamerikas tradīcijas (kas tas ir? vai franču un itāliešu literārās žurnālistikas tradīcijas arī?), bet latviešu žurnālistika ir savas kultūras apzināšanas (kas tas ir?) procesā (no kā uz ko?), ko (apzināšanos?) būtiski (cik daudz?) ietekmē mediju komercializācija (kādā veidā? un krievus komercializācija neietekmē?). Tāpēc (kāpēc?) Latvijas žurnālistika raksturojama kā multikulturāla (proti?), un tas izteikti (cik daudz?) parādās Saeimas vēlēšanu (kuru? par šīm vēlēšanām runa vēl tikai būs) un citu līdzīgu (kādu?) notikumu un procesu (kas ir „notikumi”, kas ir „procesi”?) atspoguļojumā (to vēl vajag pierādīt! atsauču taču nav), kas atkarīgs ne tikai no konkrētiem notikumiem (kādiem?) un mediju vai politisko spēku perspektīvu (ko nozīmē „perspektīvu”?) rāmējumiem (kurš kuru rāmē?), bet arī no ideoloģiskiem un morāliem (vai tas ir par praidiem?) metarāmējumiem (kam?), kas (kas – perspektīvu rāmējumi? morālie metarāmējumi? procesu atspoguļojums?) izšķir ne tikai atsevišķo notikumu, partiju, personu (pirmīt bija runa par procesiem un notikumiem) atspoguļojumu, bet arī vēlēšanu kā notikuma vietu medijā (lapaspusi? apjomu?) un medija paša un tā žurnālistu funkcijas priekšvēlēšanu procesos (kuros?)” (26. lpp).

Brikše vēl neko nav izpētījusi, bet jau runā par „būtisku atšķirību”. Man ir jāsarūgtina autore, jo otrajā teikumā runājot par mediju multikulturālību viņa centās stāstīt par diskursīvo institūciju atšķirībām. The Times, The Sun, The Guardian ļoti atšķirīgi rāmē un metarāmē, ideoloģiski un morāli, bet briti nerunā par trim informācijas telpām, nerietumeiropeiskumu vai vairākām būtiskām atšķirībām Brikšes izpratnē, lai gan tiešām atšķirības ir vairākas, būtiskas un nozīmīgas. Rāmējumi, kuru izšķiršanas un formulēšanas metodoloģija nav paskaidrota un kontentanalīzē nav pierādīta, faktiski ir Brikšes atlasītie citāti, kas atbalsta autores iepriekš izveidojušos pārliecību.

Brikšei ir raksturīga nekontrolēta vārdu plūsma, viņa nespēj saskatīt svarīgāko savā vēstījumā, sakraujot koferos-teikumos vairākus sinonīmus, un tā nonākot pie cirkulārās argumentācijas — tas, kas bija jāpierāda, rindkopas beigās kļūst par pierādījumu sev.

D.Petrenko teksts šajā ziņā ir vieglāk lasāms kā eseja. Bet zinātniskajam pētījumam pietrūkst teorijas un metodoloģijas. Esejas nosaukumā autors sola stāstīt par pilsonības „naratīviem”, taču šis jēdziens parādās tikai nosaukumā un secinājumos, bet pa vidu Petrenko tā kā pēta diskursus. Diskursu ir milzīgs daudzums: vairāki pilsonības diskursi, krievu presē dominējošais diskurss, kas dod vietu tiesību diskursam un šādus diskursus jau lieto politiķi. Tad krievu presē izrādās ir tomēr vairāki diskursi arī: šķelšanas diskursi, diskursīvās konstrukcijas un kā atsevišķs diskurss – jaunpilsoņi, kas citās avīzēs ir politiskie diskursi par jaunpilsoņiem, ko daudzveido arī izslēgšanas diskurss (diskursi?).

Apmaldījies diskursu mežā, tuvāk esejas beigām Petrenko drosmīgi atsakās no šī termina un secinājumos viss izpētītais par diskursiem pārtop par naratīviem. Taču arī šeit nav definēts (un netop skaidrs arī no teksta) – kādu naratīva koncepciju autors vēlas pielietot. Sociālantropologu? Propa? Greimasa? Todorova? Bremona? Attiecības starp politisko diskursu un preses (dominējošo) diskursu (diskursiem) nav skaidras, tāpat kā viena dominējošā (un kura no tiem?) diskursa veidošanās no visiem pārējiem. Lai gan politiskās implikācijas ir zvērīgas: „dominējošais diskurss bremzē sabiedrības etnisko konsolidāciju.” Tātad, LU ir atklājusi, ka Latvijā notiek tomēr asimilācija uz etniskā pamata (nevis integrācija politiskās nācijas ietvaros), kuru bremzē krievu prese.

Runājot nopietni, eseja, protams, nebija par naratīviem un diskursiem, bet par vārdu lietošanas biežumiem. Petrenko paskatījies, ar kādiem vārdiem visbiežāk tika lietota burtu kopa „pilson*”. Bet arī par šādas metodes pielietošanu es neesmu pārliecināts, jo autors nav paskaidrojis analīzes priekšmetu: kādas avīzes, kādos laikposmos un cik daudz publikāciju tika pētīts.

M.Kaprāna eseja ir veidota no divām nesaistītām daļām: teorētiska/metodoloģiska un preses interviju atstāstījumi. Sociālās identitātes teorijas (SIT) izvēle partiju priekšvēlēšanu pozicionēšanās analīzei ir aplama. Paši SIT teorētiķi definē to kā sociāli nozīmīgo sociālo kategoriju internalizāciju paškoncepcijas aspektu formā. Latvijas partijām nav stabilu paškoncepciju, tām ir grūti paust savu attieksmi par dažiem notikumiem, jo uz svaru kausiem ir nevis pašu ideoloģija, t.i. internalizēta sociālā identitāte, bet fasādes identitāte — nākotnes koalīciju varianti. Pirms vēlēšanām runa ir par tēliem, par vienkāršo atšķirības radīšanu Sosīra zīmes definīcijas garā. Zīmes vai tēla uzdevums ir atšķirties no citām zīmēm/tēliem. „Kaķis” nav „zaķis” tikai tāpēc, kā atšķiras pirmais burts, bet burts neiespaido mūsu koncepciju par kaķi un zaķi. Tāpat zaļie zemnieki atšķiras no oranžajiem (ne-zemniekiem). Reklāmists Ē.Stendzenieks to bija perfekti uzķēris, kad reklāmās desemantizēja Šleseru: ar vārdu „Šlesers” var nosaukt jebko. Šleseram kā LPP biedram nav internalizētās sociālās identitātes, bet ir tikai fasādes identitāte, kas atkarīga no interakcijas konteksta. Kā nesen teica O.Pulks, Rīgas domē tēvzemieši ir nosēdinājuši krievus savā klēpī. Arī Kaprāna skolotāja Brikše bija norādījusi uz partiju mainību, kas neļauj runāt par noteiktu ideoloģisku konfigurāciju uzturēšanu.

Metodoloģiski Kaprāns darīja to pašu, ko iepriekšējie autori, bet viņš sevis paveikto sauc par tematizēšanu, kategorizāciju, identitāti, sociālām reprezentācijām un sociālās identitātes reprezentācijām. Konceptuālus secinājumus no izdarītiem interviju kopsavilkumiem nevar izdarīt, jo pirmkārt, nav saprotams, kad par ko ir runa, un, otrkārt, autors neiztirzā sociālo kontekstu, kurā partiju lokomotīves kategorizē/identificē/reprezentē sevi un konkurentus. Samākslota teoretizēšana piešķir esejai akadēmisku iespaidīgumu, taču nav skaidrības par iegūtiem rezultātiem. Kas ir noskaidrots — partiju tēli, identitātes, identitāšu reprezentācijas vai problēmu tematizējumi? Krājuma ievadā ir teikts, ka Kaprāns ir pētījis „diskursa tematizējumu”, bet nosaukums solīja „sociālo identitāšu nostiprināšanu”. Turklāt Kaprāns tā arī nepaskaidro, kādas identitātes jau ir bijušas un kuras no tām tika „nostiprinātas” šoreiz. Par ko tad īsti ir šis raksts un kas mainīsies vēlēšanu komunikatīvā modeļa interpretācijā, ja „sociālo identitāšu” jēdziena vietā būtu, piemēram, „partiju biežāk lietotie vārdi”?

Arī V.Zelčes esejas teorētiskā daļa nesaskan ar empīrisko. Zelče vienkārši atstāstīja deputātu kandidātu izteikumus par vēsturi presē un atreferēja TV raidījuma „Milžu cīņas” debašu transkriptu tā, kā to J.Domburs ik ceturtdienu dara Delfos.

LU Komunikācijas studiju nodaļas grāmata liecina par nodaļas vājo zinātnisko pašrefleksiju: terminoloģiskas jukas, pavirša teoriju izpratne, eklektisks teoriju maisījums, neskaidras metodoloģijas (utt., u.tml.?). Dažu autoru sarežģīta valoda šķiet iespaidīga pirmajā lasījumā, taču izanalizējot rindkopā pausto ideju — t.i., restaurējot rāmējumu, diskursu, naratīvu, konstruktu (utt., u.tml.!), ir grūti saprast, kas ir atrasts, kas ir saprasts par 9. Saeimas vēlēšanām. Grāmata viltīgi apiet kampaņas kontroversālās izpausmes. It kā to nebija saukuši par „visnetīrāko”, it kā neizskanēja runas par vēlēšanu rezultātu neatzīšanu, jo bija pārkāptas vienlīdzīgas komunikācijas iespējas.

Domāju, vismaz no pāris pārpratumiem varētu izvairīties, ja projektam būtu bijis vadītājs, bet grāmatai — zinātniskais redaktors. Citādi jāpiekrīt nelaiķim Bodrijāram: jo vairāk informācijas, jo mazāk jēgas.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!