Foto: Thomas Fitzgerald

Latvijas sabiedrības vairākumam, kas ir tālu no politiskā procesa detaļām un maz piedalās nevalstiskā sektora darbā, tiek tiražēti priekšstati par pasaules mēroga sazvērestību, kuras centrā ir liberālisma ideoloģijas piekritēji.

Akadēmiskā refleksija par politiskās kultūras attīstību Latvijā nereti tiek veicināta brīžos, kad publiski kļūst pieejami notikumi, teksti vai pasākumi, kas savā saturā, formā vai dalībnieku aspektā izgaismo politiskā procesa kvalitātes kritumus. Pēdējo divu gadu laikā, ja par hronoloģiskajiem rāmjiem izraudzītos Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas norisi, ir novērojams straujš diskursīvās kvalitātes kritums Latvijas sabiedrībā, kura sekas es apspriedīšu šajā rakstā. Diskurss, kas ir ļoti daudzveidīgs jēdziens, rodams ne tikai zinātnē, bet arī politikas procesā un, manuprāt, ir definējams kā politiskās domas daudzbalsība — dažādi savstarpēji konkurējoši politiskās ideoloģijas varianti, alternatīvas un sabiedrības attīstības scenāriji, kas tie piedāvāti demokrātiskā sabiedrībā.

Liberālisms kā biedēklis

Mana tēze par pašreizējo situāciju Latvijas politiskajā kultūrā diemžēl pietuvojas diagnozes stilistikai, jo, ņemot vērā Latvijas konservatīvā politiskā spārna politiskās argumentācijas saturu un it īpaši veidus, kā tas piedalās politisko ideju konkurencē, jāsecina, ka Latvija cieš no akūtas un hroniskas politiskā diskursa mazspējas. Kā šī slimība ir identificējama, un kādas ir tās izpausmes?

Pirmkārt, ielaistā slimība ir publiski redzama konkrētā fenomenā, proti konsekventās raganu un vilkaču medībās, ko veido tādi laikraksti kā Ritdiena, kas 2007. gada 27. oktobrī publicēja atsevišķu Latvijas iedzīvotāju fotogrāfijas un saviem lasītājiem norādīja, ka tie ir dumpinieki un viņu darbība ir vērsta pret Latvijas valsti.[1] Vai arī kā Neatkarīgā, kas, 25. oktobrī informējot lasītājus par Džordža Sorosa veidoto Eiropas ārpolitisko forumu liberālo ideju paušanai, raksturoja Sorosa ideju piekritējus kā agresīvā liberālisma pārstāvjus.[2] Mani sadusmo publikai piedāvātās cilvēku medības ar mērķi apspiest politisko ideju konkurenci. Es protestēju pret to, ka citādi domājošajiem intelektuāļiem, pētniekiem, teātra māksliniekiem un filozofiem no avīzes lapām veido grēcinieka kroni un vairo sausu iekuru krājumus ugunskuram.

Šo refleksiju par politiskās konfrontācijas eskalāciju Latvijā un augošo ienaidnieka tēla izmantošanu mani rakstīt mudināja tas, ka Latvijas sabiedrības vairākumam, kas ir tālu no politiskā procesa detaļām un maz piedalās nevalstiskā sektora darbībā, tiek ražoti un tiražēti priekšstati par pasaules mēroga sazvērestību, kuras centrā stāv abstraktie (nu jau ar Rītdienas “palīdzību” arī konkretizēti) liberālisma ideoloģijas piekritēji. Tādā veidā sabiedrībai paralēli ar informācijas trūkumu baltos plankumus aizpilda ar jauniem draudiem. Rezultātā, ja lietotu medicīnisko leksiku, kolektīvā nervu sistēma tiek bojāta ar neirozi, kuras pamatā ir neizdzēšamas bailes pazaudēt neatkarību, etnisko kultūru vai tradīcijas. Liberālismu neizskaidrojot, no tā veido biedēkli, izslēdzot politisko oponentu.

Pareizā viedokļa diktatūra

Īsumā minēšu klasiskos liberālisma postulātus, kurus tik tiešām savā ilgstošajā darbībā īsteno Sorosa fonds—Latvija gan projektos, gan programmās, gan piesaistot konkrētus dažādu nozaru ekspertus.

Primāri liberālisms ir saistīts ar priekšstatu par indivīda dominējošo lomu sabiedrības funkcionēšanas procesā. Sabiedrība ideālā versijā ir indivīdu kopums, kas veido dažādus mehānismus kopīgo un atšķirīgo mērķu un interešu īstenošanai. Valsts kontrole, sabiedrības represīvie mehānismi izriet no indivīdu konsensa par attīstības virzienu. Šajā stipri vienkāršotajā modelī valsts netiek statīta ārpus pilsoņu kopienas, bet ir sabiedrības diskursīvo prakšu rezultāts. Valsts vai kopiena atšķirībā no autoritārajām versijām nav ārpus pilsoņu iespējām to mainīt, līdz ar to arī netiek mistificēta, padarīta par nemaināmo, sastingušu svētbildi, kas pieejama tikai tās virspriesteriem. Pretējas tendences esejā Masu sacelšanās 30. gadu sākumā iezīmēja spāņu aristokrāts, filozofs un mākslas kritiķis Hosē Ortega i Gasets. Pēc viņa domām, atteikšanās no diskusijas ir atteikšanās no refleksijas un alternatīvām, tādējādi veidojas pareizā viedokļa diktatūra, kurā Citādais ir Ienaidnieks.

Mūsdienu Latvijas demokrātija savā agrīnajā attīstības posmā ekonomiskajā jomā strauji pietuvojās neoliberālisma versijai ar tai raksturīgo valsts atbalsta samazināšanos sociālajai jomai. Sorosa fonds savukārt 90. gadu vidū sāka risināt tādas problēmas kā atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai un tās izaugsme, un starpetniskais dialogs, par kurām valsts politika sāka interesēties tikai pēdējos gados.

Fonda darbība liecina par liberālisma klasikas izplatīšanos nevalstisko organizāciju jomā, pretēji ASV tradīcijai nesasniedzot izteiktu politisko lobiju. Tādējādi fonda darbība līdz šim balstījās uz Latvijas politiskās elites brīvprātīgo gatavību dialogam, ko fonds stimulēja ar pārliecināšanas, izglītošanas un diskusiju sekmējošām aktivitātēm. Šī, uz konsensu balstītā sadarbība, kas tapusi liberālisma tradīcijas ietvaros, pēdējos divos gados strauji sāka zaudēt atraktivitāti politiskajā spektrā, kur vienlaicīgi palielinājās agresīvās ideoloģijas, manipulatīvo metožu un retorikas īpatsvars. Pašlaik Latvijā norisinās jau skaidri redzams neokonservatīvais pagrieziens, kas ir domāts iekšpolitiskajam patērētājam. Norisinās politiskā procesa ritualizācija, palielinās politisko mītu ražošanas apjomi, bet krītas mīta kvalitāte.

Citādā demonizācija

Manuprāt sorosiešu jēdziena ģenēze un izplatīšanas, bet it sevišķi šī jēdziena straujā demonizācija liecina par fenomenu, kas izstaro trauksmes zīmes tiem, kas atceras, ka Eiropas kultūras vēsturē ienaidnieks, nezināmais Citādais ir bijis simboliskais grēkāzis, izskaidrojot slimības, ekonomiskās turbulences, politisko apjukumu. Sorosieši ir, iespējams, trāpīgs jēdziens, kas varētu kļūt arī par apgrieztas nozīmes zīmogu tiem, kas arī bez Sorosa stipendijām vai personīgiem kontaktiem uzskata, ka indivīds un tā rīcībspēja ir primāri atkarīgi no individuālās attīstības un valsts un tauta nav svētā govs, bet katrs no mums veido valsti un sabiedrību, kurā dzīvo, pieņemot, ka versijas var atšķirties, bet tām jāsadzīvo vienā politiskajā telpā, kur tās arī var sadzīvot. Sorosieši, iespējams, ir arī tie, kas nemaz nezina, kur atrodas fonda birojs, un kas nekad nav bijuši aicināti uz fonda finansētajiem projektiem, lekcijām vai darba grupām, bet uzskata, ka nevar būt viena politiskā paradigma, kas ļautu kādam politiķim apgalvot, ka viņš pārstāv visu tautu, vai zina, kas tai ir nepieciešams.

Sorosa fonds ir Latvijas liberālisma versija bez politiskā atbalsta. Tāda ir realitāte, un tas ir izejas punkts fonda darbības atjaunošanai, kam jānorisinās politiskā lobija veidošanā. Tāds lobijs var tikai veicināt politisko ideoloģiju spektra paplašināšanos un veidot forumu tiem, kam nav pieņemama vai arī ir aizvainojoša un pazemojoša konservatīvo politiķu retorika par vienotu tautu, vienu patiesību un pareizajiem politiskajiem lēmumiem.

Nesen noskatījos Viskonti filmu Dievu noriets, kurā parādīts, kā profesori noskatās, kā studenti universitātes pagalmā dedzina grāmatas, savukārt studenti mierīgi noklausās aizliegto autoru sarakstu. Šādas ainas nav neatgriezeniskas, bet top pakāpeniski, piemēram, publicējot to cilvēku sarakstus, kurus kāds nolēmis pasludināt par dumpiniekiem. Kinomākslas šedevri atspoguļo mūžīgās bailes un apziņu, cik trausls un plāns ir civilizācijas slānis. Viskonti filmās kino valodā ir izteikta pilsoniskā pozīcija, tāpēc Latvijā steidzami būtu nepieciešama viņa filmu retrospekcija. Jo man ir bail par Latviju.

_____________________________________________

[1] Vītols J. Sorosieši pret Latviju.// Rītdiena. – 27.10. 2007. – 10. lpp.

[2] Dreiblats U., Rozenbergs R. Sorosieši cer pārņemt Eiropas ārpolitiku.// Neatkarīga Rīta Avīze. 25.10. 2007. – 1. lpp.