Foto: G. Dieziņš

Korupcijas novēršanas birojam nav jābūt sterilai valsts iestādei. Tas var būt kā centrs, kas runā tautas vārdā, aicina cilvēkus piedalīties. Vai tā būs, ir grūti spriest, izlasot jauno likumu, kas tapis starptautiska spiediena rezultātā un formulē pārāk birokrātisku pieeju.

Intervija ar Ilinoisas Universitātes Čikāgā Politikas zinātnes departamenta profesori Rasmu Kārkliņu

Jūs esat veikusi pētījumu par korupcijas tendencēm tā saucamajās postkomunisma valstīs. Kādas ir korupcijas kopīgās iezīmes šajās valstīs un kuras no tām ir raksturīgas Latvijai?

Man ir trīs skaidrojumi, kā postkomunisma valstīs rodas korupcija. Viens ir komunistiskās sistēmas mantojums, otra lieta ir tā saucamais pārejas periods, kas rada labvēlīgu augsni korupcijai, jo nav veikta lielo uzņēmumu privatizācija un nav pabeigta tieslietu reforma. Trešais skaidrojums vairāk attiecināms uz atsevišķām valstīm, arī Latviju. Šo trešo punktu varētu nodēvēt par valsts un sabiedrības iekšējo reformu – cik tālu atsevišķas valstis ir spējušas pašas ar dažādu kampaņu palīdzību izskaust korupciju, un cik lielā mērā korupcijas izskaušanā ir iesaistījusies sabiedrība. Tas būtībā ir politiskās kultūras jautājums.

Kā gan var panākt straujas izmaiņas politiskajā kultūrā? Vai vispār ir iespējams, ka pārejas tipa sabiedrība pēkšņi kļūst neiecietīga pret koruptīvu sistēmu un, ka sabiedrības viedoklī ieklausās?

Ir stingri jānodala elites un sabiedrības politiskā kultūra. Es domāju, ka šobrīd Latvijā var veiksmīgi veidot sabiedrības politisko kultūru, proti, mudināt sabiedrību pieprasīt elitei darboties atklātā un demokrātiskā veidā, kā arī uzstāt uz savām tiesībām brīvi iegūt informāciju. Es domāju, ka pozitīvu izmaiņu pamatā ir sabiedrības aktivitāte. Es ar optimismu skatos uz tādām aktivitātēm kā gadījumu ar Saulesdārzu, kas pierāda, ka cilvēki jau sāk gūt jaunas iemaņas protestēt un organizēt pilsonisko sabiedrību. Politiskā kultūra nav statiska, tā var mainīties, ja ir kāds dramatisks iemesls. Man šķiet, ka šobrīd korupcija ir šis dramatiskais iemesls, kas traucē ne vien demokrātijas, bet arī ekonomikas un sociālās labklājības attīstībai.

Latvijā ir nodibinātas daudzas un dažādas sabiedriskās organizācijas, bet tikai retā no tām ir aktīva un publiski iestājas par sabiedrības interešu aizstāvību. Kas to bremzē?

To kavē cilvēku neticība savām spējām kaut ko panākt un mainīt. Tajā brīdī, kad cilvēks notic, viņš arī neatlaidīgi cīnās par vajadzīgo informāciju un panāk savu tiesību ievērošanu. Tā patiesībā ir politiskā pieredze. Tāpēc es piesaucu gan Saulesdārzu, gan arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja izveidi. To, ka cilvēki redz – valdošā elite ir spiesta reaģēt uz sabiedrisko domu.

Tomēr tam nebūs nozīmes, ja elite neieklausīsies sabiedrības viedoklī vai arī dzirdēs to tikai pirms vēlēšanām. Kā panākt elites ieklausīšanos un pieņemto lēmumu maiņu?

Viena iespēja ir institucionālā sakārtotība un pārraudzība, kas Latvijā ir pārāk vāji attīstīta. Tas nozīmē, ka cilvēkiem ir jāatskaitās par savu darbību skaidrā veidā un regulāri. Nevis tā, kā tas ir Latvijā, kad ierēdņi neko nedara vai dara pavirši un cer, ka varbūt neviens nepārbaudīs. Tāpat vajadzētu noteikt, ka svarīgos vai sabiedriski jūtīgos jautājumos gala lēmumu pieņem nevis viens ierēdnis, bet vismaz divi cilvēki.

Otra iespēja ir mobilizēt sabiedrisko domu. Piemēram, Honkongā un Āzijā, apkarojot korupciju, lietoja tā saucamo kaunināšanas metodi. Proti, masu mediji un sabiedriskās organizācijas izsaka publisku nopēlumu kādam ierēdnim, kas negodīgi rīkojies, un atgādina šo rīcību, nepieļaujot šī cilvēka atkārtotu nonākšanu atbildīgā amatā. Latvijā, manuprāt, vāja ir ne vien tiesiskā kontrole un soda izpilde, bet arī sabiedriskais nopēlums nav populārs. Tas nav naivs priekšstats. Arī Rietumu valstīs sabiedriskajam nopēlumam ir būtiska loma, jo ierēdņi kļūst jūtīgāki un tas nav patīkami arī konkrētā cilvēka ģimenei. Tātad atkal atgriežamies pie aktīvas pilsoniskās sabiedrības.

Sabiedriskās domas aktivizēšana ir pašu iedzīvotāju rokās, bet tiesisku sodu sabiedrība negodīgam ierēdnim tomēr nevar uzlikt. Kas šajā situācijā ir noteicošais?

Latvijā šobrīd lielākā problēma ir nevis likumu trūkumā, bet gan nespējā tos adekvāti piemērot un izpildīt. Piemēram, likums ļauj cilvēku saukt pie kriminālatbildības par amata pienākumu neveikšanu. Prokuratūra vai policija veic izmeklēšanu, kuru bieži pierādījumu trūkuma dēļ nepabeidz. Ja lieta tomēr ir pabeigta un nosūtīta tiesai, tā ne vienmēr vainīgo notiesā. Savukārt, ja ir noticis kāds rets izņēmums un ir notiesājošs spriedums pret amatpersonu, tā izpilde klibo. Nav nekā, ko konfiscēt, tiek piemērots nosacīts sods vai tamlīdzīgi. Būtiskākais ir tas, ka nav seku negodīgai darbībai. Tāpēc amatpersonām var rasties nesodāmības sajūta. Šeit jāpiebilst, ka arī prese ne vienmēr ir uzdevumu augstumos. Masu mediji gan paziņo, kas atklāts, bet nepaziņo kad un kāpēc lieta izbeigta.

Vai jaunais Korupcijas novēršanas birojs varētu šo sistēmu mainīt un rūpēties par seku iestāšanos?

Es ceru, ka viņi tam pievērsīsies. Tajā stratēģijā, kura viņiem vēl jāizstrādā, būs jānosaka savas prioritātes. Manuprāt, vienai prioritātēm ir jābūt tieši konkrētu gadījumu novešanai līdz beigu konsekvencēm. Tas parādītu, ka viņi ir darbspējīgi. Tāpat šajā stratēģiskajā plānā līdzās izmeklēšanai ir jābūt arī citām korupcijas apkarošanas metodēm. Piemēram, viņiem būtu jāizveido ļoti spējīgs preses dienests, kas mācētu paskaidrot, kas ir izdarīts un kādas ir konsekvences. Tāpat birojam būtu jāvērš sava uzmanība arī uz pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu, informēšanu un izglītošanu. Tai nav jābūt sterilai valsts iestādei. Tā var būt kā centrs, kas runā tautas vārdā un uzrunā cilvēkus, aicinot viņus piedalīties. Vai tā būs, ir grūti spriest, izlasot jauno likumu. Diemžēl man nācās secināt, ka tas, kā jau bieži Latvijā gadās, ir garš, formāls un pilns ar visādiem formulējumiem, kas skaidri neparāda, ko tad īsti birojs darīs.

Kas konkrēti šajā likumā ir nepilnīgs, un kādas varētu būt šo mīnusu sekas?

Likumā formulētā pieeja ir pārāk birokrātiska, kas neliecina, ka šī būs sabiedrības vārdā strādājoša iestāde. Piemēram, likumā ir punkts: saukt amatpersonas pie administratīvās atbildības. Latvijā jau ir iestādes, kas nodarbojas ar saukšanu pie administratīvās atbildības, bet efektivitāte ir minimāla. Tāpēc vietā ir jautājums, kāpēc šis birojs pēkšņi strādās savādāk? Cita neskaidrība – likumā ir rakstīts, ka birojam ir operatīvās darbības iespējas, kas ir svarīgas. Taču no likuma netop skaidrs, kas šīs operatīvās darbības veiks, jo teikts, ka birojam šīs tiesības ir tikai sadarbojoties ar citiem operatīvās darbības subjektiem. Es pieņemu, ka tā ir Valsts policija, Drošības policija un Satversmes aizsardzības birojs. Bet viņi jau tagad to dara, tāpēc jāprasa, kur tad ir jauninājums? Vai šim birojam būs kāda īpaša jauna pieeja? Varbūt likumā to nevar uzrakstīt, bet tomēr būtu jādod šī norāde strādāt radoši un atrast jaunas pieejas. Nav pārliecības, ka šim birojam nebūs tās pašas problēmas, kas jau esošajam institūcijām – nespēja pierādīt, pierādījumu trūkums vai to nepietiekams spēks.

Man tāpat nav skaidrs, vai šis birojs būs neatkarīgs. Protams, ir jābūt kādam, kas šo biroju kontrolētu. Taču man liekas, ka nav pareizi šo kontroli nodot Ministru kabineta un daļēji arī Saeimas rokās. Latvijas gadījumā šim birojam drīzāk būtu jābūt prezidentes pārraudzībā, vai arī to varētu pārraudzīt prezidentes vadītā Drošības padome vai arī kāda cita jauna padome, kurā būtu plašāka varu un sabiedrības pārstāvniecība. Man liekas, ka ir svarīgi mazināt izpildvaras ietekmi uz šo biroju, jo tieši ar izpildvaru saistās daudzas no korupcijas problēmām.

Jūs jau pieminējāt tiesībaizsardzības iestāžu nespēju pierādīt amatnoziegumus un korupciju. Kas jaunajam birojam būtu nepieciešams, lai situācija mainītos?

Šeit atkal jāatgādina vecais gadījums ar Al Kaponi, kuru notiesāja nevis par visām veiktajām nelikumībām, bet gan par nodokļu nemaksāšanu. Tas būtu plaši jāizmanto arī Latvijā. Proti, jāpārbauda, vai cilvēki, kuriem ir pēkšņi parādījušās lielas bagātības, ir nomaksājuši nodokļus. Ja ne, vispirms jāliek nomaksāt visus nodokļus, kā arī ir jāuzliek lielas soda naudas. Nav jāpierāda visi negodīga ierēdņa kukuļņemšanas gadījumi. Pietiek tikai ar vienu, vai arī ir jāuzliek liels nodokļu sods, kas nākamreiz atturēs. Protams, lai to varētu īstenot, jāievieš legālā prezumpcija. Bet tās ierakstīšana likumā vien neko nepalīdzēs, ir vajadzīga radoša pieeja izmeklēšanai.
Ir viedoklis, ka bez legālās prezumpcijas būtu jāievieš arī tā saucamās nulles deklarācijas. Kā jūs vērtējat šo likumprojektu?

Man nepatīk nulles deklarācijas, nevajag ķerties klāt visiem Latvijas iedzīvotajiem, jo vismaz šobrīd nav pārliecības, ka tā sistēma varētu darboties. Vajag vispirms tikt galā ar amatpersonu deklarāciju pārbaudi pēc būtības un ieviest legālo prezumpciju krimināltiesvedībā, bet pēc tam, ja vēl ir šāda vajadzība, par ko es stipri šaubos, varētu domāt par nulles deklarācijām. Kā jau teicu, uzsvars jāliek uz nodokļu nomaksu un sekojošo sodu.

Kādiem jābūt kritērijiem, pēc kuriem jāizvēlas Korupcijas novēršanas biroja darbinieki, kuri varētu strādāt radoši un būtu spējīgi likumus interpretēt pēc būtības?

Te jāatgādina Čikāgas piemērs. Ja sabiedrība ir pārak maza, lai panāktu radikālas izmaiņas, ir nepieciešams impulss no ārpuses. Čikāgas gadījumā tie bija federālā līmeņa izmeklētāji, kas notiesāja vairākus augstus pilsētas politiķus un daudzus tiesnešus. Latvijā šī darbinieku izvēle būs nopietna problēma. Tāpēc šajā birojā vajadzētu aicināt darbā vai nu jaunus cilvēkus, kas tieslietas ir studējuši ārzemēs un kas nav tik ļoti saistīti ar esošo sistēmu, vai arī varētu biroja darba uzsākšanas pirmajā posma aicināt palīgā ārvalstu izmeklētājus un ekspertus, kas varētu biroju ievirzīt pareizā gultnē. Vēl jau Latvijā ir problēma, ka cilvēki, kas strādājuši tiesībaizsardzības iestādēs, ir pieraduši pie domas, ka elitei jau īsti ķerties klāt nevar. Tie, kas nāktu no malas, to ignorētu.

Kādiem būtu jābūt jaunā biroja vadītāja izvēles kritērijiem?

Būtībā tie jau ir minēti, tikai man šķiet atkal pārak šauri un formāli. Manuprāt nav pareizi, ka par vadītāju var kļūt tikai cilvēks ar augstāko juridisko izglītību. Tikpat labi tas var būt cilvēks ar augstāko ekonomisko vai politologa izglītību. Savukārt pieredze operatīvajā darbā un zināšanas izmeklēšanas jautājumos ir pozitīvs pluss, nevis noteicošais kritērijs. Ir svarīgi, lai šim cilvēkam būtu plašs redzesloks un radoša pieeja. Vienā darba intervijā to izvērtēt ir praktiski neiespējami, tāpēc būtu jāliek potenciālajiem biroja vadītāja kandidātiem uzrakstīt katram savu biroja vadības stratēģiju, kura jāprezentē ne vien konkursa komisijai, bet arī sabiedrībai. Tāpat konkursa komisijai būtu jāuzklausa arī sabiedrības atsauksmes par šīm koncepcijām. Tas būtu svarīgi arī tāpēc, ka birojam, lai tas patiešām varētu sekmīgi darboties, būs nepieciešama liela sabiedriskā uzticība.

Kā Jums, no malas klausoties diskusijās par jauno biroju, šķiet, vai vispār kāds ir ieinteresēts te radīt spēcīgu pretkorupcijas ieroci, vai arī tā ir tikai formāla pakļaušanās starptautiskajam spiedienam?

Man liekas, ka faktiski biroja likums ir tapis starptautiskā spiediena rezultātā. Kā zināms, par korupcijas apkarošanas jautājumiem ir runāts jau visu neatkarības laiku, bet šajos 11 gados ļoti maz kas ir izdarīts. Tas norāda uz politiskās gribas trūkumu. Visas šīs atrunāšanās, ka trūkst līdzekļu, likumu vai cilvēku, ir formālas. Piemēram, Lietuvā šī operatīvā korupcijas apkarošanas vienība ir panākusi nopietnas konsekvences. Tāpēc jājautā, kāpēc jau sen neesam pārņēmuši kaimiņu piemēru. Atbilde ir skaidra – nav gribas un intereses.

Tagad politiķi saka, ka griba esot atradusies. Kā varētu viņus piespiest šoreiz pildīt solījumus?

Vispirms sabiedrībai ir ļoti rūpīgi jāseko līdzi biroja izveidei un aktīvi jāprasa rezultāti. Sabiedrībai ir jāapzinās sava vara, savas tiesības prasīt atbildību un caurskatāmību. Lemjot par Latvijas uzņemšanu NATO un ES tiks skatīts arī korupcijas apkarošanas jautājums un nevarēs nepamanīt, ja sabiedriskā doma teiks — nekas nav padarīts. Tāpēc valdībai, manot šo sabiedrisko spiedienu, būs jārūpējas par biroja sekmīgu darbu.