Foto: Patty O'Hearn Kickham
Ir jādod iespēja izglītotiem un profesionāliem darbiniekiem radīt jaunu, saistošu un aktuālu radio programmu, apgāžot aizvien biežāk sabiedrībā dzirdamo viedokli — kam gan tāds sabiedriskais radio vajadzīgs!
Latvijas Radio kādu laiku vajadzēs sadzīvot ar situāciju, kad citi pārmetīs dubultmorāles ievērošanu pret likumu, kā arī veselā saprāta trūkumu. Droši vien žurnālistiem jau ir nācies saskarties ar to, ka kāds nevēlas atbildēt par nodokļu nemaksāšanu vai citām lietām. Kam tagad viegli? Mans mērķis gan nav šeit analizēt parādu izveidošanos vai iespējamo politiķu sazvērestību, kā arī nevēlos ieņemt radio aizstāvja pozīciju. Viss notikušais un vēl esošais liecina, ka Latvijas Radio parādu epopejā ir pa krietnai druskai no visa minētā. Un, kā jau krīzes brīžos, uz āru izlien arī dažādas problēmas, kas radio mājo jau ilgāku laiku.
Kad portāls politika.lv, atsaucoties uz manu darba pieredzi, jautā, ko tagad darīt Latvijas Radio, mana pirmā atbilde ir — nepārtraukt attīstību. Jo medijs ir radošs organisms un tam ir nepieciešami mērķi, uz ko tiekties.
Medijam nāvējošs ir stāvoklis, kad, savelkot jostas, jaunus mērķus vairs neredz un par galveno kļūst vārds „izdzīvot”. Protams, kā jau visiem, arī Latvijas Radio nāksies ievērot taupību, bet nedrīkst upurēt mērķus, nedrīkst apturēt un zaudēt vēlēšanos iet uz priekšu. Medijam ir jābūt kompetentam un radošam, izzinošam un kritiskam un spējīgam ik dienu mācīties ko jaunu. Mērķi ir jāturpina izvirzīt gan ģenerāldirektoram, gan programmu direktoram, gan kanālu direktoriem, gan ikvienam žurnālistam, strādājot savā darbības laukā.
Lai mēs patiešām nonāktu tuvāk mērķiem, ir jābūt skaidrai sistēmai, kas tos saprot un vēlas piepildīt. Ir īstais brīdis, lai Latvijas Radio profesionāli izvērtētu visu kanālu programmas un to raidījumu lietderību gan esošajam laikam (ir taču 21. gadsimts!), gan sabiedrībai, gan paša medija kopējiem uzstādījumiem. Diemžēl Latvijas Radio jau gadiem ilgi nav programmu direktora, kuram šis būtu vistiešākais uzdevums.
Programmu audits būtu iespēja pacelt jaunu satura kvalitātes latiņu, kā arī uzstādīt jaunus mērķus. Patlaban radio ir kā mazdārziņu kooperatīvs, kurā katrs rūpējas par sev iedalīto zemi, taču neredz, kā viss lauks izskatās kopumā. Diemžēl.
Ir bīstami laikā, kad valstī ienāk miljardos mērāma starptautiskā finanšu palīdzība, kad varas un tautas starpā valda neuzticība, kad vai ikdienas uzzinām par jaunām nelietībām saistībā ar valsts naudas izlietojumu, samazināt sabiedriskā medija žurnālistu skaitu. Tomēr, tāpat kā radio kanālu saturs, jāizvērtē arī personāla kompetence — katra žurnālista profesionalitāte un viņa ieguldījums medija darbā. Lai to veiktu, ir jāatceras sabiedriskā medija pamatfunkcijas: ziņas, analīze, sabiedrības viedokļu un kultūras daudzveidības veicināšana.
Es uzskatu, ka būtu bīstami būtiski samazināt ziņu raidījumu skaitu vai likvidēt, piemēram, diskusiju raidījumus. Tāpat būtu nepiedodami aizmirst mazākumtautību raidījumus vai aprobežoties ar to, ka tie dzirdami tikai galvaspilsētā. Tomēr radio ir īstais brīdis izvērtēt žurnālistu darba noslodzi un attiecināt to uz atalgojumu, piemēram, citiem to samazinot, bet citiem — vēl palielinot. Tāpat būtu nepieciešams atvadīties no tiem darbiniekiem, kas radio saturam objektīvu iemeslu dēļ vairs nespēj dot kvalitatīvu un mūsdienām atbilstošu produktu, citiem vārdiem sakot, — atvadīties no tiem, kas diemžēl vairs nav konkurētspējīgi, tomēr savā prātā un uzvedības manierē turpina saglabāt apsūbējušas zvaigznes statusu.
Nepiekrītu, ka tagad būtu īstais laiks likvidēt Latvijas Radio kori vai pārtraukt vienīgās Latvijas klasiskās mūzikas kanāla Klasika darbu. Sabiedriskais medijs nav tikai ātrs klausītāju apetītes apmierināšanas aparāts. Tam ir nozīmīga loma kultūras vērtību popularizēšanā un saglabāšanā.
Ļoti iespējams, ka apraides samazināšanu var attiecināt uz kādu no radio kanāliem. Tas palīdzētu ietaupīt līdzekļus. Taču ir jāsaprot, ka galvenā kanāla — 1. programmas (Latvijas Radio 1 — vienmēr pirmais!) dzirdamība ir jānodrošina visā Latvijas teritorijā. Un nekādu iemeslu dēļ nedrīkst būt tā, ka Aucē, Vitrupē un Alūksnē Latvijas Radio nedzirdēs vispār. Kas gan vēl, ja ne sabiedrības nodrošināšana ar brīvu un aktuālu informāciju ir viens no galvenajiem Latvijas Radio uzdevumiem? Ko Latvijas Radio varēs atbildēt, piemēram, Auces iedzīvotājiem, kad viņi jautās — kāpēc mana nodokļos samaksātā nauda, kas nonāk radio, netiek izlietota godprātīgi, jo es nedzirdu radio ziņas?
Šajā rakstā galvenokārt pievēršos Latvijas Radio saturu tieši ietekmējošajiem faktoriem. Nevēlos spriest par Latvijas Radio parādu atmaksas un nolīdzināšanas iespējamajiem variantiem, jo tas ir finanšu speciālistu jautājums. Galvenais ir līdzsvars ienākošajos un izejošajos maksājumos. Taču vēlos uzsvērt, ka radio administratīvais līmenis ir tas, kas pēdējos gados ir gan pieaudzis, gan joprojām strukturāli nesakārtots. Noteikti var apsvērt, kādus pakalpojumus var deleģēt ārpus uzņēmuma — firmām, kas tiktu izraudzītas konkursa kārtībā.
Kaut arī mīļa, radio ēka nav piemērota moderna sabiedriskā radio darbam – tā ir būvēta citiem mērķiem, tā ir nefunkcionāla un nav pārskatāma. Tā noteikti ir iekārojama pat nekustamā īpašuma krīzes apstākļos, taču noteikti nav pārdodama šobrīd – jo šobrīd noteikti to nevarētu pārdot ne par labāko cenu, ne arī tas notiktu atklāti.
Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošana varētu būt viens no risinājumiem līdzekļu ekonomijai un to optimālai izmantošanai. Apvienojot abus sabiedriskos raidītājus vienā, izdotos izmantot abu mediju resursus, tos nedublējot, piemēram, korespondentu punktus Latvijas reģionos un ārvalstīs, speciālos komandējumus u.c. Gan televīzijai, gan radio šādā gadījumā ir viena ēka, vieni saimnieciskie izdevumi, bet ir nodalīta redakcionālā neatkarība — tās sadarbojas, taču viena otrai nekādi nepakļaujas. Apvienojot medijus, ir ļoti būtiski saglabāt strikti nodalītu redakcionālo neatkarību un skaidri noteiktus finanšu rāmjus, kuros katrs no medija “spārniem” darbojas. Ārzemju pieredze ir dažāda — esmu personīgi daudzās auditorijās ārzemēs dzirdējis viedokli, ka televīzija šādos gadījumos kā spēcīgākais medijs „apēd” visus resursus, tāpēc radio paliek pabērna lomā.
Latvijas Radio, izmantojot krīzi, ir jākļūst drosmīgākam un jālauž vecie stereotipi gan programmu plānošanā, gan darbinieku atlasē un noslodzē. Ir jādod iespēja izglītotiem un profesionāliem darbiniekiem radīt jaunu, saistošu un aktuālu programmu saturu, apgāžot jau aizvien biežāk sabiedrībā dzirdamo viedokli — kam gan tāds sabiedriskais radio vajadzīgs! Ceru, ka sabiedriskie mediji un konkrēti — Latvijas Radio — pēc krīzes būs kļuvis spēcīgāks un bagātāks — gan ar saturu, gan lieliem mērķiem.
Ģerbonis? Nē, "kapeika". Pagaidām