Aizkustināja mani trešdien kādas pensionāres aicinājums LTV 100.pantā – atvērt kontu ziedojumiem Latvijas radio, ja reiz sabiedriskā radio vadība un Nacionālā radio un televīzijas padome (NRTP) pieļāvusi radio bankrotu un tagad nauda jāizlūdzas valdībai.
“Tad mēs, pensionāri, no savām pensijām saziedosim,” sacīja Latvijas radio klausītāja. Patiesi – un kāpēc gan nē? Daudz jau nevajag – katrs pa mazumiņam, pa latam, piemēram, un, ja ne trūkstošie 800 000 latu, tad varbūt vismaz puse, nu kaut trešdaļa sanāktu. Un varbūt nevajadzētu atlaist darbiniekus. Varbūt tad no LR1 nevajadzētu atvadīties dundadzniekiem un vitrupiešiem. Varbūt LR4 un Radio Klasika tad skanētu tālāk par Rīgas robežām.
Piemērs jau ir – taupības nolūkos LTV pārtrauktās Neprāta cenas radošā komanda atvērusi ziedojumu tālruni. Vēl gan nav dzirdēts, cik lielu cenu skatītāji ir gatavi maksāt par ikvakara neprātu, taču – Latvijas radio pavisam noteikti ir vērts pamēģināt. Es esmu gatava ziedot. Latvijas radio klausos pamatā no rītiem – Labrīt ziņu programmu. Vienu brīdi gan biju pārtraukusi, jo kaitināja mani studentisko sižetu īpatsvars, taču nu atkal rītos sameklēju LR1 frekvenci. Atbalstam. Arī vairāki mani draugi un kolēģi šodien sarunās apliecināja gatavību ziedot sabiedriskajam radio, un, skatos, mūsu pašu portāla blogu komentāros kāds lasītājs arī raksta – būtu gatavs maksāt abonentmaksu, lai tikai Latvijas radio turpinātu skanēt.
Es zinu, cik grūti ir auditoriju motivēt ziedot, īpaši – ja līdz tam konkrētais produkts saņemts par brīvu. Arī portāls politika.lv ir aicinājis savus lietotājus palīdzēt ar ziedojumiem, lai portāls varētu pastāvēt un ik nedēļu piedāvāt saviem lasītājiem jaunu saturu. Ziedotāji īpaši aktīvi nav, bet tie, kas ziedo, dara to no sirds, un portāls ir pateicīgs par katru atvēlēto naudiņu, kas mums ļauj būt atkarīgiem tikai un vienīgi no saviem lietotājiem. Bet mūsu portāls ieņem diezgan šauru nišu, kamēr Latvijas radio skanējums ir daudz plašāks un tāpēc – ar daudz lielākām izredzēm, ka klausītāji ziedotu no sirds – lai tikai sabiedriskajam medijam nenāktos politizēties, lai tikai tas varētu skanēt tāpat kā līdz šim un – vēl labāk, vēl kvalitatīvāk.
Tas, ka radio būs grūti atrast naudu, ir skaidrs. Jau šodien jaunieceltais radio pagaidu vadītājs Dzintris Kolāts saņēma, manuprāt, savdabīgu sveicienu no satiksmes ministra Šlesera. Ir apsvērta iespējamība, ka pusmiljonu latu radio izdzīvošanai varētu smelties no Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) uzkrātajiem latu miljoniem. Taču LVRTC priekšsēdētājs – bijušais Šlesera padomnieks Lauris Dripe, kuru satiksmes ministrs pavisam nesen veikli iebikstīja pašreizējā amatā, vismaz LTV Panorāmā pateica skaidru „nē” radio atbalstam. Nez kāpēc mani neatstāj ķecerīga doma – ja par radio ģenerāldirektora v.i. pēc Kleckina&Co vēlmes būtu iecelts Edvīns Inkēns, tas pats Dripe, ļoti ticams, Latvijas radio vajadzīgo pusmiljonu uz paplātes būtu atnesis. Taču nu – Kolāt, ja reiz esi labāks par Inkēnu, lūdzu, rādi, ko spēj!
Un kaut vai tāpēc vien, Dzintri Kolāt, ir vērts padomāt par ziedojumu tālruņa izveidošanu. Ja reiz mēs esam bijuši tik nevarīgi, lai reizi par visām reizēm piespiestu politiķus neiekārot to, kas nav viņu, proti, – sabiedriskos medijus, tad laikam mums visiem arī nākas maksāt. Tāpat kā nākas maksāt par to, ka esam vispār piecietuši LŠŠ kompāniju. Tāda laikam ir cena par mūsu neprātu. Un tāda laikam ir arī cena par to, ka esam ignorējuši mediju lūgumus pēc abonentmaksas, to uzskatīdami par lieku nodokli.
Tātad, Dzintri Kolāt, uz kādu tālruņa numuru man zvanīt, lai palīdzētu sabiedriskajam radio netapt par LŠŠ radio? Tam atvēlētā, iespējams, būs viena no prātīgākajām cenām, ko mēs līdz šim esam maksājuši par vispārējo neprātu.