Foto: Defence images
Intervija ar Kaju Olafu Langu (Kai-Olaf Lang), Starptautiskās un drošības politikas fonda pētnieku.ES faktiski nav sviru un instrumentu, kā padarīt Krieviju demokrātiskāku. Tāpēc Eiropa var vienkārši censties izveidot stabilu ekonomisko un enerģijas attiecību pamatu.
Pēdējais pusgads Krievijā pagājis vēlēšanu gaisotnē. Ir ievēlēts jaunais Krievijas parlaments un jaunais prezidents Vladimirs Putins. Darbu ir sākusi arī jaunizveidotā Krievijas valdība, kuru turpmāk vadīs bijušais valsts prezidents Dmitrijs Medvedevs. Līdz ar Vladimira Putina atgriešanos Krievijas prezidenta krēslā uz nu jau trešo pilnvaru termiņu arvien vairāk pastiprinās diskusijas, vai šis būs tas pats Putins, kuru mēs pazīstam no viņa pirmajiem prezidentūras termiņiem, vai arī Dmitrija Medvedeva valdīšanas stils un pašlaik Krievijā novērojamās sabiedriskās aktivitātes būs likušas Putinam mainīties?
„Putins ļoti labi apzinās, ka reformas ir nepieciešamas. Taču vēlas, lai tās būtu kontrolējamas, tāpēc jautājums — cik daudz viņš tās īstenos,” saka Dr.sc.pol. Kajs Olafs Langs, Berlīnē bāzētā Starptautiskās un drošības politikas fonda (Stiftung Wissenschaft und Politik) pētnieks. Viņš ir eksperts Polijas, Čehijas un Slovākijas ārpolitikas un drošības politikas jautājumos un pastiprināti pētījis šo valstu centienus iestāties Eiropas Savienībā, kā arī pārmaiņas un konsolidācijas procesus Višegradas grupas valstīs. Pētnieks Rīgā bija ieradies, lai piedalītos Latvijas Ārpolitikas institūta rīkotajā diskusijā „Russia’s elections: implications for Russian-Latvian relations in wider Euro-Atlantic context”.
Kai-Olaf Lang
Foto – no personīgā arhīva
Runājot par Vladimira Putina atgriešanos Krievijas prezidenta amatā, daudzi eksperti min terminu Putins 3.0, ar to domājot jaunāko, atjaunināto „Putina versiju”. Kā jūs domājat, vai šī tiešām būs jauna un kvalitatīva versija, vai tomēr tie būs tikai nelieli uzlabojumi vecajai sistēmai?
Es domāju, ka mēs redzēsim līdzšinējo politisko tendenču un uzvedības turpinājumu, un man neliekas, ka būs kādas jaunas, augstas kvalitātes pārmaiņas. Uz Putinu tiek izdarīts spiediens, pieprasot modernizāciju; ir nepieciešamība darīt vairāk sabiedrības labā, un viņš pats vēlas aizstāvēt Krievijas pozīcijas uz globālās skatuves. Tāpat joprojām pastāv vēlme saglabāt varas struktūru un varas līdzsvaru reģionā. Tāpēc es domāju, ka ekonomiskajā un politiskajā sfērā, kā arī ārpolitikā būs līdzšinējās politikas turpinājums. Jaunas ir diskusijas, kas aizsākās [bijušā Krievijas prezidenta Dmirtija] Medvedeva valdīšanas laikā, jauni ir notikumi, kas sekoja vēlēšanām Krievijā. Tāpēc Putinam nāksies vairāk strādāt, lai sabiedrība sajustu solījumu pārtapšanu darbos.
Manuprāt, visi skaidri apzinās, ka Putins nav tas cilvēks, kurš varētu ātri un radikāli mainīties. Taču, iespējams, ka pārmaiņas būs. Un šajā situācijā — kādu attieksmes maiņu vēlētos redzēt Rietumi?
Protams, Putins varētu padarīt Krieviju par konstruktīvu partneri, meklējot risinājumus dažādiem pasaules karstajiem konfliktiem. Uz to tiešām tiek liktas lielas cerības, un Krievija jau sevi ir diezgan labi pierādījusi. Iespējams, ka Afganistāna un arī Lībija ir labākie piemēri. Taču ir arī Sīrijas gadījums, kad Krievija ir centusies apgrūtināt Rietumvalstu darbības.[ 1 ] Manuprāt, Putinam ir viena problēma, kas varētu novest pie pārmaiņām, proti, viņam pašā Krievijā būs jāpierāda, ka viņš ir tiešām efektīvs līderis. Ir jāīsteno tā dēvētais sociālais kontrakts. Citiem vārdiem sakot, Medvedevs ir aizsācis diskusiju, un Putinam ir vismaz jāatrod argumenti, kāpēc viņa piedāvātais modernizācijas modelis, kas ir diezgan šaura tehnoloģiska modernizācija, ir pats pareizākais. Ja viņam tas neizdosies, spiediens no opozīcijas un citiem spēkiem tikai palielināsies.
EKONOMIKA vs CILVĒKTIESĪBAS
Jūs jau pieminējāt attiecības ar pasaules līderiem. Putina lielie atbalstītāji un draugi — Gerhards Šrēders un Silvio Berluskoni — ir aizgājuši no politiskās skatuves. Vai jūs saskatāt kādus līderus, kas varētu ieņemt viņu vietu un nākotnē spēlēt nopietnu lomu, veidojot Krievijas un Eiropas Savienības attiecības?
Šis periods, kad dominēja personiskie kontakti un simpātijas, ir pagājis. Un visu valstu, valdību un Eiropas Savienības vadītāju attieksmi tagad varētu raksturot kā pragmatisku atskurbumu. Protams, tādas valstis kā Vācija un tās kanclere Angela Merkele vēlētos ciešāku un intensīvāku sadarbību ar Krieviju. Taču laiks, kad labu ekonomisko un enerģijas attiecību dēļ pilnībā tika ignorēts jautājums par cilvēktiesību pārkāpumiem, vairs nekad neatgriezīsies.
Tātad jautājums ir par vērtībām. Bet vai nav tā, ka ekonomiskās krīzes laikā, vairāk domājot par ekonomiskajiem ieguvumiem un interesēm, par cilvēktiesībām tomēr bieži vien tiek piemirsts?
Manuprāt, laikā, kad Krievijas sabiedrība sāk attīstīties un opozīcijas spēkiem sāk palielināties ietekme, Eiropas Savienība vairs nevarēs vienkārši klusēt. Līdz ar to var gaidīt, ka tiks pastiprinātas diskusijas un dialogs ar Krieviju par cilvēktiesībām un demokrātijas standartiem. Taču šī atskurbuma reālisma viena no atziņām ir tāda, ka Eiropas Savienībai faktiski nav sviru un instrumentu, kā padarīt Krieviju demokrātiskāku. Līdz ar to Eiropa var vienkārši censties izveidot stabilu ekonomisko un enerģijas attiecību pamatu. Manuprāt, mēs arī turpmāk piedzīvosim, ka ekonomikas un cilvēktiesību sfēras joprojām būs atdalītas. Krievija, kas vēlas sadarboties ar Eiropas Savienību, bet nevēlas būt kā Eiropas Savienība, ir nedaudz labākās pozīcijās. Tā var īstenot tādu kā selektīvu pieeju, izvēloties, ko tieši tā vēlas.
Tad loģisks liekas jautājums par Eirāzijas ekonomisko savienību, kuru Putins ir izvirzījis par vienu no savas darbības prioritātēm. Kā jums liekas, vai šis projekts izdosies? Vai šo savienību vajadzētu uztvert kā draudus vai tomēr kā lielisku ekonomisko partneri? Tiek uzskatīts, ka faktiski šī būs savienība, kurā būs apvienota viena spēcīga ekonomika — Krievija — un daudzas vājākas valstis. Kurš šajā situācijā varētu būt lielākais ieguvējs?
Pirmkārt, man liekas, ka ekonomiskās sadarbības veicināšana, atceļot tirdzniecības un investīciju barjeras reģionālā līmenī, ir tikai apsveicama. Protams, šim jautājumam ir arī politiskā dimensija. Krievija, uzsākot šos projektus, ir centusies radīt alternatīvu Eiropas integrācijas modelim. Šī faktiski ir Krievijas atbilde uz to, ka Eiropas Savienība jau ir kļuvusi par ģeopolitisku spēlētāju postpadomju telpā. Taču problēma ir tāda, ka ne viens, ne otrs projekts pašlaik nav īpaši veiksmīgs. No vienas puses, Krievija saviem kaimiņiem var kaut ko piedāvāt — visbiežāk tā ir lētā enerģija. Krievija var arī bez īpašiem priekšnoteikumiem piedāvāt sadarbību dažādiem kaimiņvalstu režīmiem, neiejaucoties to iekšējās lietās. No otras puses, Eiropas Savienība arvien vairāk ir pārņemta ar savām problēmām un kļūst aizvien vairāk vērsta uz sevi. Un atkal — Eiropai trūkst instrumentu, lai iespaidotu citur notiekošos procesus, piemēram, kaut vai Ukrainā.
Daudzām valstīm Eirāzijas projekts var izrādīties pievilcīgs. Kaut vai Kazahstānai, kas šeit saskata nopietnu pretsvaru potenciālajai Ķīnas ekonomiskajai ekspansijai. Kaut vai Baltkrievijai, kas citādi arvien vairāk ir izolēta no Eiropas Savienības. Taču, manuprāt, šis projekts nav uzskatāms par alternatīvu Eiropas Savienībai. Pēdējo 20 gadu laikā postpadomju telpā ir bijušas vairākas ekonomiskās, politiskās vai drošības sadarbības iniciatīvas, kuras vairumā gadījumu tomēr beigušās bez rezultātiem. Tāpēc es arī piesardzīgi izteikšos par šī projekta perspektīvām.
TRAUSLĀ AUSTRUMU PARTNERĪBA
Krievija tomēr joprojām cenšas palielināt savu ietekmi postpadomju telpā. Es dažreiz saku, ka ir palikušas tikai dažas „brīvas” valstis, piemēram, Ukraina, Moldova un Gruzija, kas faktiski tā īsti „nepieder” nevienai no pusēm. Šajā situācijā gribētos jautāt arī par Baltijas reģionu un Latviju. Vai Krievijas ietekmes pastiprināšanās un ekonomiskās klātbūtnes palielināšanās ir kas tāds, par ko mums vajadzētu uztraukties, vai arī tieši otrādi — mums vajadzētu no šiem procesiem iegūt pēc iespējas lielāku labumu?
Gan Latvijas, gan visas Eiropas Savienības interesēs ir tas, lai austrumu kaimiņvalstis pēc iespējas vairāk izskatītos pēc sevis. Tas attiecināms gan uz ekonomisko kārtību, gan uz valsts un institūciju darbību, gan, protams, uz vērtībām. Tā ir viena no Eiropas Savienības pamatidejām. Ja Austrumeiropā un Dienvidkaukāzā būs novērojama stagnācija vai regresija, ir maz ticams, ka tuvināšanās Eiropai turpināsies. Ir maz ticams, ka atjaunosies Krievijas impērija, bet Krievija var pastiprināt tās ietekmi reģionā. Manuprāt, Eiropas Savienībai būtu jāapspriež, kādas varētu būt sekas, ja tās Austrumu kaimiņu politika cietīs neveiksmi, un kā tas ietekmēs Eiropas kopējo ārpolitiku. Mēs tuvojamies neskaidrības un dažādu vērtību periodam. Tas tiešām nozīmē, ka tādas valstis kā Ukraina nebūs piederīgas ne Austrumiem, ne Rietumiem. Tā būs tāda kā pelēkā zona. Tas ir izaicinājums Eiropai — ko darīt ar valstīm, kuru elitēm nav stratēģiskās virzības plāna?
Varbūt viens no iemesliem, kāpēc Eiropas Savienības Austrumu partnerība nedarbojas, ir tas, ka eiropieši faktiski neizprot krievu vai padomju cilvēku domāšanas veidu?
Problēma ir tāda, ka Eiropas Savienībai kā vienotai organizācijai ir tehnokrātiska pieeja. Piemēram, ir nepieciešams modernizēt Ukrainu, jo tas būs labi Ukrainai, tas būs labi Eiropai un tas pat būs labi Krievijai. No vienas puses, šis apgalvojums ir pareizs. Taču, ja uz to skatās no ģeostratēģiskā viedokļa… Ja Ukraina ir arvien tuvāka Eiropai, ja tā arvien aktīvāk iesaistās integrācijas procesā un atbalsta Eiropas vērtības, tad Krievija zaudē savu ietekmi. Taču Eiropa visai negribīgi attiecas pret savu ģeostratēģisko lomu. Un tā ir patiešām liela problēma.
ASV faktiski ir samazinājusi savu ietekmi visā reģionā, Eiropa ir svārstīga un arī dalībvalstu vidū ir izveidojušās divas nometnes. Viena saka, ka neatkarīgi no iekšējām problēmām šajās valstīs ir nepieciešama stratēģiska integrācija, tāpēc tiek aicināts parakstīt asociācijas līgumus par spīti, piemēram, Jūlijas Timošenko lietai[ 2 ]. Savukārt otra grupa uzskata, ka, padziļinot attiecības ar Ukrainu, Moldovu vai Gruziju, tiek veicināta sanaidošanās ar Krieviju. Eiropā ir pieņemts uzskatīt, ka mēs neatbalstām Krievijas ideju par dažādām ietekmes zonām, taču vienlaicīgi mēs nevēlamies vairākus lielus konfliktus ar Krieviju.
VĀRDOS NEPATEIKTAIS
Jūs jau minējāt, ka ASV savas intereses no Eiropas ir sākušas „pārvietot” uz Āzijas reģionu. Taču tā vien liekas, ka tieši amerikāņu intereses Eiropā ir viens no strīdus objektiem starp visām trijām šajā lietā iesaistītajām pusēm — ES, ASV un Krieviju. Un Vladimirs Putins tagad būs viens no spēlētājiem šajā spēlē. Kāda, jūsuprāt, varētu būt notikumu attīstība, kaut vai ņemot vērā jautājumu par pretraķešu aizsardzības sistēmu?
Ļoti daudz kas būs atkarīgs no tā, kas būs nākamais ASV prezidents. Pieņemsim, ka tas būs [Baraks] „Obama 2.0”. Gribētos teikt, ka jebkura ASV administrācija pret Krieviju attieksies kā pret instrumentu. Proti, visas ASV ārpolitikas un drošības politikas galvenās prioritātes atrodas citur pasaulē, bet Krievija ir ļoti nozīmīgs instruments, lai šīs problēmas risinātu. Vairs nav ļoti daudz sfēru, kur Krievija ir īsta supervara. Ja nu vienīgi jautājumā par kodolbruņojumu. Tieši tāpēc Austrumeiropa un bijušās Padomju valstis kļūst svarīgas. Ja „Obamas 2.0” prioritātes būs panākt lielāku progresu atbruņošanās jautājumā, raķešu aizsardzību var izmantot kā tirgošanās objektu. Tas, protams, būs gadījumā, ja Obama grib saglabāt konstruktīvas sarunas ar Krieviju. No otras puse, Amerikas Savienotās Valstis joprojām ir diezgan ievērojami saistītas ar šī reģiona valstīm, un viens no iespējamajiem risinājumiem varētu būt sinerģija starp Eiropas Savienības austrumu kaimiņu politiku un Savienoto Valstu centieniem stiprināt pilsonisko sabiedrību un veicināt ekonomiskās reformas.
Kā jūs skatāties uz Krievijas apgalvojumiem, ka tieši Amerikas Savienotās Valstis ar dažādu savu organizāciju un fondu palīdzību ir atbildīgas par sociālo nemieru ierosināšanu un uzturēšanu Krievijā? Vai tā ir tikai retorika, vai arī Krievija šo kārti var izmantot kā trumpi, veidojot politiku šajā robežreģionā, tostarp Baltijas valstīs?
Manuprāt, tiešām lielākā daļa no Krievijas elites un arī daļa sabiedrības tieši šādi uztver ASV un Eiropas Savienības iesaistīšanos dažādos procesos. Kaut kādā ziņā tas tā tiešām ir, jo pilsoniskās sabiedrības un nevalstisko organizāciju stiprināšana ir laba pēc savas būtības. No otras puses, tie ir mēģinājumi mainīt sabiedrību. Un Krievijas līderi uzskata, ka šī ir ideoloģiska iejaukšanās Krievijas iekšējās lietās ar mērķi demonstrēt savu varu. Tas savā ziņā ir racionāls apsvērums — ja Eiropas Savienība un ASV ar savām aktivitātēm gūs panākumus, ilgtermiņā vairs nebūs iespējams uzturēt centralizēto varu un izveidoto varas vertikāli.
Vai tādā gadījumā var apgalvot, ka ar savu agresīvo retoriku Krievija faktiski parāda, ka tā ir arī ievainojama?
Krievija pati nav ievainojama. Taču jebkuru politisko spēku var atcelt no varas, ja ir izveidota patiešām demokrātiska sistēma. Ja Rietumu iesaistīšanās rada augsni demokrātisku vēlēšanu sarīkošanai, ja tiek piedāvātas alternatīvas, tad pie varas esošie spēki sāk saprast, ka jebkurā brīdī par viņiem vairs var nebalsot. Un to darīs ne jau Rietumi, bet gan krievu vēlētāji.
Vai tādā gadījumā Putins varētu būt piesardzīgs par savu nākotni?
Varbūt arī ir, taču viņam īpaši par to nevajadzētu uztraukties. Visticamāk, viņš būtu uzvarējis arī pilnībā godīgās vēlēšanās, izmantojot citus instrumentus, piemēram, personisko harizmu. Kā mēs zinām, Krievijā ir diezgan izteikta simbioze starp diviem lielajiem grupējumiem — silovikiem un tehnokrātiem. Un tā dēvētais tandēms [Putins un Medvedevs] bija koordinēts mēģinājums nodrošināt šo varas koalīciju. Kamēr šāda simbiotiska sadarbība pastāvēs, ar pašreizējo modeli būs ļoti grūti konkurēt. Protams, tas ir diezgan spekulatīvi, un vēl ir pāragri par kaut ko spriest.
Manuprāt, galvenais jautājums pašlaik ir, cik tālu „Putins 3.0” būs gatavs iet? Viņš ļoti labi apzinās, ka reformas ir nepieciešamas. Taču viņš vēlas tādas kā kontrolētas, ierobežotas reformas. Jautājums, cik daudz viņš to īstenos? Ja šīs reformas būs ļoti šauras, iestāsies stagnācija, pasliktināsies iedzīvotāju finansiālais stāvoklis un sabiedrības spiediens palielināsies. Kamēr naftas cenas saglabāsies augstā līmenī, sociālo kontraktu izdosies saglabāt un zaudējumus kompensēt, jo šis ir diezgan dārgs pasākums. Ja reformas būs pārāk plašas, tās būs ļoti grūti īstenot un kontrolēt. Tas nozīmēs decentralizāciju un nepieciešamību dalīties ar varu.
Šajā situācijā, manuprāt, Eiropas Savienība un ASV darīs visu iespējamo, lai šīs modernizācijas robežas padarītu pēc iespējas plašākas. Prātā tiks paturēta ideja par demokratizēšanu, taču Krievijai to tieši nedarīs zināmu. Sakot: „Mēs gribam modernizāciju”, faktiski jau tiek pateikts, ka mēs vēlamies daudz demokrātiskāku sabiedrību, kura ir daudz atvērtāka plurālismam un konkurējošai politikai.