Raksts

Quo Vadis, Jaunais Laiks?


Datums:
10. aprīlis, 2007


Autori

Daunis Auers


Foto: heck

Lai izvairītos no kaunpilna gala, [i]Jaunajam laikam[/i] būtu jānokārto vadības grožu nodošana vienlaikus stiprinot partijas vienotību un jāsper solis tālāk par populistisko retoriku, kas vērsta pret valdošo eliti un korupciju.

Teksts angļu valodā

Jaunais laiks uznāca uz Latvijas politiskās skatuves ar lielu troksni. Šī partija ar tās kolorīto dibinātāju Einaru Repši priekšgalā ir bijusi preses uzmanības degpunktā gandrīz sešus gadus. Taču pašlaik Jaunais laiks (JL) ir spīlēs. Nesenās pārmaiņas partijas vadībā ir parādījušas, ka pastāv dziļa plaisa starp dažādām grupām partijas iekšienē, kuras izveidojušās (nosacīti) ap Repši un viņa kādreizējo palīgu Krišjāni Kariņu, kurš tagad kļuvis par jauno partijas priekšsēdētāju. Vienlaikus partija ir izmanevrēta un izstumta no Rīgas domes koalīcijas un ir ļoti atsvešinājusies arī no valdību veidojošajām partijām. Latvijā šāda politisko apstākļu kombinācija jau izsenis kalpojusi par pamatu partiju sabrukšanai. Vai tas nozīmē, ka ir pienācis gals arī izdaudzinātajiem jaunajiem laikiem Latvijas politikā?

Lai izvairītos no kaunpilna gala, JL būtu jātiek galā ar diviem lieliem uzdevumiem. Pirmkārt, tai ir jānokārto vadības grožu nodošana paralēli stiprinot partijas vienotību. Otrkārt, tai ir jāsper solis tālāk par populistisko anti-elites un pretkorupcijas retoriku, kas līdz šim partijai ir relatīvi labi kalpojusi, un jāattīsta daudzpusīga politika, kas parādītu, ka JL ir nopietna un dzīvotspējīga alternatīva tagadējai valdībai.

Fragmentācija vai sabrukums?

Einars Repše ir fascinējoša, bet arī pretrunīgas reakcijas izraisoša personība. Viņa spēcīgā harizma gan atgrūž, gan piesaista, bet nav šaubu, ka uzticamā un aizrautīgā pretkorupcijas cīnītāja stāja turpina uzrunāt Latvijas sabiedrību, kuru ir nogurdinājuši stāsti par iedzīvoties kārajiem cilvēkiem to vidū, kuri ir turīgi un ar labiem politiskajiem kontaktiem. Repšes harizmātiskā personība komplektā ar skarbu pretkorupcijas retoriku ir ļāvusi viņam ātri uzbūvēt partiju, kura spēja uzvarēt 2002.gada parlamenta vēlēšanās un ieņēma otro vietu 2006.gadā. Daudzu (iespējams, arī lielākās daļas partijas biedru, atbalstītāju un vēlētāju) acīs Einars Repše IR Jaunais laiks. Patiesi, Repše vairākkārt ir teicis, ka tieši viņš, nevis partijas oficiālās struktūras, ir morāles un godīguma garants šajā organizācijā. No šī viedokļa raugoties, Repšes aizstāšana ar strādīgo, izglītoto, bet ar krietni mazāku harizmu apveltīto Krišjāni Kariņu ir riskants solis.

Apvērsumu pret Repši ierosināja partijas parlamentārā elite, kura apsūdzēja Repši distancētā, augstprātīgā un attiecīgi arī vājā partijas vadīšanā. Ierindas biedri gan lielākoties joprojām saglabā lojalitāti bijušajam līderim. Un mēģinājums mierīgā ceļā īstenot vadības grožu nodošanu, izveidojot partijas domi, par kuras vadītāju tika ievēlēts Repše, var drīzāk veicināt pret jauno vadību vērstu neapmierinātību un radīt otru spēka kodolu partijas iekšienē.

Vismaz viens prominents partijas biedrs ir norādījis, ka frakcionārisms Rietumu demokrātiskajās partijās tiek uzskatīts par pilnīgi normālu parādību un šī iemesla dēļ tas būtu jāuzskata par pieņemamu un, iespējams, pat veselīgu arī Latvijā.[1] Protams, ka iekšējās politiskās diskusijas nav obligāti uzskatāmas par ko sliktu, jo tās mudina sākt debates par politiku, personālu un politisko virzību. Daudzas no Eiropas vadošajām partijām šodien piedzīvo diskusijas par vadību — leiboristus un konservatīvos Lielbritānijā, kristīgos demokrātus Vācijā un Žaka Širaka Union pour un Mouvement Populaire Francijā. Taču, ņemot vērā Latvijas politisko spēku vājās tradīcijas kombinācijā ar vieglumu, ar kādu var izveidot jaunu partiju (pietiek vien ar 200 dibinātājiem), pat nelielas domstarpības partiju iekšienē ir beigušās ar sašķelšanos vai sabrukumu.

JL nākotne ilgtermiņā nesen tika pat pakļauta šaubām, kad JL nosauktā prezidenta kandidāte Sandra Kalniete izteicās, ka liecības par politisko korupciju, kuras var nākt gaismā saistībā ar gaidāmo prāvu pret Aivaru Lembergu, var novest pie tā, ka tiek izveidota jauna partija. Šie izteikumi vēl vairāk pastiprina pārliecību, ka JL, tāpat kā pārējās politiskās partijas Latvijā, nav pastāvīga organizācija, kas darbojas saskaņā ar Rietumeiropas politisko partiju tradīcijām. Tā vietā Latvijas politiskā elite turpina pielietot [Jozefa] Šumpētera minimālisma koncepciju — politiskā partija ir vien organizācija, kuras uzdevums ir sapulcināt kopā politisko eliti, lai tā varētu startēt vēlēšanās un pretendēt uz amatiem, nevis pastāvīga struktūra, kuru veido plašāka ideju, pilsoņu un pilsoņu grupu apvienība[2].

Kariņam būs jārīkojas ātri, lai pakļautu dumpīgos biedrus. Taču vēl smagāks uzdevums būs radīt konsekventas politikas kopumu, kas vismaz papildinātu, ja ne pilnībā aizstātu partijas tagadējo populistisko programmu.

No populisma uz politiku

Tas nenāksies viegli. Politiskās partijas visapkārt Eiropai ir piedzīvojušas ideoloģiskās krīzes. Postmodernisma rezultātā ideoloģiskās robežas arvien vairāk izplūda un attiecīgi arī politiskās līnijas pārkāpumi. Visur Eiropā kreisā spārna partijas “ķer” tradicionālos labā spārna vēlētājus, jo tās sākušas izmantot stingrāku valodu nacionālās drošības jautājumos. Vienlaikus labā spārna partija sāk likt lietā zaļo politiku. Šie procesi noveduši pie pārlieku lielas drūzmēšanās vietā, kas paredzēta politiskajam centram.

Viens veids, kā izvairīties no pārapdzīvotā centra ir pielietot populistisku dienas kārtību. Populisti pēdējā laikā ir panākuši būtiskus panākumus Centrāleiropas postsociālistiskajā reģionā. Prawo I Sprawiedliwosc (Likums un Taisnīgums) uzvarēja 2005.gada oktobrī notikušajās parlamenta vēlēšanās Polijā un partijas vadītāju-dvīņu kontrolē patlaban ir gan prezidenta, gan premjera krēsli. Taču populistiskās partijas ir pašos pamatos nestabilas — tās izmanto emocijas, īpaši dusmas bez konkrēta adresāta, nevis racionālu politisku programmu. Prominentais bulgāru politologs Ivans Krastevs ir teicis, ka daudzas populistiskās partijas pēc uzvaras mēdz piekopt liberāli-centrisku politiku, taču tas tikai pastiprina vilšanos novārdzinātā un arvien ciniskākā elektorāta vidū [3].

Jaunais laiks nepārprotami iederas populistisko partiju saimē. Krastevs ir identificējis desmit populistiskās dienas kārtības elementus — īstas dusmas, neiegrožots naids pret eliti, politikas aptuvenība, sociālais taisnīgums, konservatīvisms kultūrā, līdzcietīgs radikālisms, mērena eiroskepse un anti-kapitālisms, skaidri deklarēts nacionālisms, nedeklarēta ksenofobija un pretkorupcijas retorika. Lai gan pat vissīvākais pretinieks nespētu visā nopietnībā apsūdzēt Jauno laiku eiroskepsē, ksenofobijā vai anti-kapitālisma politikā, tomēr partiju neapšaubāmi raksturo nenoteikta “pret kaut ko” retorika un arī korupcijas apkarošanas retorika. Šī īpatnība ļauj tagadējām valdošajām partijām itin viegli noraidīt JL kā nestabilu un neaprēķināmu politisko partneri.

Tas rada būtiskas problēmas jaunajai partijas vadībai. Jaunā laika atbalsta kodols ir vienkārša populistiska nostāja. Ja tā tiks upurēta par labu izsmalcinātākai pieejai, tas var radīt vilšanos partijas atbalsta bāzē un radīt šaubas par partijas pastāvēšanu. Galu galā, ja pretkorupcijas nostāja ir nobīdīta malā un partija uzmanības centrā izvirza ekonomiskos vai ārpolitikas jautājumus, tad ar ko tādā gadījumā JL atšķirsies no Tautas partijas vai TB/LNNK?

Tādēļ Jauno laiku sagaida smagas dienas. Taču notikumi vēl var pavērsties viņiem par labu. Valdošās koalīcijas nespēja tikt galā ar budžeta deficītu un lielo inflāciju tuvina Latviju potenciāli postošai makroekonomiskai krīzei, tādējādi, iespējams, graujot tehnokrātiskās kompetences tēlu, kas iezīmē atbalstu Kalvīša valdībai. Turklāt korupcijas lieta pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu nāk par labu tai politikas jomai, kurā JL darbojas visspēcīgāk. Taču, lai gūtu labumu no šiem notikumiem, partijai vispirms būtu jāorganizējas un jākļūst par vienotu, pastāvīgu vienību, kas piedāvā reālu, politikā balstītu alternatīvu tagadējai valdībai. Ja Krišjānis Kariņš spēs to paveikt, tad var izrādīties, ka Jaunajā laikā tomēr vēl ir atlikusi kāda politiskās dzīvības dzirksts.

______________________
[1] Ainars Latkovskis. “Vai grūti būt rietumnieciskiem?”, Diena, 2007.gada 30.marts

[2] Joseph Schumpeter: Capitalism, socialism and democracy, 2nd edition, New York, Harper Press.

[3] Ivan Krastev: The new Europe: Respectable populism and clockwork liberalism.


Eiropas jaunā politika — tīrie pret korumpētajiem (intervija ar Ivanu Krastevu)

The new Europe: respectable populism, clockwork liberalism


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!