Raksts

Quo vadis, izglītības kvalitāte Latvijā?


Datums:
14. jūnijs, 2005


Autori

Liesma Ose


Foto: A. Jansons © AFI

Latvija sadarbībā ar Pasaules Banku no 2000.gada sākuma līdz pērnā gada beigām ieguldīja kopumā 39,9 miljonus ASV dolāru (no tiem Latvijas līdzfinansējums bija 8,8 miljoni), īstenojot Izglītības sistēmas attīstības projektu (ISAP).

Sarunā piedalījās:
Ina Druviete, Izglītības ministre
Guntis Vasiļevskis, Valsts sekretāra vietnieks izglītības politikas jautājumos
Guntra Kaufmane, Skolēnu sasniegumu vērtēšanas komponents
Inese Vilāne, Skolu vērtēšanas komponentu vadītāja
Indra Dedze, PB konsultante
Aija Jakubovska, Komunikācijas un informēšanas komponenta vadītāja
Anna Rata, Mācību priekšmetu standartu komponenta vadītāja

Lauvas tiesu šīs naudas paņēma skolu siltināšana (32,5 miljoni), bet projekta otra nozīmīgā sastāvdaļa bija izglītības kvalitātes uzlabošana (6,3 miljoni), kas ietvēra vairākus komponentus – darbu ar mācību priekšmetu standartiem, skolēnu sasniegumu vērtēšanas un arī skolu vērtēšanas sistēmas izstrādi, ministrijas komunikācijas un politikas analīzes spēju uzlabošanu. Lai izvērtētu, kādi rezultāti ir bijuši tieši projekta izglītības kvalitātes komponentam – vai tas ir audzējis institucionālo kapacitāti un kādi ir ieguvumi sabiedrībai, politika.lv aicināja uz sarunu ministrijas vadību un ISAP bijušos darbiniekus.

Liesma Ose: Pasaules Bankas ekspertu ziņojums par īstenoto projektu ir principā pozitīvs, zemāk tiek vērtēta tā ilgtspēja un šaubas paustas par institucionālās kapacitātes būtisku pieaugumu projekta laikā, pēdējo gan skaidrojot ar biežo valdību nomaiņu un pēctecības trūkumu izpildvarā. Latvijā ilgstoši aktuāls ir izglītības kvalitātes jautājums. Šobrīd tiek apspriesta jaunas valsts aģentūras veidošana vispārējās izglītības kvalitātes novērtēšanai. Lūdzu raksturojiet, kāds ir tās darbības plāns vidējā termiņā. Vai tās funkciju un uzdevumu formulēšanā tika iesaistīti arī ISAP bijušie darbinieki?

Ina Druviete, Izglītības ministre: Vispirms par izglītības kvalitāti. Sabiedrība ir sapratusi, ka galvenais nav formālais novērtējums, bet skolēnu zināšanas un prasmes. Tas ir ļoti svarīgs lūzums sabiedrības domāšanā, un mūsu uzdevums ir padziļināt šādu izpratni. Līdz ar to jau no sabiedriskās domas aktivizācijas vien būtu jūtama ietekme uz mācību procesu skolās, jo gan skolēni un viņu vecāki apzinātos, ko nozīmē laba izglītība, gan arī skolotāji zinātu, ka viņu darbam tiek izvirzīti kvalitātes kritēriji, un profesionāli pilnveidotos. Skaidrs, ka šajā ziņā atpakaļceļa nebūs. Mums ir jāgarantē, lai katras skolas absolvents būtu piemērots dzīvei tieši šajā sabiedrībā, šajā laikmetā un lai skolotāji viņam palīdzētu izvēlēties to ceļu dzīvē, kas būtu gan viņam individuāli piemērots, gan arī nodrošinātu materiālās labklājības līmeni, arī cilvēciskā komforta līmeni, lai viņš dzīvē nejustos lieks. Līdz ar to mēs daudz vairāk domājam, kā pilnveidot mācību procesu. Ļoti daudz mācāmies no citu valstu pieredzes, arī kritiski izvērtējam to, ko paši esam sasnieguši iepriekšējos gados, un, protams, Pasaules Bankas projekts šajā ziņā ir sniedzis ļoti daudz vērtīgu atziņu. No tām viena ir atziņa par īpašo izglītības kvalitātes kontroles sistēmu. Esam secinājuši, ka ir nepieciešama speciāla institūcija, kuras uzdevums būtu tieši mācību procesa izvērtēšana. Šī ideja dzima Pasaules Bankas projekta dzīlēs, pēdējā pusgada laikā tā ieguva konkrētas aprises Izglītības un zinātnes ministrijā (IzM), kā arī ir jau aprobēta praksē t.s. skolu jaunajā akreditācijas sistēmā, ko atzinīgi ir novērtējuši visi direktori, ar kuriem ir nācies runāt. Tātad, pamatojoties uz diskusijām gan ar skolotājiem, gan izglītības vadītājiem, ir izstrādāts šīs Vispārējās izglītības kvalitātes novērtēšanas aģentūras nolikums un Vispārējās izglītības likumā tika iesniegti grozījumi, kuros bija paredzēts arī dibināt šo aģentūru. Diemžēl no šī grozījumu projekta svītroja tieši pantu par aģentūru. Iemesls – aģentūras izveidei ir prasīti līdzekļi 14 tūkstoši latu, kas pašlaik valsts budžetā it kā nebūtu atrodami. Tas nenozīmē, ka darbs ir apstājies. Pirmkārt, mēs turpināsim pārliecināt gan valdību, gan arī plašāku sabiedrību par to, ka šāda institūcija ir absolūti nepieciešama, virzīsim šos grozījumus atsevišķi, mēģināsim panākt arī šo noteikumu pieņemšanu Ministru kabinetā (MK). Ja ne citādi, tad Izglītības ministrija atradīs aģentūras izveides sākumam nepieciešamos līdzekļus uz iekšējo rezervju rēķina. Protams, ir skaidrs, ka šai kvalitātes nodrošināšanas institūcijai pašai ir jābūt kvalitatīvai, tātad ir vērts arī maksāt par to. Tātad mums ir gan labā ziņa, ka konceptuālais lēmums ir pieņemts, gan arī diemžēl sliktā ziņa, ka pagaidām finansiālo iemeslu dēļ MK akceptu šai labajai idejai vēl nav devis.

Guntis Vasiļevskis, Valsts sekretāra vietnieks izglītības politikas jautājumos: Ja apskatāmies uz argumentiem, kurus es jau minēju MK, tad mums ir 1204 vispārējās izglītības iestādes, no kurām tikai četras ir IzM padotībā, 44 ir privātās izglītības iestādes un pārējās ir pašvaldību izglītības iestādes. Tas ir viens, otra lieta – mums ir rindas kārtībā 550 bērnudārzi, kuros arī ir obligātā izglītība, bērnu sagatavošana sākumskolai. Arī šīs pirmsskolas izglītības iestādes mums būtu kādā veidā jāstimulē, veidot to procesu arvien labāku. Ir ļoti labi piemēri, bet ir arī iestādes, kur šī pirmsskolas sagatavošana notiek tradicionālā stilā, nepievēršot tik daudz uzmanības bērna attīstībai. Šādas aģentūras izveide ir svarīga.

Ko aģentūra reāli darīs? Kā tā mērīs izglītības kvalitāti?

G. Vasiļevskis: Sākotnēji ideja bija tāda, kā palīdzēt skolām pašām sevi novērtēt. Tad Ministrija izvirzīja šādu jautājumu – ja jau mēs iemācām skolām pašām sevi novērtēt, vai tad nebūtu pareizi, ja mēs pēc tiem pašiem kritērijiem ejam un ārēji vērtējam skolu darbību.

Vai ir kāda atgriezeniskā saite gūta par to, kā skolas izmanto rokasgrāmatu, varbūt ir kādi ieteikumi no skolotājiem un direktoriem tās papildināšanai un labošanai?

I. Druviete: Esam aptuveni trijās četrās skolās nedēļā un uzdodam šo jautājumu, un līdz šim man nav gadījies satikt direktoru, kurš teiktu, ka iepriekšējā akreditācijas sistēma ir bijusi labāka. Gluži otrādi – visi uzsver tieši šīs jaunās sistēmas priekšrocības un lūdz pēc iespējas ātrāk dibināt šādu aģentūru. Un tādēļ mēs varētu lūgt sabiedrības un kompetentu personu atbalstu šādai idejai, lai tik tiešām tā kļūtu par realitāti.

Guntra Kaufmane, Skolēnu sasniegumu vērtēšanas komponents: Vai šai aģentūrai būs arī kāds sakars ar skolēnu sasniegumu vērtēšanu, neņemot vērā, ka viens no kritērijiem skolu vērtēšanā ir skolēnu sasniegumi?

G. Vasiļevskis: Šobrīd mums vispārējā izglītībā ir tikai viena atbalsta iestāde – Izglītības satura un eksaminācijas centrs (ISEC), kura funkcijas ir gan skolēnu mācību sasniegumu (tikai kā gala rezultāta) vērtēšana, gan arī mācību satura veidošana un skolotāju metodiskā atbalsta sistēmas konsultācijas. Esam daudz runājuši un domājuši, ka var gadīties, ka šīs funkcijas ir tik sarežģītas un lielas, ka nākotnē būtu jādomā par vēl kādu atbalsta iestādi, piemēram, tā varētu būt saistīta ar pedagogu tālākizglītību. Pašlaik nav domāts, kā skolnieku mācību sasniegumu vērtēšana tieši notiks aģentūrā.

Inese Vilāne, Skolu vērtēšanas komponentu vadītāja: Pa Rīgu klīst baumas, ka Eksaminācijas centra daļa no ISEC tiks pārcelta uz šo aģentūru, un tās tiks apvienotas kā viena institūcija. Vai šīs baumas ir patiesas?

I. Druviete: Mēs dzirdam to pirmo reizi. Ir doma, ka iespējams būtu jāatdala izglītības saturs no eksaminācijas, bet aģentūrai šādu funkciju iekļaut nav paredzēts.

I. Vilāne: Šeit ir runa par divām milzīgām administrēšanas lietām – eksāmeniem un kvalitātes vērtēšanu. Šīs divas lietas sajaukt vienā būtu neprātīgi.

I.Druviete: Baumu izplatītājiem varat teikt, ka tā nav taisnība.

Pēdējais jautājums par aģentūru: vai mēs saistām izglītības kvalitāti ar izglītības pieejamību? Vai aģentūra plāno pievērsties arī jautājumam par to, lai visām sociālajām grupām (etniskajām, sociālas izcelsmes) ir vienāda pieeja izglītībai?

I.Druviete: Tas, šķiet, nav tiešā aģentūras kompetencē, bet mēs uzskatām, ka Latvijā ir nodrošināta izglītības pieejamība visiem un ikvienam. Tas, kā zināms, ir pat konstitucionāls princips, nemaz nerunājot par izglītības likumu. Jautājumiem IzM pievērš lielu uzmanību, bet šeit es problēmas neredzu, manuprāt, pagaidām viss ir kārtībā.

G.Vasiļevskis: Tas ir pamatā pašvaldību uzdevums. Pēc šī gada statistikas datiem 95% bērni, kas ir reģistrēti Iedzīvotāju reģistrā, atrodas kādā no izglītības iestādēm. Ir cita problēma, ka Iedzīvotāju reģistra dati nesakrīt ar reālo situāciju. Mēs domājām, ka šis procents ir lielāks. Bet es droši varu teikt, ka tā ir sadarbība ar pašvaldībām vairāk, nevis šīs aģentūras uzdevums.

Indra Dedze, PB konsultante: Man bija tas gods šī projekta noslēgumā piedalīties Pasaules Bankas misijā tieši izglītības sistēmas attīstības projekta novērtēšanā. Vienas no lielākajām bažām sagādāja tas, ka šis skolu pašnovērtējuma komponents pēc projekta beigšanas palika gaisā karājoties. Cik es saprotu no šīsdienas diskusijas, tad ar aģentūras palīdzību ir vēlme šo skolu pašnovērtējuma komponentu iesaistīt vai turpināt. Šajā komponentā tika veikts ļoti liels gan metodisks, gan sagatavošanas darbs, skolu pašnovērtēšanas speciālistu sagatavošana. Mans jautājums: vai šī aģentūra pārņemtu šo metodiku un turpinātu šos skolu pašnovērtētājus sagatavot? Uzzinot, ka finanšu ierobežojuma dēļ šī aģentūra nav akceptēta, kādā veidā IzM šo domu, balstoties uz Pasaules Bankas novērtēšanas atziņām, ir mēģinājusi dabūt cauri, lai tiešām šī projekta pēctecība tiktu nodrošināta.

I. Druviete: Latvija ir viena no valstīm, kur šis Pasaules Bankas projekts ir darbojies vissekmīgāk. Runājot par izglītības kvalitātes vērtēšanu un skolu pašvērtējumu, šis būs gadījums, kur vistiešākajā veidā likumdošanā tiek iestrādāti Pasaules Bankas projektā izstrādātie principi. Skolu pašvērtējuma principi tieši arī būs aģentūras darba pamatā. Kā jau teicu – mēs neatkāpsimies no pārliecības, ka aģentūra ir nepieciešama.

G. Vasiļevskis: Es gribētu papildināt – arī šajā mācību gadā skolām, kas bija izteikušas vēlēšanos akreditēties pēc Pasaules Bankas procedūras, šī iespēja tika nodrošināta. Tur tika izmantoti tieši tie cilvēki, kas bija sagatavoti Pasaules Bankas projekta darba gaitā kā eksperti.

I. Druviete: Jautājums tik tiešām ir par naudu. Bija ministri, kuri apšaubīja aģentūras izveides lietderību, bet tādu nebija vairākums. Lielākā daļa uzskatīja, ka ideja ir laba, bet gluži vienkārši mums pašreiz valstī trūkst naudas. Vēl es varu piebilst, ka šī ideja tika apspriesta ar augsto komisāru Ekeusu tieši attiecībā par mazākumtautību izglītības kvalitāti, arī viņš ļoti atzinīgi novērtēja mūsu ieceres. Tātad arī no šī aspekta un vēl ņemot vērā Satversmes tiesas spriedumu par to, ka kvalitātei ir jāpievērš īpaša uzmanība, aģentūra patiešām ir ļoti svarīga. Es ceru, ka vēl šogad tomēr tāda tiks nodibināta.

Tagad vērsīsimies pie diviem jautājumiem, kas mani interesētu institucionālās kapacitātes kontekstā. Skolēnu vecākus, pirms viņi izvēlas bērniem skolu, varētu interesēt, kādi ir rezultāti pētījumam par labāko mācīšanas praksi Latvijas skolās ar augstāko sasniegumu līmeni. Kādas tad ir labākās mācību stratēģijas, ko lieto skolotāji?

Aija Jakubovska, Komunikācijas un informēšanas komponenta vadītāja: Pētījums parādīja galveno tendenci, kā skolotāji gatavo skolēnus eksāmeniem. Skolotāji ļoti daudz izmanto tradicionālās metodes, tiešo mācīšanu, jo galā ir centralizētais eksāmens. Pētījums parāda, ka veiksmīga ir uz rezultātu orientēta mācīšana.

Es gribēju runāt par vēl vienu lietu šī komponenta ietvaros, par ministrijas ierēdņu izglītošanu, par viņu kapacitātes celšanu – cik ministrijas ierēdņi ir kļuvuši profesionālāki jeb efektīvāki savā darbā?

I. Druviete: Arī ierēdņi un darbinieki ir dažādi. Es uzskatu, ka IzM ir ļoti daudz augsti profesionālu, radošu, talantīgu ierēdņu un darbinieku. Diemžēl to nevarētu teikt par visiem, bet man šķiet, ka beidzamajos gados tik tiešām daudzi ir sevi pierādījuši no labākās puses un arī gandrīz visi turpina nepārtraukti izglītoties. Tā kā es nedomāju, ka šī Jūsu minēto problēmu sakne būtu meklējama IzM. Saknes ir daudz dziļākas. Tās ir gan mūsu skolotāju sagatavošanas sistēmā, gan arī visas sabiedrības tradicionālajos priekšstatos par to, kas jādod skolā, un varbūt arī centrētībā tieši uz eksāmenu rezultātiem, jo mēs zinām, ka skolas taču tiek vērtētas pēc eksāmenu rezultātiem, ģimnāzijas statuss tiek piešķirts, vadoties pēc tiem. Skolotājs zināmā mērā ir šo skolēnu sasniegumu ķīlnieks. Viņš var būt nez cik labs šajā mācību procesā, bet, ja viņam nebūs rezultāti, viņš saņems kritiku gan no skolu vadības, gan no sabiedrības, gan no vecākiem. Tieši tādēļ ir nepieciešama izskaidrošana. Arī skolotāju tālākizglītības kursos tiek norādīts uz to, ka process ir svarīgs. Šeit es gribētu pieminēt vēl vienu jautājumu par uz bērnu centrētu izglītību vai par bērnam draudzīgu vidi. Es gribētu panākt daudzas lietas izglītībā, bet vienu gan it īpaši: cilvēciskas attiecības starp skolēniem un skolotājiem. Tur diezgan bieži šis process ir svarīgāks par rezultātu, bet kur ir šis līdzsvars? Jo sasniegumi tomēr arī ir svarīgi, tie ir jāvērtē. Mēs lepojamies, ka starptautiskos pētījumos esam virs vidējā. Šeit ir ļoti grūti atrast zelta vidusceļu.

I. Vilāne: Kaut gan mēs mēģinājām. Skolu vērtēšanā un pašvērtēšanā mēs vienojāmies, ka tieši šo statistisko daļu mēs nevērtējam ar līmeņiem, jo nevaram vienādā līmenī vērtēt Rīgas 1. vidusskolu ar kādu lauku skolu.

Šīs problēmas ir aktuālas visā pasaulē un Latvija nav sliktākajā pozīcijā.
Vēl viens jautājums – lūdzu, pastāstiet, kā darbojas izglītības vadības informācijas sistēma, kāds tai sakars ar Latvijas Izglītības informatizācijas sistēmu? Kāda ir šīs sistēmas nākotne?

A. Jakubovska: Izglītības vadības informācijas sistēmu vadība izmanto lēmumu pieņemšanai. Tiek izstrādāta stratēģija, kā šo informācijas vadības sistēmu uzlabot, lai tie dati, kuru ir milzīgi daudz, tūkstošiem, lai tie tiešām tiktu izmantoti lēmumu pieņemšanā, lai cilvēki prastu strādāt un izvilktu secinājumus no šiem datiem un arī lai šī datu vākšana būtu ekonomiski izdevīga, jo vākt nevar visu, bet jautājums ir ko un priekš kam. Ideja bija ministrijai un tika uzrakstīts stratēģijas projekts par to, kādai jābūt šai te informācijas vadības sistēmai tā, lai jebkuram ierēdnim būtu pietiekama pieeja informācijai, lai skolotājam būtu pieeja, lai regulāri tiktu sagatavoti pārskati, kas atspoguļotu kvalitatīvas izglītības pieejamību dažādos griezumos.

Aplūkosim standartizēto novērtēšanu. Centralizētie eksāmeni Latvijā notiek jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadu otras puses. Vecāki un skolēni joprojām nav laimīgi par procedūru – rezultātus vērtē citas skolas skolotāji, arī par ilgo rezultātu gaidīšanas laiku. Vai ir kādas iestrādes, lai informētu skolēnus un vecākus par centralizēto eksāmenu priekšrocībām un pozitīvajām pusēm viņiem saprotamā un draudzīgā veidā?

G. Kaufmane: Es varētu pastāstīt par projekta iestrādēm šajā virzienā, jo Mēs divus gadus veicām pilotprojektu, izmēģinot centralizēto vērtēšanu devīto klašu skolēniem latviešu valodā, gan kā otrajā valodā, gan kā dzimtajā valodā. Mums bija paredzēta skolotāju izglītošana un informēšana, tika sagatavotas arī videofilmas. Par to, kā šī sistēma darbojas tagad, es diemžēl pastāstīt nevaru. Vēl runājot par vērtēšanu, tas arī ir ilgtspējas jautājums, kas Bankas ziņojumā ir pieminēts – tas ir vistiešākajā veidā saistīts ar finansējumu, lai varētu ieviest projekta rezultātus. Bet ir arī lietas, ko var ieviest bez finanšu līdzekļiem, konkrēti tā ir ISEC kvalitātes nodrošināšanas sistēma. Stratēģija tika izstrādāta, bet diemžēl tā arī palika neieviesta, jo nebija atsaucības no ISEC.

Runāsim tagad par projekta publicitāti un komunikācijas stratēģijām. Skolotāji un skolēnu vecāki šovasar ir neizpratnē par pārmaiņām, kas viņus sagaida rudenī.
1. septembrī Latvijas skolu mācību programmās notiek būtiskas pārmaiņas – tiek ieviesti jauni mācību standarti četros priekšmetos – sociālās zinības, latviešu valoda, latviešu valoda kā otrā valoda (LAT2) un krievu valoda kā dzimtā. Vecāki uztraucas, vai tiešām tiks samazināts latviešu valodas stundu skaits krievu mācībvalodas skolās? Kas ir darīts, lai informētu vecākus un skolotājus par pārmaiņām?

G. Vasiļevskis: Manuprāt, pirmo reizi par šīm pārmaiņām ar skolu vadību tika runāts 2002.gadā. Šīs mācību plāna izmaiņas pamatā attiecas uz pirmo, otro, trešo un ceturto klasi. Tas ir vecums, kurā vairumu priekšmetu lielākoties māca viens skolotājs, kuram ir dotas tiesības pabalansēt stundu sadalījumu oficiālajā plānā un praktiskajā norisē. Piemēram, ja viņš redz, ka matemātikā šiem bērniem iet labāk, bet latviešu valodā sliktāk, viņam nav nekādu problēmu, mācot matemātiku, arī vairāk akcentēt valodas jautājumus. Ja mēs gribam ieviest jaunus priekšmetus, proti, sociālās zinības un dabas zinības, datorizglītību, mums ir jāatrod ierobežotā stundu skaitā vieta šiem jaunajiem priekšmetiem. Bet tādējādi katrā mācību stundā skolotājam būtu jāseko līdzi, lai bērns lieto pareizu latviešu valodu, tas ir viens piemērs. Tajā pašā laikā arī latviešu valodā var paskatīties atsevišķus jautājumus, kas skar matemātiku. Tā ir starppriekšmetu saikne un tādējādi varbūt tas, kas izskatās formāli samazināts, patiesībā var būt izdarāms integrētā veidā. Otrais – ir arī priekšnoteikums, kāpēc to var darīt. Pilnībā ir stājies spēkā likumā ierakstītais, ka pirmsskolas bērnu sagatavošana ir obligāta. Kamēr tā nebija, uz skolu nāca bērni ar dažādu sagatavotības pakāpi, un tad lielais stundu skaits dzimtajā valodā bija priekšnosacījums, lai viņš varētu turpināt savu izglītību sekmīgi, jo instruments, ar kā palīdzību tiek iegūta izglītība, ir valoda. Mēs šo jautājumu esam izrunājuši ar visu skolu direktoriem un tas ir atrisināts.

Mums ir 1024 skolas, apmēram 28 tūkstoši pedagogi un tad ir jautājums par to, kāda ir tā saziņas sistēmu, kā katrs pedagogs uzzina par izmaiņām. Un te nu mazliet akmens ir skolu administrācijas dārzā. Ir skolas, kur skolotāji sen visu zina, ir sagatavojušies, visus kursus jau iepriekšējos gados ir atraduši un apmeklējuši, un ir skolas, kur tas notiek pēdējā brīdī.

Anna Rata, Mācību priekšmetu standartu komponenta vadītāja: Tā informācija tagad patiesi ir salīdzinoši neliela un noteikti būtu vajadzīga daudz masīvāka aktivitāte. Otra lieta ir šie paši 28 tūkstoši pedagogu, kuriem septembrī ir jāsāk strādāt ar šiem jaunajiem standartiem. Strādājot ar 27 skolām, mūsu pieredze projektam bija, ka ir ļoti daudz neskaidru jautājumu. Man bija iespēja strādāt arī citā projektā. Skolas, kuras ir bijušas projektā, saka – mēs esam ļoti priecīgi, jo mēs divus gadus tam gatavojāmies. Mēs zinām, ka būs jāpārplāno viss skolas darbs, jāiepērk jauni mācību līdzekļi, ka mūsu skolotājiem būs jāiet mācīties – mēs zinām, kā to visu plānot. Skolas, kas nav piedalījušās Pasaules Bankas projektā un ar kurām es esmu aicināta runāt par šī standarta ieviešanu – tajās ir diezgan liels izmisums. Skolotāju kolektīviem vajag mācīties standarta ieviešanā. Informēt ir pirmais solis, bet mācīšanās ir nozīmīgāks solis. Principā doma par to, ka Pasaules Bankas projektam varētu būt turpinājums, bija tieši šī pedagogu mācīšana sakarā ar satura izmaiņām, standartu reformu.

G. Vasiļevskis: Viens no rezultātiem bija metodisko materiālu kopa, kurā ietilpa gan grāmatas, gan video, gan CD materiāls, gan apraksts, kā skolai sagatavoties. Šis materiāls ir vairāk kā gadu jau visās skolās.

G. Kaufmane: Labs pasākums, bet mana pieredze rāda, ka materiāls guļ plauktā, ja viņam nav līdzi dzīvs cilvēks, kas parāda, kā ar to strādāt. Tā ir vispārējā prakse, ka materiāls pats par sevi nav tik uzrunājošs.

A. Rata: Visi līdzīgie materiāli guļ skolā, kamēr kāds nesāk interesēties, ko ar tiem iesāks.

G. Vasiļevskis: Skolēnu skaits stipri samazinās un skolu vadītājiem ir jāsāk domāt par to, ka viņu skolai ir jābūt labākai. Skola būs labākā tad, ja tā mainīsies līdzi laikam.

Es gribu rezumēt Annas teikto. Es zinu, ka NVO un privātas struktūras nodarbojas ar šī materiāla popularizēšanu un skolotāji pērk par maksu šos kursus. Vai ministrijai nav kādas alternatīvas, ko piedāvāt?

I. Druviete: Ilgtermiņa mērķis būtu panākt plašāku valsts līdzdalību skolotāju tālākizglītošanā. Pašlaik diemžēl šī paša naudas trūkuma dēļ mēs nevaram garantēt visus šos tālākizglītības kursus bez maksas, bet es domāju, ka mums ir vērts censties, lai vismaz minimums skolotājiem tiktu nodrošināts, un mēs meklējam veidus, kā to panākt. Ir apsveicama NVO iesaistīšanās, bet mums jādomā par to, kā nodrošināt, lai skolotājam nebūtu jāmaksā ārkārtīgi liela summa par zināšanām, kas nav viņam nepieciešamas kā privātpersonai, bet kā cilvēkam, kas veic atbildīgu valsts funkciju.

Es gribētu komentēt jautājumu par to, kā tad novadīt informāciju līdz katram skolotājam. Mums ir vel viens piemērs, runājot par mazākumtautības izglītības reformu – simti, ne tikai desmiti, dažādu konferenču un semināru; tūkstošiem izdales materiālu, bet joprojām skolās ir skolotāji, kuriem tas viss nav zināms. Vai nu šie skolotāji netiek sūtīti uz semināriem un regulāri iet vieni un to paši, kas šo informāciju zina, vai, manuprāt, skolu direktori nav veikuši savu funkciju iepazīstināt kolektīvu ar šīm atziņām, un, protams, skolotāji līdz ar to nav iepazīstinājuši ar tām arī vecākus. Tad ir jautājums, ko mēs šeit varam darīt, jo no valsts puses, šķiet, ir izdarīts viss vai gandrīz viss, lai informētu sabiedrību, bet viss apstājas vienā noteiktā līmenī, netiek novadīts zemāk. Un ar katru no 28 tūkstošiem skolotāju runāt atsevišķi ir neiespējami, kaut gan mēs to cenšamies darīt.

G. Kaufmane: Ja informācija nav laikus, tad ir pretestība pret pasākumu vispār. Pret centralizēto eksamināciju vēl šobrīd ir aizspriedumi skolās acīmredzot tāpēc, ka to sākot nepietika līdzekļu un arī nebija plāna šo informāciju līdz katram nodot.

Es gribēju pieskarties vairākiem aspektiem no ilgstpējas vērtēšanas viedokļa. Informatizācijas sistēmas pārņemšana bija ļoti liela rūpe, un ir pagājis gads un kā mēs redzam, šis komponents vēl aizvien karājas gaisā. Runājot par IzM ierēdņiem, tika atzīts, ka ļoti daudz viņiem veidotās aktivitātes, bija gana labas, bet liela daļa no šiem ierēdņiem ir pametuši darbu IzM un aizgājuši līdz ar visām šīm zināšanām. Tas varētu būt diezgan liels zaudējums. Ieteikums ir, ka varbūt tieši no Pasaules Bankas būtu nepieciešama palīdzība, lai veiktu administratīvo un strukturālo reformu, pēc kuras ir diezgan liela nepieciešamība.

A. Jakubovska: 2001. un 2002. gadā mēs veicām pētījumu par pārrāvumiem informācijas plūsmā. Jūs teicāt, ka ministrija veic ļoti daudz aktivitāšu. Problēma ir, ka aktivitāšu ir ļoti daudz un tās ir izkaisītas, jo komunikācija netiek mērķtiecīgi virzīta. Pētījumā parādījās, ka skolotāji par aprakstošo vērtēšanu uzzina no avīzēm. Vecāki visvairāk uzticas televīzijai un bērniem. Komunikācijas process ir darbs, var būt tas izskatās tāds viegls un skaists, bet tas ir jāplāno gadu no gada un dienu no dienas, un līdz šim ministrijai nav bijuši tādi resursi. Mēs veicām pilnu aprakstu par to, kā būtu jāstrādā komunikācijas departamenta nodaļai.

I. Druviete: Jums ir pilnīga taisnība. Mēs ļoti labi zinām, ka iepriekšējos gados komunikācijai ir pievērsta neadekvāti maza vērība un mums tik tiešām pašlaik ir paredzēta radikāla komunikācijas stratēģijas un komunikācijas nodaļas reforma. Un arī Pasaules Bankas izstrādātie ieteikumi mums stāv uz galda un mēs tuvākajā laikā, šķiet, varēsim Jums paradīt zināmus darba rezultātus.

Oļģerts Tipāns: Izglītības ministrijas biroja vadītājs: Jāpiekrīt, ka šī attieksme nav bijusi tāda, kādai tai jābūt. Piemēram, politiskās simpātijas vai antipātijas ļoti spilgti izpaužas ne tikai par informācijas virzīšanu, bet arī pret tādu objektīvu matēriju kā starptautiskie pētījumi, kuri vairākus gadus diemžēl tika bloķēti, un tagad ministrijai ar lieliem pūliņiem īsā laikā jāpanāk, lai Latvija neizkristu no tās aprites, kurā bijām. No otras puses, kopš Jūsu pētījuma ilgs laiciņš ir pagājis un ir dažas jaunas lietas, un es domāju, ka šie ieteikumi būtu jāpapildina. Mēs uzzinām no vairākiem pētījumiem, ka vecāki pamatinformāciju uzzina no bērniem un ka izdales materiāli, kurus dod vecāku sapulcēs, nesasniedz pārāk daudz vecākus, jo bieži vecāki tās neapmeklē. Šie materiāli, protams, ir ļoti nepieciešami, tikai tie nav burvju nūjiņa, kas atrisinās lietas, kas saistītas ar tiešo komunikāciju. Ir nepieciešami arī citi veidi, bet tas, kādā konkrētā formā tie izpaudīsies, ir atsevišķs jautājums.

Man ir jautājums par IzM politikas departamenta kapacitāti. Vai šī projekta rezultātā tam ir izdevies pabeigt ministrijas stratēģisko darbības plānu sakarā ar budžetu?

I. Druviete: Uz vasaras beigām – tā mums tiek solīts. Mūsu pamatnostāja ir tāda, ka izglītības politika nav tikai viena departamenta darbības lauks. Mēs uzskatām ka IzM kā tādai ir jāveido politika, bet konkrēta politikas realizācija ir jādeleģē padotības iestādēm. Mēs lēnām tiešu uz šādu stratēģiju virzāmies, atslogot ministriju no tai neraksturīgām funkcijām un panākt ciešāku koordināciju starp ministrijas departamentiem, jo mums ir vienota izglītības sistēma. Pusgada laikā, kā Jūs saprotat, visu izdarīt nevar, bet šķiet, ka apmēram pēc tik pat ilga laika daudz kas no iepriekšminētā būs sakārtots.

Skolotāji jāsagatavo standartu ieviešanai arī citās Latvijas skolās, ne vien pilotskolās. Kādi tālākizglītības pasākumi ir plānoti, kādi notiek šobrīd? Vai ir izstrādāts efektīvs plāns skolotāju sagatavošanai darbam ar jaunajiem standartiem un paraugprogrammām?

A. Rata: Diemžēl reti kurš no mums ir izglītībā palicis un katrs strādājam kaut kur citur, lai gan es domāju, ka iegūtā kapacitāte šī projekta laikā mums būtu diezgan liela, lai varētu to dot arī izglītībai.

Kas ir tas, ko Jūs ieguvāt kā profesionāļi šo projekta četru gadu laikā? Kas ir tas ļoti labais, ko Jūs varētu dot izglītībai?

I. Vilāne: Man ir jāsaka tā, ka pateicoties IzM sākot no 1994.gada es nepārtraukti esmu mācījusies. Vispirms es mācījos eksamināciju Lankesteras universitātē, ko lietā liku pirms kāda pusgada. Tad arī mācījāmies izglītības kvalitātes vērtēšanu. Šīs zināšanas mums vēl nav nācies izmantot nevienu dienu. IzM izmantoja mūsu zināšanas un konsultējās aģentūras nolikuma izstrādāšanā, bet tās mūsu zināšanas vispār izglītības sistēmai un IzM ir zudušas.

A. Rata: Es zināmā mērā turpinu to, ko darīju izglītības laukā, bet tagad saistībā ar ieslodzīto un bijušo ieslodzīto mācīšanās vajadzībām. Varētu teikt, ka tas man ir likteņa piespēlēts gadījums, kur varu izmantot savas zināšanas. Nav tā, ka Latvijas valsts būtu mērķtiecīgi izlēmusi izmantot mūsu zināšanas, mūs kā resursus.

G. Kaufmane: Ka man ar izglītību nav nekāda sakara, būtu par stipru teikts, jo šobrīd strādāju Labklājības ministrijā. Mēs veidojam mācību programmas pieaugušajiem – gan skolotājiem, gan nodarbinātības politikā iesaistītajiem.

Jānis Juliks, ISAP projekta direktors: Es gribētu uzsvērt neizmantotās iespējas. Šis lielais pamatdarbs un kapacitāte faktiski ir zudusi IzM, tāpat kā tie 700 000 ASV dolāru Pasaules Bankas aizdevuma neizmantotā daļa un 300 000 ASV dolāru, ko Banka piedāvāja grantu nākošā projekta gatavošanai.

I. Dedze: Es turpināšu strādāt izglītības jomā, tikai ne Latvijā, bet Ungārijā. Kas attiecas uz Pasaules Bankas projektu, ir ļoti labs vērtējums tieši Latvijas paveiktajam šajā Pasaules Bankas aizņēmumā. Diemžēl Latvijas valdība neatrada par vajadzīgu turpināt otro Pasaules Bankas aizņēmumu, kas būtu paredzēts tieši augstākās izglītības sakārtošanai, kas turpinātu arī izglītības kvalitātes jautājumus. 300 000 dolāru Japānas valdības grants šī nākamā izglītības projekta gatavošanai gadu nostāvēja valsts kasē un tika aizsūtīts atpakaļ. Tā kā tas labais, kas tika sākts, ir palicis gaisā karājoties. Latvijā cilvēku nav tik daudz ar tādu augstu kvalifikāciju, lai mēs varētu atļauties šķiesties ar resursiem. Šeit nav Amerika, kur ir kvalificētu cilvēku pārprodukcija.


Izglītības sistēmas attīstības projekts

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!